Engures zēni un pasaules jūras

Engures ciema uzplaukums saistās ar hercoga Jēkaba laikiem. Kā par brīnumu ne lībieši, bet kurši bija pirmie, kas te apmetās uz dzīvi. Jau sen pirms hercoga valdīšanas te bijis zvejniekciems. Iebraucot Engurē no Kolkas puses, kreisā pusē nīkst veca paliela ēka. Tajā kādreiz atradās viena no pirmajām Krišjāņa Valdemāra jūrskolām, kas dibināta 1875.gadā.

Leģendārā kapteiņa Hugo Legzdiņa skolniekiem, Rīgas Jūrskolas Engures filiāles pasniedzējiem, tālbraucēju kapteiņiem Viktoram Kleinam un Kārlim Seskim nākamajā mācību gadā pašreizējā izglītības sistēmā, iespējams, vairs nebūs vietas Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

No dzimtcilvēkiem līdz tālbraucējiem kapteiņiem

Atbilstoši 1867.gada Jūrskolu likumam Engures skolai tika piešķirta 1.– zemākā kategorija. Sākot ar 1880.gadu, Engurē bija 2.kategorijas jūrskola, kas sagatavoja piekrastes un tālbraucēju stūrmaņus, bet 1902.gadā to iekļāva sagatavošanas jūrskolas kategorijā, lai skolotu audzēkņus augstākas kategorijas jūrskolām. No 1875. līdz 1898.gadam Engures jūrskolā mācījās 413 audzēkņu. No tiem 9 nokārtoja tālbraucēju stūrmaņu un piekrastes kapteiņu eksāmenus, bet 91 saņēma piekrastes stūrmaņa diplomu. Pirmā pasaules kara laikā skolu evakuēja uz Hersonu Krievijā. Ilgus gadus (1877 – 1909) Engures jūrskolas priekšnieks bija tukumnieks Kārlis Zandbergs, Krišjāņa Valdemāra līdzstrādnieka Augusta Zandberga brālis. Abu atdusas vietas ir Engures kapos.
Nav viegli atjaunot to, kas tapis iznīcināts. Engures kapos guļ trīs jūrnieki Zandbergi, viena Zandberga kaps ir Melnās jūras dzelme. Cik nav tādu dinastiju no Nidas līdz Kuivižiem! Ieskatīsimies Latvijas jūrniecības vēsturē pirms Pirmā pasaules kara! Elpa aizraujas no burinieku un tvaikoņu skaita, kas pierakstīti Latvijas ostās. Bet vēl senākā vēsturē, hercoga Jēkaba valdīšanas laikos, kad Kurzemē darbojās sešas kuģu būvētavas, Ventspilī uzbūvēja 40 kara kuģus un 80 tirdzniecības kuģus. 27 kuģus uzbūvēja Francijai, sešas jūras lielvalstij Lielbritānijai. Amatnieki bija Latvijas dzimtļaudis, citi gāja jūrā par matrožiem. Tad nāca jaunlatvietis, kas aicināja būvēt tālbraucēju buriniekus dibināt jūrskolas, aicināja – “Latvji, brauciet jūriņā!”. Un 19.gs. beigas un 20.gs. sākumu var uzskatīt par izcilāko laiku latviešu kuģniecībā. Kurzemē un Vidzemē uzbūvēja ap 550 tālbraucēju burinieku. Latviešu kapteiņu vadītie burinieki peldēja pāri Atlantijas okeānam, šķērsoja ekvatoru...Burinieku būve un tālbraucēju pieprasījums palīdzēja Krišjānim Valdemāram izveidot jūrskolu tīklu. Krievijā izdeva Valdemāra izstrādātu Jūrskolu likumu, kas noteica, ka jūrskolās var mācīties vietējie iedzīvotāji dzimtajā valodā, ka tās ir bezmaksas, tātad visiem pieejamas. Valdemāra jūrskolas līdz 19.gs. beigām absolvēja ap 3000 tālbraucēju kapteiņu un stūrmaņu. Pirms Pirmā pasaules kara ar kuģniecību nodarbojās ap desmit tūkstošiem latviešu.
Padomju laikā jūras lietas mācīja Engures vidusskolā programmā “Vai tu mīli jūru?”. Pie skolas bija novietoti mazie zvejas kuģīši, zvejnieku laivas. Pašlaik Rīgas jūrskolas Engures filiāle ir atsevišķās telpās netālu no vidusskolas. Tālbraucēju kapteiņi Viktors Kleins un Kārlis Seskis topošajiem stūrmaņiem tur māca jūras navigāciju, astronomiju un citas zinības. V.Kleins divdesmit gadu garumā smalstījis Atlantijas okeānu, būdams tāljūras zvejas kuģa kapteinis. Gan K.Seskis, gan V.Kleins savulaik mācījušies Mangaļu Zvejniecības jūrskolā pie leģendārā Hugo Legzdiņa, labi atceras “Roņa” kapteiņa stingrību un augstās prasības. Viņš gan piebilst, ka kuģošanas gados pat sapņos nav rādījies, ka kādreiz kļūs par “skolmeistaru”, jo ļoti vilinājusi jūra. Braucis uz vidējiem zvejas traleriem “Delfīns”, “Priekule”, “Pāvilosta” u.c. “Pāvilosta”, cita kapteiņa vadīta, nogrima Džordža sēklī pie Amerikas krastiem, kad tai uzbrauca superliels tankeris. Neviens neizglābās. Vēlāk atrada tikai vienu no bojāgājušajiem zvejniekiem. Tajos laikos jau par tādām nelaimēm klusēja. 1971.gadā, nokāpis krastā un strādājis dažādos amatos kolhozā “Padomju zvejnieks”, pat par priekšsēdētāja vietnieku. Tad arī sācies skološanas darbs vidusskolā, kas tagad turpinās jūrskolā.

Ko sacītu Krišjānis Valdemārs?

Atgriežamies vienā no pirmajām K.Valdemāra jūrskolām Engurē. Ne tajā ēkā, bet pavisam netālu. Ir 21.gadsimts. Tālbraucēju kapteinis Viktors Kleins, pieredzējis jūras lietu speciālists, jūrniecības tehnisko lietu pasniedzējs Rihards Locs un divdesmitgadīgi puiši, 4.kursa audzēkņi, topošie kuģu vadītāji Dāvis Leitis no Talsiem un Aivars Brēmanis no Līgatnes spriež par jūras lietām šodien. Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas Engures filiālē ir 67 audzēkņi, kas gatavojas kļūt par 3.līmeņa kuģu vadītāju-sardzes stūrmani kuģiem līdz 500 bruto tonnām. Līdzīgas jūrskolas ir Rīgā, Liepājā un Salacgrīvā. Grupā katru gadu uzņem 25 audzēkņus, šogad skolu absolvēs 13. Četros gados ap 50 procentu “atbirums”! Iemesli – vājas zināšanas, nedisciplinētība, atskārsme, ka “jūra nav priekš manis”. R.Kleins domā, ka zēni pēc pamatskolas vēl nav nobrieduši profesijas izvēlei. Galvenokārt mācīties nāk no jūrmalciemiem. Bieži vien vecāki saka: uz Rīgu nelaidīšu, par daudz tur visa kā, noiesi no ceļa. Iesi uz Enguri. Ciems mazs – tur tevi pieskatīs. Dāvis un Aivars apstiprina, ka tā arī mēdzot būt. Dāvim gan par izvēli nebija jāšaubās, jo tētis Arnis iet jūrā uz zvejas kuģiem, arī uz Dāniju, Zviedriju. Jūra jau sen vilinājusi. Aivars arī pārliecināts par savu izšķiršanos – “bez jūras nevaru”. Meitenes pagaidīs, smejas abi izskatīgie puiši, jautāti par brīvā laika pavadīšanu nelielajā Engurē. Garlaicīga jau esot dzīve šajā ciemā. Atliek vien jūra un sporta zāle. Nedēļas nogalē gandrīz visi steidzas uz mājām, pie vecākiem kārtīgi paēst un papildināt “iztikas minimumu” nākamajai nedēļai, jo ar astoņiem latiem, kas paliek pāri pēc kopmītņu samaksas atskaitīšanas, jauns puisis ilgi neizvilks.

Dažreiz sevi lepni dēvējam par jūras lielvalsti

Pieredzējušie jūrnieki uzskata, ka jūras lietas mūsu valstī nav sakārtotas. Kaut vai tāpēc, ka vairs nav gandrīz neviena kuģa, kas ietu jūrā ar Latvijas karogu. Zvejas flote tiek iznīcināta, kuģus sagriežot metāllūžņos. Piekrastes zvejniekiem arvien grūtāk izdzīvot kvotu nosacījumu dēļ. Tur notiek cīņa, kas nu jau novedusi līdz divu zvejniecības pušu pretnostādījumam. R.Kleins uzskata, ka deviņdesmito gadu sākumā tika pieļauta rupja kļūda, likvidējot Jūras lietu ministriju. Situācija, kad Zvejniecības departaments ir Zemkopības ministrijas pārziņā, bet Jūrniecības departaments – Satiksmes ministrijā, ir dīvaina. Saeimā arī nav neviena, kas pārzinātu jūras lietas.

Kas mācīs jūrmalciemu zēnus?

“Lai mācītu jūras lietas vidējā profesionālajā mācību iestādē, tiek prasītas divas augstākās izglītības – pedagoģijā un specialitātē. Kad kuģoju Atlantijā, no rīta līdz vakaram biju uz tiltiņa. Par pedagoģiju nebija laika domāt. Tagad varētu savu pieredzi nodot tālāk jaunajiem, bet man jau to laikam neļaus,” turpina kapteinis Kleins.
Rihards Locs ir inženieris mehāniķis ar augstāko izglītību. Viņš puišiem māca tādas tehniskas zinības kā elektrotehniku, radiolokāciju, navigācijas līdzekļus, spēka iekārtas u.c. Skolā nav nekāda praktiski aprīkojuma, tehniskos priekšmetus jaunie stūrmaņi apgūst teorētiski. Turklāt modernās tehnoloģijas, sevišķi elektronika, uz lielajiem kuģiem attīstās ļoti strauji. Katrs pasniedzējs savu kvalifikāciju spodrina un mēģina skriet laikam līdzi saviem spēkiem – informāciju meklējot ārzemju izdevumos un internetā.
Jautājums paliek atklāts: ja savā specialitātē pieredzējušie pasniedzēji nevarēs turpināt darbu jūrskolā tāpēc, ka viņiem nav augstākās pedagoģiskās izglītības, tad kas Engurē skolos tādos jūrniekiem nepieciešamus mācību priekšmetos kā astronomijā, jūras navigācijā, radiolokācijā, kuģu uzbūvē, elektroiekārtās un daudzos citos priekšmetos, kas mācīs jūrniecības angļu valodu, ja pasniedzēja dosies uz Briseli?

Jauno stūrmani pārbauda prakse

Hugo Legzdiņa audzēkņi Kārlis Seskis un Viktors Kleins vairākkārt jūrā grūtos brīžos sacījuši paldies savam skolotājam par “divniekiem iluminatorā” (tas ir īpaši spēcīgs divnieks, apvilkts ar apli). Legzdiņam nebija augstākās pedagoģiskās izglītības, bet viņa stundas jūras vilki atceras visu mūžu. Legzdiņš jūrniecības pamatzinībās lika tikai divas atzīmes – teicami vai vāji, jo jūra viduvējību nepiedod. Stāvēt sardzē kuģa stūres mājā un vadīt kuģi ar teoriju vien nepietiek, jāuzkrāj prakse. Lai kļūtu par kuģa kapteini, spējīgākajiem pēc diploma saņemšanas paiet gadi desmit, piecpadsmit. Engures jūrskolas audzēkņiem prakses kuģi jāmeklē pašiem. Tas nav viegli, jo sevišķi – tikt uz lielajiem kuģiem pēc trešā kursa. Tā kā Latvijas kuģniecības kuģi brauc ar citu valstu karogiem un tikpat kā mūsu ostās neiegriežas, kapteiņiem un rēderejām tādi praktikanti rada vien sarežģījumus un izdevumus. Pērc viņam biļeti, lai lido uz Hamburgu vai Riodežaneiro, kur ienāks kuģis! Aivars stāsta, ka pēc trešā kursa uzmunsturēties uz lielā tankera “Asari” bijis ļoti grūti. Vajadzējis ņemt akadēmisko mācību atvaļinājumu. Kad tas izdevies, viņš bijis sajūsmā, jo, vagojot Melnās un Vidusjūras ūdeņus, redzētas daudzas valstis, pa īstam iepazīta jūrnieku dzīve. Strādāts gan uz klāja, gan par matrozi, gan apgūtas stūresvīra prasmes. Sajūta esot “superīga”, kad tev klausa lielais milzenis. Nav trūcis arī pārdzīvojumu. Bosfora šaurumā, kur pie stūres jūties kā Brīvības ielas sastrēguma laikā, draudēja saskriešanās ar citu kuģi. Pieredzējušais kuģa kapteinis, laikus dodot pavēles, izglābis no lielām nepatikšanām. Dāvim savukārt Ziemeļjūrā gadījusies ķibele ar galveno dzinēju, kas pamatīga pūtiena laikā apklusis. Kuģis kļuvis nevadāms. Labi, ka uz kuģa bijis prasmīgs mehāniķis, kas pēc ilgiem pūliņiem motoru atdzīvinājis.

Darbs būs, bet pensijas ne

Bezdarbs nedraud augstas klases speciālistiem. Viņi joprojām ir pieprasīti pat tādās kuģniecības tradīcijām slavenās valstīs kā Lielbritānijā un Norvēģijā. Anglijā, piemēram, krītas jūrnieka profesijas popularitāte. Paši angļi uzskata, ka nav vērts daudzus gadus dzīvot bez ģimenes, klejot pa jūrām, ja to pašu naudu var nopelnīt krastā. Tāpēc kuģu īpašnieki meklē jūrniekus postsociālisma valstīs. Rēdereju īpašnieki mūsu jūrniekiem var maksāt mazāk, bet, salīdzinot ar Latvijas algām, jūrnieki nopelna ļoti labi. Tikai jaunie cilvēki pagaidām nedomā par vecumdienām, jo viņi nesaņem nekādu sociālo nodrošinājumu. Lielie kuģi strādā ārzonā, un nekādi atskaitījumi Latvijas sociālajā budžetā neienāk. Lemjot par nodokļu politiku, Saeima neuzklausīja speciālistus. Latvijas kuģniecības kuģi aizgāja uz valstīm ar pavisam citiem nodokļu nosacījumiem. Mūsu puišiem darbs jāsameklē pašiem gan pēc jūrskolas, gan pēc Latvijas Jūras akadēmijas beigšanas, ja viņi mācīsies tālāk. Ja studijas LJA turpmāk būs tikai par maksu, vai tad Krišjāņa Valdemāra aicinājums braukt jūriņā daudziem jūrmalciemu zēniem nepaliks vien nepiepildīts sapnis?

Andris Kļaviņš

Sarunu par rakstā minētajām problēmām, jauno jūrnieku izglītošanu un to, kāpēc mūsu kuģi pārsvarā peld ar citu valstu karogiem, turpināsim laikraksta nākamajos numuros, uzklausot Latvijas Jūras akadēmijas Rīgas Jūrskolas vadības un Satiksmes ministrijas Jūrniecības departamenta pārstāvju viedokli.