Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. – 1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 10. 03. , 17. 03. , 23. 03. , 30. 03. , 06. 04. , 13. 04. , 21. 04. , 28. 04. , 05. 05. , 12. 05. 2005.

11.

Latvieši savā okupētajā zemē bija spiesti piedalīties padomju propagandas pasākumos. 1945. gada 21. jūlijā skaļi tika atzīmēta “Latvijas PSR 5. gadadiena”

Masu pasākumos okupētajā Latvijā allaž bija klāt daudz padomju militārpersonu

Suverēnās Latvijas valsts robežas padomju okupanti bija sabradājuši. Tagad bargi apsargāta robeža Latviju atdalīja no brīvās Rietumu pasaules. Attēlā: PSRS robežsargi piedalās “Latvijas PSR 6. gadadienas “ propagandas pasākumos Rīgā Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999.

Angļu ierēdnis pamato savas valsts nespēju palīdzēt

Britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktors Tomass Brimelovs 1947.gada 22.maijā iesniedza ārlietu ministra vietniekam parlamentā atbildes uz vairākiem sarežģītiem jautājumiem saistībā ar Baltijas problēmu. Tās labi raksturo Anglijas valdības pozīciju.
Ārlietu ministrijas ierēdnis šajā dokumentā līdzās iepriekšteiktajam izklāstīja vairākus citus, agrāk neskartus jautājumus. T.Brimelovs, piemēram, uzsvēra, ka Anglija maz ko var darīt, lai apturētu padomju režīma veiktās baltiešu iedzīvotāju deportācijas uz PSRS ziemeļu reģioniem un atvieglotu agrāk izsūtīto dzīves apstākļus. PSRS uz visiem Lielbritānijas šāda veida pieprasījumiem parasti paziņoja, ka tā ir iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās. T.Brimelovs arī pamatoja, kāpēc Anglija tik maz ko var darīt, lai uz Baltijas valstīm attiecinātu Atlantijas hartas principus. PSRS šādos gadījumos deklaratīvi paziņo, ka Baltijas valstis pašas vēlas palikt Padomju Savienības sastāvā. Anglija maz ko var panākt, atklāti nostājoties pret PSRS visos šajos jautājumos.
Skaidrojot Baltijas valstu sūtņu statusu Londonā, T.Brimelovs atzīmēja, ka viņi netiek uzskatīti par kādas valsts oficiāliem pārstāvjiem. Bet viņiem ir saglabātas visas diplomātiskās privilēģijas personīgā kapacitātē. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiem atļauts veikt konsulārās funkcijas. Ārlietu ministrija ir pārliecināta, ka tas daudziem baltiešiem atvieglo viņu smago likteni. T.Brimelovs arī skaidroja, ko Anglijas valdība var izdarīt baltiešu bēgļu labā savās okupācijas zonās Vācijā un Austrijā. Pēc viņa domām, baltiešiem ir atļauts izveidot komiteju, kas dod rekomendācijas britu militārajai varai Vācijā, kā labāk risināt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bēgļu problēmas. Anglija sekmē baltiešu izglītības iespējas dzimtajā valodā, kā arī ir atļāvusi dibināt Baltijas universitāti Hamburgā. Bez tam valdība lems par iespēju noteiktam baltiešu bēgļu skaitam apmesties uz dzīvi Anglijā.

Baltiešu aizstāvji Skotijā

1947.gada 26.maijā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par sevi atkal atgādināja “Skotijas līga Eiropas brīvībai”. Tās prezidents Džons F.Stjuarts nosūtīja laikrakstam “The Scotsman” vēstuli “Krievija un Baltijas valstis. Lielbritānijas attieksme pret aneksiju”. Dž.F.Stjuarts vēstulē pievērsa Lielbritānijas valdības uzmanību tam, kādas būs sekas, ja tā atzīs PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju. Pēc autora domām, tas nozīmēs Baltijas valstu un to iedzīvotāju vardarbīgu iekļaušanu slāvu kultūras vidē. Tas būtu ne vien prettiesiski, bet arī vēsturiski nepareizi, jo šīs tautas vienmēr bijušas eiropeiskas. Anglija, atzīstot aneksiju, aizmirstu ne vien agresiju, ko piedzīvoja Baltijas valstis, bet arī šausmas, kas bija jāpārcieš šo valstu iedzīvotājiem. Dž.F.Stjuarts uzskata, ka labākais Baltijas jautājuma atrisinājums ir attiecināt uz Latviju, Lietuvu un Igauniju Atlantijas hartas principus.
“Skotijas līgas Eiropas brīvībai” prezidents brīdināja no sekām, kādas parādītos, ja Anglija atzītu Baltijas valstu aneksiju. Varbūt arī šāds lēmums īslaicīgi uzlabotu Anglijas un PSRS attiecības, bet ilglaicīgā posmā tas radītu tikai nopietnus draudus Lielbritānijai un citām Eiropas demokrātiskajām valstīm. No PSRS nostiprināšanās Baltijas jūras reģionā vispirms ciestu Skandināvijas valstis un Vācija. Tas dotu Padomju Savienībai iespēju veidot pamatus tālākai ofensīvai uz rietumiem. Lai mazinātu šos draudus, ir jāsekmē PSRS sairšana no iekšienes, t.i., Baltijas valstu aneksijas un inkorporācijas neatzīšana, sekmējot viņu atdalīšanos no padomju impērijas. Šāds process kopumā stiprinātu mieru un drošību un sekmētu visas Eiropas atbrīvošanu no jauna pasaules kara draudiem. Dž.F.Stjuarts savas pārdomas par Baltijas valstu problēmu nosūtīja arī uz Ārlietu ministriju. Šeit vēstule tika fiksēta kā ienākošs dokuments, uz kuru ministrijas ierēdņi sagatavoja formālu atbildi.

Baltijas jautājums Berlīnes krīzes laikā

1948. un 1949.gadā, tālāk saasinoties PSRS un ASV attiecībām un pieaugot konfrontācijai starp Rietumiem un Austrumiem, arvien principiālāku raksturu ieguva arī Baltijas jautājums. Tas ļoti skaidri iezīmējās pirmās Berlīnes krīzes laikā (Rietumberlīnes blokāde), kad rietumvalstīm zuda pēdējās ilūzijas par PSRS pēckara perioda politikas mērķiem. ASV nostājas maiņa bija redzama 1948.gadā Kongresā pieņemtajā likumā par pārvietotajām personām (Displaced Persons Act). Tas deva tiesības bēgļiem no PSRS un komunistu pakļautās Austrumeiropas iebraukt un apmesties uz dzīvi ASV. Baltijas jautājumam lielāku uzmanību sāka pievērst arī ASV valdošās partijas. Piemēram, 1948.gadā gan demokrātu, gan republikāņu partiju vēlēšanu programmās tika iekļautas idejas par paverdzināto tautu (Baltijas un Austrumeiropas) atbrīvošanas nepieciešamību. Aktivizējās arī baltiešu trimdas organizācijas. 1948.gada 16.septembrī Amerikas Lietuviešu padome nosūtīja prezidentam H.Trumenam memorandu, kurā atgādināja par Baltijas problēmu. Atbildot uz to, Padomes delegāciju pieņēma ASV prezidents un apsolīja, ka tiks turpināta neatzīšanas politika un palielināts spiediens pret PSRS. Jūtot pieaugošo interesi par Baltijas problēmu, emigrantu organizācijas savās aktivitātēs sāka iekļaut arī ANO. 1949.gadā ASV lietuviešu organizāciju līderi nosūtīja vēstuli ANO ģenerālsekretāram Trigvem Lī (Trygve Lie), kurā tika aprakstīts padomju genocīds pret Baltijas tautām un izteikts lūgums ANO iejaukties un veikt pasākumus, lai to apturētu.

Aug baltiešu trimdinieku pašapziņa

Arī igauņu emigrācijas organizācijas aukstā kara sākumā, jūtot rietumvalstu politiķu intereses pieaugumu, izvērsa savu darbību. 1947.gadā A.Reijs, A.Varma, A.Horms un citi līderi nodibināja Igaunijas trimdas valdību. To izveidoja Norvēģijas galvaspilsētā, tāpēc tā arī ieguva apzīmējumu “Oslu valdība”. Igauņu emigrantu mītnes zeme Zviedrija bailēs no PSRS negribēja pieļaut šādas valdības izveidošanu. Zviedrija jau 1940.gada vasarā faktiski bija atzinusi Baltijas valstu okupācijas likumību. “Oslo valdība” paziņoja, ka ir Igaunijas

Republikas tiesību pārmantotāja.

Līdzīgi procesi 1948.gadā bija vērojami arī latviešu emigrantu organizācijās. K.Zariņš sarunā ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktoru M.A.Henkiju 1.septembrī atzīmēja, ka atsevišķi latviešu trimdas pārstāvji (B.Kalniņš, V.Bastjānis, A.Klīve, R.Liepiņš un bīskaps Jāzeps Rancāns) mēģina izveidot Latvijas trimdas valdību. K.Zariņš uzsvēra, ka viņu satrauc tādas tendences. Pēdējā likumīgā Latvijas Republikas valdība bija apstiprinājusi viņu par valsts ārkārtas pilnvaru nesēju neatkarības zaudēšanas gadījumā. K.Zariņš sarunā ar M.A.Henkiju atsaucās uz kara laika britu Ārlietu ministrijas kritiskajiem izteikumiem pret emigrācijas valdībām. M.A.Henkijs apstiprināja šādu pieeju un uzsvēra, ka arī 1948.gadā Anglijas valdības nostāja nav mainījusies. Lielbritānija neatzīst valdības, kuras nekontrolē savu teritoriju. Tās var tikai radīt starptautiskas problēmas. M.A.Henkijs savā atskaitē par sarunu ar K.Zariņu atzina, ka tas ir norūpējies, ka veidojamā Latvijas emigrācijas valdība var mazināt viņa ietekmi Lielbritānijā dzīvojošo 20 000 latviešu vidū un arī citur pasaulē. M.A.Henkijs deva K.Zariņam padomu visiem līdzekļiem aizkavēt šādas trimdas valdības izveidošanos un paziņoja, ka Anglija tai nesimpatizēs. Viņš aicināja latviešus Lielbritānijā cītīgi strādāt un tādējādi ātrāk izveidot pārtikušu sabiedrību.

Turpinājums sekos