Vai Latvijai vajadzīgs Tiesībsargs

Aizvakar, 24. maijā, Ministru kabinets atbalstīja Tiesībsarga likumprojekta anotāciju, kuras viena no būtiskākajām sadaļām ir jaunveidojamās institūcijas finansējums. Diemžēl valdības piedāvātais resursu apmērs šai institūcijai, manupārt, viennozīmīgi parāda, ka, pēc Ministru kabinets uzskata, Tiesībsargs Latvijai nav nepieciešams. Un ne tikai konkrēti Tiesībsargs, bet ombuda institūcija vispār.

Tad, kad starptautiskā līmenī Latvijai ir jāatskaitās par situāciju cilvēktiesību jomā un ne tikai, bieži vien tiek uzsvērts, ka Latvijā darbojas Valsts cilvēktiesību birojs (VCB), kas pilda ombuda funkcijas. Turklāt pēdējā laikā tika minēts arī tas, ka uz VCB bāzes veidos jaunu, daudz efektīvāku un spēcīgāku institūciju – Tiesībsargu. Taču, atbalstot Finanšu ministrijas sagatavoto anotāciju Tiesībsarga likumprojektam, valdība ir paudusi pretēju nostāju.
Paredzot, ka jaunajai institūcijai budžets būs tieši tāds pats kā VCB, zūd jēga jaunas institūcijas veidošanai. Turklāt arī šobrīd VCB ar esošo finansējumu ir grūti kvalitatīvi strādāt. Tāpēc uzskatām, ka Saeimai un valdībai beidzot būtu jāpieņem izšķirošs lēmums, vai Latvijai ombuda institūcija ir vajadzīga vai arī nav. Ja ir, tad ir jāparedz attiecīgs finansējums. Ja nav, tad ir jābeidz līdz šim piekoptā divkosība, starptautiskajai sabiedrībai stāstot, ka mums šāda institūcija darbojas, jo ar esošo finansējumu to ir gandrīz neiespējami izdarīt. Lai varētu efektīvāk īstenot savas funkcijas, VCB vairākkārt ir pieprasījis papildu valsts budžeta līdzekļus, taču tie nav piešķirti.
Ja VCB arī ir izdevies kaut ko izdarīt un sasniegt, tad tikai pateicoties darbinieku entuziasmam – tam, ka darbinieki ir gatavi strādāt ar lielu atdevi, nedomājot par atalgojumu. Atalgojums šobrīd ir viena no smagākajām problēmām. Ministru kabineta noteikumos paredzētie “algas griesti” daļas vadītājam ir Ls 250, bet juristam – Ls 210. Turklāt, atšķirībā no valsts civildienesta ierēdņiem, nav paredzētas nekādas sociālās garantijas. Šāds atalgojums nav salīdzināms ne tikai ar mūsu kolēģiem kaut vai tepat Lietuvā un Igaunijā, bet tas ir arī viens no zemākajiem atalgojumiem valsts iestādēs. Ar šādu atalgojumu ne tikai nav iespējams piesaistīt augsti kvalificētus speciālistus, bet arī ārkārtīgi grūti ir noturēt esošos. Katra darbinieka lēmums pamest VCB mums ir liels trieciens, jo ar katru gadu darbiniekus atrast ir aizvien grūtāk. Alga paliek nemainīga, taču cenas aug un cilvēku prasības tām līdzi. Šobrīd mēs varam būt priecīgi, ja izdodas atrast jaunu, talantīgu studentu, kas vairāk domā par to, lai darbs būtu saistošs, un mazāk – par atalgojumu.
Liela kadru mainība ir problēma ikvienai valsts iestādei, jo tādējādi tā pamazām zaudē savu institucionālo atmiņu. Pamazām tiek zaudēta izpratne par iestādes funkcijām, darbības metodēm. Taču ombuda institūcijai šīs problēmas ir īpaši asas. Ombuda institūcija nevar pieņemt saistošus lēmumus. Tai savu rekomendāciju izpilde ir jāpanāk ar spēcīgiem argumentiem un autoritāti. Lai to izdarītu, vajadzīgi augsti kvalificēti speciālisti. Turklāt arī atalgojums diemžēl ietekmē citu viedokli par speciālista un arī institūcijas autoritāti.
Cilvēktiesības ir attiecības starp indivīdiem un valsti, un tikai valsts var tikt atzīta par vainīgu cilvēktiesību pārkāpumā. Tas nozīmē, ka ombuda institūcijai ir jāaizskata sūdzības par valsts pārvaldi un amatpersonām. Ombuda juridiski efektīvais spēks ir tā neatkarībā – tas nepieder ne pie vienas no trim valsts varām, bet kā neatkarīgs tiesībsargs veic kontroles un uzraudzības funkciju starp personu un valsts pārvaldi, kā arī kļūst par cilvēktiesību aizsardzības mehānisma nodrošinājuma garantu. Ombuds, līdzīgi kā Valsts kontrole, kas nodrošina finanšu līdzekļu likumīgu izlietošanu valstī, savukārt atbild par cilvēktiesību standartu ievērošanu valstī.
Tādēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt ombuda institūcijas neatkarību, un finansiālā neatkarība ir ļoti būtisks tās aspekts. Līdz ar to ir svarīgi institūcijas likumā paredzēt normas, kas nosaka darbinieku algas, sociālās garantijas un pēc iespējas nepastarpinātu budžeta veidošanu, lai tās nebūtu viegli grozāmas vai atņemamas atkarībā no valdības attieksmes pret institūciju vai politiskām izmaiņām valstī. Tas, ka valdība nosaka darbinieku atalgojumu un budžetu, liek apšaubīt tās neatkarību no izpildvaras.
Vēlamies arī atgādināt, ka savā laikā Latvijas pārstāvji solīja, ka tad, kad beigsies ANO atvēlētais finansējums Valsts cilvēktiesību birojam ANO Attīstības programmas ietvaros, valsts turpinās to nodrošināt no sava budžeta. Taču tas netika izdarīts, un arī vēl šobrīd, neraugoties uz inflāciju un izmaksu pieaugumu, tas nav sasniedzis līmeni, kas bija iestādes darbības pirmajos gados. Šis fakts vienlaikus ir arī atbilde tiem VCB kritiķiem, kuri uzskata, ka nepietiekami aktīvi tiek veikts pētniecības, informatīvi izglītojošais darbs un starptautiskā sadarbība. Analizējot pēdējo, jāmin fakts, ka jau pašlaik VCB darbinieki var piedalīties pārsvarā tajos pasākumos, kurus pilnībā finansē uzņēmēja puse. Prieks vismaz par to, ka ārvalstu partneri ir sapratuši šo situāciju un, līdzīgi daudzām mazattīstītajām pasaules valstīm, arī Latvijai piedāvā šādu iespēju. Diskutējot ar ārvalstu cilvēktiesību speciālistiem, VCB darbiniekiem ir arī samērā grūti paskaidrot situāciju, kad Latvijas valsts ik gadu tērē vairākus miljonus latu demokrātijas un cilvēktiesību ieviešanai tālajā Irākā, bet, piemēram, VCB ziņojuma par cilvēktiesību ievērošanas situāciju Latvijā pārtulkošanai angļu valodā naudas nepietiek.
Nobeigumā vēlreiz gribu uzsvērt, ka ir pienācis izšķirošs brīdis, kad Saeimai un Ministru kabinetam ir jāpieņem lēmums par ombuda institūcijas nepieciešamību Latvijā. ES direktīvas prasa daudz nopietnāk strādāt ar diskriminācijas jautājumiem un valstī ES Direktīvas 2000/43/EK un 2000/78/EK pieprasa noteikt valstī atbildīgo institūciju par diskriminācijas aizlieguma ievērošanu, izvirzot tai konkrētas prasības, kas saistītas kā ar neatkarību, tā arī konkrētu funkciju veikšanu. Līdz šim valdošais bija viedoklis, ka to varētu veikt VCB, ja tiktu piešķirts papildu finansējums, vai jaunveidojamais spēcīgais Tiesībsargs. Šāda nostādne ir pausta arī Eiropas institūcijām. Rodas jautājums, vai šie dokumenti Latvijas valdībai nešķiet pietiekami nozīmīgi, lai tiem pievērstu uzmanību. Turklāt par šo dokumentu nepildīšanu valstij var noteikt zināmas finansiālas sankcijas. Varbūt pat lielākas par to, kas būtu nepieciešama ombuda institūcijas darbības nodrošināšanai.
Arī tiesībām uz labu pārvaldību būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Šobrīd Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās ir vienas no cilvēka tiesībām, tāpēc papildu finansējums ir nepieciešams jebkurā gadījumā – vai tiek veidots Tiesībsargs vai arī turpina strādāt Valsts cilvēktiesību birojs. Taču finansējuma saglabāšana līdzšinējā līmenī būtībā ir solis atpakaļ, jo tas faktiski nozīmē mazākas iespējas, ņemot vērā to, ka dzīves dārdzība ir palielinājusies.
Jājautā, vai tiešām atšķirībā no citām Eiropas valstīm, kur ombuda institūcija ir viens no iedzīvotāju tiesību aizstāvības stūrakmeņiem, Latvijā tāda nav vajadzīga. Bet varbūt ir pienācis laiks atmest valsts varas izlikšanos, ka mums ir neatkarīga un spēcīga institūcija vai ka mēs tādu taisāmies veidot? Ir jāatrod pienācīgs finansējums vai arī jāpieņem lēmums, ka Latvijā ombuda iestādes, kas uzraudzītu valsts iestāžu darbu un kalpotu kā vidutājs starp iedzīvotājiem un šīm institūcijām, nebūs, un jāslēdz arī Valsts cilvēktiesību birojs.

Valsts Cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers

2005.gada 25.maijā