Uzticības tālrunis – neklātienes draugs un atbalsts

Stress darbā, nenokārtota sadzīve, strīds ar dzīvesdraugu – tās ir tikai dažas problēmsituācijas, kurām samilstot cilvēks bieži jūtas ne tikai apjucis un izmisis, bet arī vientuļš un bezpalīdzīgs. Gandrīz katram ir pazīstamas kādreiz nakts melnumā pārdzīvotās izjūtas, kad šķitis – būtu labāk, ja rīts nemaz neatnāktu. Tādos brīžos ļoti nepieciešams līdzcilvēka atbalsts un sapratne, kāds, kurš uzklausītu. Tieši tādēļ Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, darbojas uzticības tālruņi. Tie ir reizēm vienīgais atbalsts brīžos, kad dzīve šķiet pārāk ciešu virvi sažņaugusi ap kaklu un nav neviena, kurš vēlētos to atpiņķēt.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Krīzes tālruņa klientu vairums – vīrieši

Latvijas uzticības tālruņu asociācijas prezidente Elīna Ālere “Latvijas Vēstnesim” stāsta, ka uzticības tālruņi izveidojās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Eiropā un ASV. Eiropā tie sākotnēji radās kā kristīgie tālruņi pie draudzēm, bet ASV – kā atbalsts spēcīgajai anonīmo alkoholiķu kustībai.

Kā “LV” stāsta biedrības “Skalbes” Bērnu uzticības tālruņa direktore, psiholoģe Natālija Bahmačova, pašlaik Latvijā darbojas 13 uzticības tālruņi – Rīgas Narkomānijas profilakses centra, AIDS, “Papardes zieda” uzticības tālruņi, krīzes telefons, bērnu, kā arī vairāki kristīgie uzticības tālruņi.
Lūgta raksturot klientus, kas zvana uz krīzes tālruni, N.Bahmačova stāsta, ka pārsvarā tie ir vīrieši (apmēram 60% no visiem zvanītājiem) vecumā no 35 līdz 55 gadiem no ļoti dažādiem sociālajiem slāņiem. Biežākie stāsti ir par vientulību, saspīlētām personīgajām attiecībām, sarežģījumiem darbā un bezdarbu. Tas, ka biežāk zvana vīrieši, nav pārsteigums, jo atšķirībā no sievietēm viņi ir daudz kūtrāki psihologu un psihoterapeitu apmeklētāji, jo tur atšķirībā no uzticības tālruņa nav pilnīgas anonimitātes iespēju un saruna notiek aci pret aci. Piemēram, krīzes centra klienti, kas nāk runāties klātienē, pārsvarā ir sievietes. N.Bahmačova domā, ka tieši šī pilnīgās anonimitātes iespēja ir iemesls, kādēļ vīrieši tik labprāt zvana uzticības tālrunim. Zinot to, ka Latvijā vīrieši izdara pašnāvību divas reizes biežāk nekā vidēji Eiropas Savienībā, grūti pārvērtēt krīzes tālruņa nozīmīgumu.

Uzklausa, bet nerisina problēmu

Tā kā bērnu uzticības tālrunis ir bez maksas, bet par sarunu, zvanot uz krīzes tālruni, klients maksā pēc parastā “Lattelekom” tarifa, rodas jautājums, vai kolēģi psihoterapeiti un psihologi, pie kuriem viens klātienes seanss maksā vismaz desmit latu, nesūdzas par negodīgu konkurenci. Taču atšķirībā no psihoterapijas, kas risina pacienta problēmu ilgtermiņā, ar 45 minūšu telefonsarunu vien neko atrisināt nevar. Uzticības tālruņu galvenā misija ir uzklausīt zvanītāju, ļaut viņam izrunāties, sniegt atbalstu, dot spēku saņemties aktīvai rīcībai. N.Bahmačova stāsta, ka konsultanti sniedz arī informāciju, kur var vērsties pēc palīdzības, piemēram, sociālajā dienestā. N.Bahmačova min piemēru: ja zvana kāds cilvēks, kurš ir savu problēmu nomocīts tiktāl, ka nespēj savākties un aiziet uz darbu, konsultants ļauj viņam izrunāties, nomierināties un palīdz rast risinājumu. Bija gadījums, kad no darba vietas zvanījusi kāda sieviete, kurai bijis konflikts ar priekšnieku un kura pēc tam nav varējusi normāli turpināt darbu.
Uz bērnu uzticības tālruni tā divarpus gadu pastāvēšanas laikā piezvanījuši 200 000 bērnu, sniegtas 10 000 konsultācijas. Pārsvarā zvana meitenes no 11 līdz 15 gadu vecumam. Aktuālākās tēmas – “mīlas lietas” un strīdi ar draudzenēm. Lai gan, kā uzsver N.Bahmačova, ir arī ļoti nopietni zvani par vardarbību skolā un ģimenē. Diemžēl arī šo situāciju uzticības tālruņa konsultants atrisināt nevar, jo pārsvarā gadījumu bērni kategoriski iebilst, ka tiktu ziņots policijai vai bāriņtiesai. Konsultants gan var dot padomu, kā bērnam rīkoties krīzes situācijā, piemēram, agresīvs, iereibis tēvs aizgājis pēc papildporcijas grādīgās dziras. Šādos gadījumos konsultants mēģina kopā ar bērnu noskaidrot, kur viņš varētu rast īslaicīgu patvērumu – pie radiem, draugiem, kaimiņiem. Daudzi bērni zvana it kā jokojoties. Psiholoģe stāsta, ka bieži, izspēlējot šādu situāciju, bērni patiesībā testē tālruņa konsultantus, lai pārliecinātos, vai var viņiem uzticēties. Joku tēma   seksuāla vardarbība skolā un ģimenē. Taču bieži aiz kārtējā joka slēpjas patiesā situācija klasesbiedra ģimenē, kad mazais zvanītājs nezina, kā viņam palīdzēt. Diemžēl bērnu uzticības tālruņa turpmākā pastāvēšana ir apdraudēta, jo trūkst naudas tālruņa zvanu apmaksai un darbinieku algām. Kā stāsta N.Bahmačova, Rīgas dome savu palīdzību atteikusi, jo tālrunis apkalpo visu Latviju, savukārt Bērnu un ģimenes lietu ministrija savu atteikumu pamatojusi ar atrunu, ka tā nav prioritāte. Labāka situācija ir ar krīzes telefonu, kura darbiniekiem simboliskas algas maksā Rīgas domē.
Lai kļūtu par uzticības tālruņa konsultantu, nav noteikti jābūt psihologam, tie var būt citu specialitāšu pārstāvji, arī studenti, kas apguvuši 40 stundu apmācību, kuru organizē biedrības “Skalbes” psihologi. Pirms tam gan tiek noskaidrots, vai cilvēki nenāk uz apmācībām, lai risinātu savas personīgās problēmas. Galvenā prasība pretendentiem – spēja otru uzklausīt un būt tolerantam, atbalstīt, nevis nosodot izteikt savu kategorisko viedokli.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv