Daidžests. Citu rakstītais

"Pasaule skaitļos: Baltijas republikas"

The Economist Publications

"The World in 2000"

IKP:	Igaunija	$ 5,5 miljardi
	Latvija	$ 6,8 miljardi
	Lietuva	$ 10,5 miljardi
IKP	Igaunija	$ 3 778
uz 1 cilv.	Latvija	$ 2 794
	Lietuva	$ 2 865
IKP	Igaunija	4%
pie-	Latvija	2,5%
augums	Lietuva	2,5%
Inflācija	Igaunija	4,7%
	Latvija	3%

Tāpat kā pārējās Baltijas valstis, Igaunija 2000.gadā atgūsies no lejupslīdes. Tāpat kā pārējās valstīs, arī Igaunijā politikas noteicēji būs norūpējušies par budžetu un tekošo maksājumu kontu bilanci. Igaunijas brīvā tirgus reputāciju vēl vairāk uzspodrinās paredzētā uzņēmumu ienākumu nodokļa atcelšana. Tirdzniecības tarifu ieviešana palīdzēs aizlāpīt caurumus ienākumu plānos.

Latvijā personību un dažādu grupu interešu sadursme var apdraudēt labēji centriskās koalīcijas valdības stabilitāti. Latvijas galvenais ārpolitiskais mērķis ir iestāšanās Eiropas Savienībā - valstij 2000.gadā ir jāuzsāk sarunas ar ES. Ja ES pieaugs ekonomiskā izaugsme un Krievija atkopsies, tad Latvijas saimniecība nostiprināsies, tomēr budžeta apcirpšana neļaus palielināties pieprasījumam iekšzemē.

Uzaicinājums Lietuvai 2000.gadā uzsākt sarunas par iestāšanos ES dos ievērojamu stimulu valdībai pirmsparlamenta vēlēšanām oktobrī. Lai kādi arī būtu vēlēšanu iznākumi, plašā vienprātība par iestāšanos ES un ekonomiskajām reformām saglabāsies. Saimnieciskā izaugsme pieaugs vienlaikus ar eksporta tirgu paplašināšanos, taču ieilgusī nespēja ierobežot budžeta deficītu varētu izraisīt maksājumu bilances krīzi.

"Centieni veikt izmeklēšanu

pret kara noziegumos aizdomās turēto"

"The Guardian"

- 2000.01.03.

Skotlendjarda kara noziegumu vienība ir iesaistīta uzdevumā īsā laikā novērtēt, vai latvietis, kurš tiek apsūdzēts saistībā ar simtiem ebreju noslepkavošanu Otrajā pasaules karā, var tikt arestēts un tiesāts Lielbritānijā.

Izmeklētāji, kuri vadīja izmeklēšanu uz Antona Savoņuka lietā, tika informēti par Konrādu Kalēju, kas vasarā ieradās Lielbritānijā un kas, kā apgalvo nacistu vajātāji, esot visvairāk meklētais kara noziedznieks.

Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas avoti pieļāva iespēju, ka tā varētu izrādīties sacensība ar laiku. Nekas nevar liegt 86 gadus vecajam Kalējam pamest Lielbritāniju, kamēr nav izdarīts pilnīgs novērtējums. Neviena cita valsts nav aicinājusi Lielbritāniju viņu arestēt un izraidīt, kā bija ar bijušo Čīles līderi Augusto Pinočetu. Kalējs kopš savas ierašanās Lielbritānijā nav izdarījis nekādu noziegumu.

Tomēr, Lielbritānijas un starptautisko ebreju grupējumu spiedienam augot, no jauna ir sapulcināti kara noziegumu speciālisti. Iekšlietu ministrija paskaidroja, ka speciālisti tomēr ir palikuši, lai gan vienība ir izformēta.

Šādu lietu izskatīšana var prasīt ilgu laiku. Virsnieki izskatīs jautājumu, vai ir pietiekami daudz pierādījumu, lai arestētu Kalēju, balstoties uz esošo informāciju. Ja cita valsts pieprasītu viņa arestu, tad jautājumu izskatītu parastajā kārtībā.

Tuvākajās dienās kara noziegumu izmeklētāji gatavojas Kalēju nopratināt. Intervijā The Mail on Sunday viņš noraidīja apgalvojumus, ka būtu kara noziedznieks, un izteicās, ka vēloties "pamest šo valsti, cik drīz vien iespējams." Viņš piebilda: "Es esmu guvis mācību. Policija nevar mani aizturēt. Es pasaulē esmu vajāts jau 15 gadu, un tagad es vēlos, lai mani liek mierā. Šeit man vairs nebūs miera."

Kalējs pirms sešiem mēnešiem ieradās Lielbritānijā no Austrālijas, un pašlaik dzīvo veco ļaužu pansionātā, kas atrodas Lielbritānijas latviešu kopienas pārziņā (latviešu kopienā Lielbritānijā ir 8000 cilvēku).

Pansionātā viņš reģistrējās ar svešu vārdu kopā ar sievu Austru Kalniņu, tomēr viņa vēlāk atgriezās Austrālijā.

Saskaņā ar ASV Tieslietu departamenta informāciju Kalējs bijis Arāja grupējuma līdzkomandieris, kas bija Latvijas slepenpolicijas vienība, kura sadarbojās ar nacistiem 30 000 cilvēku, galvenokārt ebreju, noslepkavošanā. Kalējs, kam kopš 1957.gada ir Austrālijas pase, uzskata, ka atgriešanās Austrālijā ir iespēja izvairīties no vajāšanām.

Kādā intervijā viņš apgalvo, ka apsūdzības kara noziegumos esot "meļu un fantazētāju" darbs. Kalējs izteicies, ka 1940.gadā viņš esot iesaukts Sarkanajā armijā, no kuras dezertējis. Pēc atgriešanās Rīgā, lai studētu, viņš esot uzaicināts darboties Latvijas slepenpolicijas papildspēkos, tomēr to viņam neesot ļāvusi sliktā veselība.

Tomēr krievu un vāciešu iesniegtie dokumenti rāda, ka viņš pievienojies Arāja vienībai un bijis tās komandieris un leitnants no 1941.gada jūlija līdz 1944.gada vidum.

Simona Vīzentāla centra direktors Efraims Zurofs paziņojis, ka Kalējam nedrīkst ļaut atgriezties Austrālijā, kur "nav jūtama politiskā vēlēšanās tiesāt nacistiskos noziedzniekus." Viņš aicinājis iekšlietu ministru Džeku Stro "viņu tiesāt vai vismaz aizturēt pietiekami ilgi, lai viņu varētu tiesāt Latvija."

Iekšlietu ministra spīkers Saimons Hjūss sacījis: "Jāpanāk, lai Latvijas valdība pieņemtu lēmumu par izraidīšanas prasību. Ja šim vīram atļautu pamest Lielbritāniju bez iespējas izvirzīt viņam nopietnas apsūdzības, tā būtu starptautiska traģēdija un skandāls."

Niks Hopkinss

"Jeļcina gals"

"Frankfurter

Rundschau"

- 2000.01.03.

Boriss Jeļcins bija atkāpies no prezidenta amata ilgi pirms oficiālā paziņojuma.

Krievijas vadītājs jau kādu laiku vairs nerūpējās par tautas likteni, kas ir viņa konstitucionālais pienākums. Viņš rūpējās vairs tikai par paša un par sev mīļu cilvēku likteni. Ņemot vērā iespējamo klana noziedzīgo mahināciju atmaskošanu, Jeļcinam runa bija tikai par to, kā sevi un savu ģimeni pasargāt no kriminālas vajāšanas.

Arī pēdējo politisko kauju pirmais demokrātiski ievēlētais Krievijas prezidents izcīnīja ar apšaubāmiem līdzekļiem un uz legalitātes robežas. Jeļcins pēc patikas mainīja valdības vadītājus, atlaida ģenerālprokuroru; parlamentam viņš draudēja ar atlaišanu vai arī uzpirka deputātus ar privilēģijām. Un viņš uzvarēja. Premjers Vladimirs Putins ir noslēdzis darījumu ar viņu un viņa ģimeni: pilnīgu imunitāti pēc atteikšanās no politiskās varas. Aizkulišu mahinācijas ir aizdomīgas. Taču, ja ar šo formulu tiktu atņemta vara arī oligarhiem un citiem noziedzīgajiem spēkiem, kas ietekmē Krievijas politiku, tad to varētu pat atstāt neievērotu.

Kas ir palicis no Jeļcina? 1991. gada augustā, kad Krievija stāvēja bezdibeņa priekšā, viņš atbildību par valsti pārņēma no Gorbačova, kas bija piedzīvojis neveiksmi. Viņš iegūto varu izmantoja, lai sagrautu Padomju Savienību un veco komunistisko partiju. Par spīti acīmredzami autokrātiskajam vadības stilam viņš vismaz uz laiku Rietumiem radīja iespaidu, ka Krievija pievienosies Rietumu priekšstatiem par sabiedrību, demokrātiju un tiesisku valsti. Taču ar drukātajiem likumu tekstiem vien nepietika. Jeļcins cieta nožēlojamu neveiksmi mēģinājumos labi pārvaldīt lielo, komplicēto un nepārskatāmo valsti. Visbeidzot Jeļcins ar savām veselības problēmām iemiesoja visas Krievijas fizisko un morālo sabrukumu.

Viņa pēctecis Putins - par to nav nekādu šaubu, ka viņš pēc trim mēnešiem tiks ievēlēts prezidenta amatā - intuitīvi ir izpratis šo negatīvo, Krieviju paralizējošo simboliku. Lai gan viņš augumā tālu atpaliek no priekšgājēja, viņš apmēram pusgadu inscenē slimīgajam Jeļcinam pretēju fizisko ainu. Viņš džudo priekšnesumos rāda melno jostu, lido kaujas lidmašīnās un pēc tam vēl spēj stingri uzstāties. Un tad Putins godina tos, kuri viņam ir palīdzējuši nokļūt pie varas: oficiālā pasākumā jaunais valdnieks pasniedz godazīmes Čečenijā karojošās armijas virsniekiem. Viņš tos pie sevis piesaista tāpat kā lēņu kungs savus vasaļus.

Tieši šie žesti un tiešā atbildība par karu Čečenijā jau tagad kavē Putinam iegūt simpātijas Rietumos. Taču pat tas nākamajam prezidentam ir izdevīgi. Gorbačovs un Jeļcins bija divi valsts prezidenti pēc kārtas, kuri baudīja Rietumu simpātijas. Pēc krievu domām, valstij no tā nekāds lielais labums nav bijis. Viņiem ir radies iespaids, ka šīm simpātijām bija nozīme tikai vājas un atkarīgas Krievijas gadījumā.

Pēc krievu domām, Putinam Krievijai ir jāatgriež atpakaļ tas, kas izpostīts Jeļcina valdīšanas laikā: lepnums uz ārpusi, ka Krievija ir lielvara. Krievi vēlas respektu, nevis simpātijas. Tieši tāpēc arī tiek karots Čečenijā. Tas Putinam ir vieglākais uzdevums. Daudz grūtāk būs izcīnīt vispārēju iekšējo stabilitāti. Šajā nolūkā Putinam vispirms ir jānodrošina tiesību un likumu ievērošana, tātad jāgādā, lai valsts atkal pildītu savas elementārās funkcijas. Taču savā ziņā krievi, šim likumam trūkstot, ir iekārtojušies ļoti ērti.

Franks Herods

"Jeļcins pārsteidz valsti ar pazemību"

"The Globe and Mail"

- 2000.01.01.

Borisa Jeļcina atkāpšanās tik pārsteidzoša bija tāpēc, ka tās veids un laiks bija ļoti neraksturīgi.

Kopš savu darba gaitu sākuma Sverdlovskas celtniecības inženiera amatā līdz laikam, kad viņš kā Krievijas prezidents organizēja pēdējo iebrukumu Čečenijā, Jeļcins bija cilvēks, kurš rīkojās ar baudu. Jaunībā viņa aizraušanās bija volejbols un galvenā specialitāte - iznīcinošs trieciens, pārspējot pretiniekus. Šādā veidā viņš izspēlēja savu dzīvi.

Dažkārt viņš spēlēja tik pārdroši, ka tas varēja kļūt liktenīgi. Zēna gados viņš nozaga granātu, sašķaidīja ar āmuru un tādējādi sabojāja sev roku. Tomēr viņa pārgalvība parasti nenoveda līdz galīgai katastrofai. Kāds incidents, kas lielā mērā ļauj izprast jauno Jeļcinu, notika laikā, kad viņš atklāja, ka inženieri, kuri bija atbildīgi par jauna ceļa celtniecību netālu no Sverdlovskas, bija slikti padarījuši savu darbu. Jeļcins nolēma inženieriem uzskatāmi demonstrēt viņu pieļautās kļūdas. Viņš sasēdināja šos cilvēkus smagajā mašīnā un, braucot pa ceļu, pa vienam izsēdināja viņus, piespiežot kājām doties mājās. Tas bija tipiski rupjajam Jeļcina stilam un Padomju savienības rupjajam autoritatīvajam stilam.

Pretēji Mihailam Gorbačovam, kas 21 gada vecumā iestājās komunistiskajā partijā un veltīja sevi "aparatčika" darbam, Jeļcinam jau pirms komunisma bija sava dzīve. Viņš bija bargs celtniecības vadītājs, kas prasīja padarīt darbu.

Viņš nedevās uz Maskavu līdz pat 1985.gadam, kad Gorbačovs viņu aicināja uz padomju galvaspilsētu, lai sapurinātu veco birokrātiju un izskaustu korupciju.

Maskavā Jeļcins sāka darboties ļoti iespaidīgi. Viņš vajāja birokrātus par viņu slinkumu, nelika mierā partijas "aparatčikus" sakarā ar viņu privilēģijām, kā arī Maskavas ielās sarunājās ar ierindas iedzīvotājiem par viņu problēmām.

Pietiekami ļauni bija jau tas, ka viss, ko viņš darīja, nozīmēja atstumt tos, kuri gadiem bija kontrolējuši Maskavu. Vēl briesmīgāki bija viņa uzbrukumi korupcijai un komunistisko aparāta darbinieku privilēģijām. Tie bija draudi pašai sistēmai.

Trīs gados pat Gorbačovs pavērsās pret viņu. Padomju līderis pazemoja Jeļcinu valsts sapulcināto partijas lojālistu priekšā un patiesībā padzina viņu no valdošā Politbiroja. Jeļcins to nekad neaizmirsa.

Gorbačovs turpināja pārvaldīt Padomju savienību, negribīgi virzoties uz demokrātiju un tirgus ekonomiku, pastāvīgi cenšoties leģitimizēt savu valdošo komunistisko partiju, un par spēku Krievijā kļuva Jeļcins.

Iedzīvotāju skaita ziņā milzīgā Krievijas republika sastādīja pusi no Padomju Savienības, bet ekonomiskās varas un zemes masas ziņā - vairāk nekā puse. Bet Gorbačovs stingri turējās pie varas.

Pārmaiņas notika vairākās pakāpēs. 1991.gada jūnijā Jeļcins kļuva par Krievijas prezidentu. Augustā saujiņa stingrās līnijas komunistu aizturēja Gorbačovu un centās pārņemt savā kontrolē visu padomju aparātu. To traucēja Jeļcins. Kad disidentu komandētie tanki ieradās Krievijas parlamenta priekšā, staltais Jeļcins ar saviem pārsteidzoši baltajiem matiem uzrāpās uz kāda tanka un pieprasīja pārtraukt sacelšanos.

Pēc 36 stundām sacelšanos pārtrauca un Gorbačovs atgriezās no sava gūsta Melnās jūras kūrortā. Un viņu paglāba cilvēks, kuru viņš bija centies sakaut, bet kurš nevērsās pret viņu.

Divas dienas vēlāk Jeļcins uzņēma Gorbačovu Krievijas parlamentā, un tas tika darīts pazemojoši. Pasaules televīzijas auditorijas priekšā viņš nosauca Gorbačovam to cilvēku vārdus, kuri bija organizējuši apvērsumu. Viņi visi izrādījās Gorbačova uzticamie sabiedrotie komunistiskajā partijā. Tieši tad Jeļcins pasludināja komunistisko partiju par nelikumīgu un to iznīcināja un reizē ar to arī pašu Gorbačovu.

Gorbačovs jau sen bija sapratis, ka komunistiskās partijas vara jāierobežo. Tomēr viņš nekādi nespēja iedomāties, ka šī partija būtu jāiznīcina. Un Gorbačovs bija iedomājies, ka tiks ar to galā. Tā bija Gorbačova iedomība, un tā izrādījās kļūda, kas aizēnoja citus pārsteidzošos sasniegumus.

Jeļcins saprata, ka komunistiskā partija jāiznīcina, un viņš darīja visu, lai to panāktu. Līdz 1991.gada beigām Jeļcins bija ticis galā ar Gorbačovu un Padomju savienību un darīja visu, lai sagrautu komunistus.

Jeļcina varas gadi izraisīja vilšanos. Nav iespējams ieviest tirgus ekonomiku autoritārā un plānveida sabiedrībā, uzrāpjoties uz tanka.

Slavējot Jeļcina "izšķirošo lomu Krievijas vēsturē", Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs runāja par "visgrūtāko un sāpīgāko pāreju no komunisma uz demokrātiju."

Tā bija taisnība, un Jeļcins šīs sāpes demonstrēja savā atvadu uzrunā, kad atvainojās par savā ērā pieļautajām kļūdām.

Tas bija noskumis, vecs vīrs, kurš lūdza piedošanu "par faktu, ka daudzi no mūsu kopīgajiem sapņiem nav īstenoti...Es lūdzu piedošanu par to cilvēku cerību neattaisnošanu, kuri ticēja, ka mēs vienā mirklī no tumšās, stagnātiskās pagātnes spēsim pārlēkt gaišā, civilizētā nākotnē. Es pats tam ticēju, ka mēs visu spēsim paveikt vienā mirklī."

Šos sapņus aptumšoja problēmas, kurām nebija gatavs ne Jeļcins, ne kāds cits bijušajā Padomju savienībā: kapitālistiskās ekonomikas un parlamentārās demokrātijas sarežģītībai. Jeļcins izprata vecās sistēmas iznīcināšanas nepieciešamību, tomēr viņš nesaprata, kādai vajadzētu būt jaunajai sistēmai.

Par spīti neveiksmēm Jeļcins Krievijai nodrošināja ļoti ievērojamu mantojumu. Viņš brīvprātīgi pameta savu posteni un stingri apņēmās, ka viņa pēctecis ir jāizvēlas demokrātiskās vēlēšanās.

Viņš teica: "Mani atslogo jauna paaudze; tāda paaudze, kas spēj padarīt vairāk un labāk. Krievijai jāieiet jaunajā tūkstošgadē ar jauniem politiķiem, jaunām sejām un jauniem, inteliģentiem, spēcīgiem un enerģiskiem cilvēkiem. Un mums, kuri tik daudz gadu ir atradušies pie varas, ir jāiet." Šajā ziņā viņam arī ir taisnība.

Džons Grejs

"Apiešanās ar Putinu"

"Financial Times"

- 2000.01.04.

Vladimira Putina kļūšana par Krievijas prezidenta amata izpildītāju pēc pārsteidzošās Borisa Jeļcina atkāpšanās Jaunā gada priekšvakarā ir pietiekami ievērojams notikums.

Mazāk nekā pirms pieciem mēnešiem viņš tika izvilkts no bijušās VDK iekšējās drošības atzara - Federālā drošības dienesta (FSB) apzinātās anonimitātes, padarot viņu par premjerministru. Tagad viņš ir uzskatāms par vīru, kas gandrīz droši uzvarēs gaidāmajās 26.martā prezidenta vēlēšanās.

Rietumu pasaulē, jo īpaši Vašingtonā, ir manāms kārdinājums ar atvieglojumu uzņemt viņa tapšanu par augstākās varas nesēju Maskavā. Pēdējos gados Jeļcins bija kļuvis par neparedzamu sabiedroto, kurš bija pakļauts straujām garastāvokļa maiņām sakarā ar slikto veselību, atkarību no alkohola un nespēju ilgāku laika sprīdi koncentrēties valsts lietu risināšanā. Kaut arī guvis atzinību par prezidentūras laikā sasniegto, Jeļcins bija kļuvis par starptautiskās nedrošības izraisītāju.

Turpretī Putins ir daudz jaunāks, daudz veselīgāks un aktīvāks cilvēks. Ir skaidri redzams, ka visā, ko Putins dara, viņš ir daudz efektīvāks un izdarīgāks. Viņš ir bijis spējīgs palīgs vīriem pie vadības stūres. Viņš pārstāv Krievijas jauno paaudzi. Taču, ņemot vērā viņa agrāko darbību, viņa pieredzes trūkumu politikā un to, kā viņš tika izvirzīts, rodas daudzi jo daudzi jautājumi.

Vai viņš ir noteicējs pats pār sevi? Vai viņš ir gatavs uzticīgi ievērot patiesu demokrātiju un liberālismu, no kuriem ne viens, ne otrs vēl nav droši iesakņojušies Krievijā? Runā, ka viņš esot ekonomisko reformu un tirgus saimniecības atbalstītājs, bet vai viņš no tām saprot kaut ko vairāk par Jeļcinu? Kurš gan ir patiesais Putins?

 

Bažas

Viņa izvirzīšanas veids un viņa pašreizējās popularitātes avots ir pietiekams pamats nopietnām bažām. Viņš ir kļuvis par vispopulārāko politisko figūru Krievijā dažos mēnešos, vienīgi pateicoties nežēlīgajai un neatlaidīgajai rīcībai karā Čečenijā, kur Krievijas militāristi ir izvērsuši pārspīlētu pretdarbību pret vietēja rakstura teroristiskiem draudiem.

Kaut arī konstitūcijas ietvaros, Jeļcina priekšlaicīgā atkāpšanās bija izstrādāta ar tādu aprēķinu, lai viņa izraudzītais pēcnācējs kļūtu konkurentiem pavisam neaizsniedzams. Karā Čečenijā vēl ir iespējamas neveiksmes. Saīsinot vēlēšanu kampaņu par trim mēnešiem, Jeļcina un Putina atbalstītāji ir samazinājuši iespējamo neskaidrību periodu līdz minimumam. Turklāt Putins, būdams prezidenta amata izpildītājs, saņems neproporcionāli lielu daļu publicitātes, kā arī pārņems kontroli pār visām valsts varas un patronāžas svirām.

 

VDK

Putina agrākajai karjerai VDK arī vajadzētu būt par bažu iemeslu. Šī organizācija vairāk nekā jebkura cita institūcija bijušajā Padomju Savienībā ietvēra sevī pašas sliktākās vecā režīma īpašības. Tā simbolizēja demokrātijas un cilvēktiesību noliegumu. To vajadzēja pilnībā likvidēt un nevis tikai reformēt.

Pats galvenais - un lielākais - Jeļcina ēras sasniegums ir jaunās un vēl līdz galam neizveidotās demokrātiskās sistēmas saglabāšana ekonomisko un institucionālo satricinājumu laikā. Taču šī sistēma vēl joprojām ir ārkārtīgi trausla. Turklāt to apdraud paredzamas un caurskatāmas juridiskās sistēmas trūkums, acīs krītoša korupcija, kā arī tas, ka neeksistē nekas pat aptuveni līdzīgs neatkarīgiem masu medijiem.

Putinam par galveno prioritāti vajadzētu izvirzīt šo problēmu risināšanu. Viņa lēmums piešķirt imunitāti pret jebkādu izmeklēšanu, kas varētu tikt ievadīta pret Jeļcinu vai viņa ģimeni, kas neapšaubāmi bija svarīgs faktors, lai pārliecinātu prezidentu atkāpties ātri un bez lieka trokšņa, tomēr šajā ziņā ir slikts signāls. Tas rāda, cik gan maz patiesībā kaut kas ir mainījies varas izmantošanā Krievijā: viens likums joprojām eksistē privileģētajiem, bet cits - pārējai tautai.

Putinam ir jāpanāk kaut kas vairāk nekā tikai jāuztur kārtība un jādod priekšrocības atsevišķiem izredzētajiem. Viņam ir jāpasteidzina process virzienā uz lielāku caurskatāmību un demokrātiju. Viņam ir jāievēro kā konstitūcijas gars, tā arī tās burts. Uzbrukums Čečenijā ir tikai starpspēle un tas ir jāizbeidz. Tieši šādi signāli būtu jāraida Rietumiem. Vairāk par visu Krievijai ir nepieciešama patiesa pilsoniskā sabiedrība. Tas būs īstais pārbaudījums Putinam.

"Cilvēks, kuram ir jāpievērš uzmanība"

"Newsweek"

- 2000.01.10.

Vladimirs Putins apgalvo, ka viņš esot demokrāts. Taču viņa VDK pagātne izraisa jautājumus gan Krievijā, gan arī ārpus tās.

Pirms divām nedēļām Krievijas parlamenta vēlēšanu priekšvakarā premjerministrs Vladimirs Putins apmeklēja vienas no VDK pēctečorganizācijām - Federālā drošības dienesta (FSB) - galveno mītni, kas mitinās ēkā, kura atrodas laukumā, ko kādreiz dēvēja par Dzeržinska laukumu. Fēlikss Dzeržinskis bija tas cilvēks, kurš 1917.gadā nodibināja slepenpoliciju, un Putins, būdams ilglaicīgs drošības aparāta loceklis, bija ieradies, lai nosvinētu tā dibināšanas gadadienu kopā ar saviem bijušajiem kolēģiem. FSB virsnieki bija ārkārtīgi priecīgi savā starpā redzēt premjerministru. "Beidzot," izteicās kāds viesību dalībnieks, "viens no mūsējiem kļūs par prezidentu."

Taču galvenais jautājums par Borisa Jeļcina personīgi izvēlēto pēcnācēju ir pavisam tiešs: vai Putins savās sirds dzīlēs patiešām ir demokrāts, uzticams Krievijas nesen iegūto pilsonisko brīvību aizstāvis? Vai arī viņš, kā saka krievi, ir "čekists", kurš patiesi paļaujas uz slepenpolicijas metožu izmantošanu? Viņa pirmā pārbaude sāksies nekavējoties - uzstājoties prezidenta kandidāta lomā laikā, kad viņš pats izpilda prezidenta pienākumus. "Viņš būs atbildīgs par konstitucionālās sistēmas saglabāšanu, kā arī pats par sevi kā kandidātu šīs sistēmas ietvaros," saka prezidenta Klintona padomnieks nacionālās drošības jautājumos Sendijs Bergers. " Tas, kā viņš tiks galā ar abām šīm lomām, daudz ko pastāstīs mums par to, kas viņš ir patiesībā."

Putina biogrāfija ir pietiekami draudīga, lai nodrošinātu, ka viņa izpēte būs pamatīga. Putins ir dzimis Sanktpēterburgā 1952.gadā. Tur viņš beidza universitātes Juridisko fakultāti un pēc tās beigšanas nekavējoties stājās darbā VDK. Daudzus gadus viņš ir pavadījis Austrumberlīnē, galvenokārt nodarbojoties ar politisko spiegošanu. Būdams gudrs un darbaspējīgs, viņš kļuva par VDK apakšpulkvedi un astoņdesmito gadu beigās ar šo pakāpi atvaļinājās no dienesta. 1990.gadā Putins sāka strādāt Sanktpēterburgas pirmā demokrātiski ievēlētā mēra administrācijā.

Tolaik bija parasts, ka VDK izpalīgi iefiltrējās jaunajās pilsoniskajās institūcijās, lai vāktu informāciju un mēģinātu ietekmēt notikumu gaitu. Nav īsti skaidrs, vai arī Putinam bija tāda loma. Tomēr nav noliedzams, ka virzīdamies augšup par karjeras kāpnēm Sanktpēterburgā, viņš prata atstāt iespaidu uz apkārtējiem. Bijušais premjerministra vietnieks un tirgus reformators Anatolijs Čubaiss apgalvo, ka Putinam grūtības nesagādājot tādu ekonomiski sarežģītu jautājumu aptveršana, kas esot radījuši problēmas citiem padomju ēras "aparatčikiem". Pat daži ievērojami padomju laika cilvēktiesību aktīvisti ir gatavi noticēt Putinam. "Ļaudis mācās un mācoties mainās," pārliecināta Larisa Bogoraza, kas septiņus gadus ir pavadījusi Sibīrijas cietumos par "pretpadomju aktivitātēm". "Mēs visi pazīstam demokrātus, kuri izrādījās par kriminālnoziedzniekiem. Tā kā ir iespējams, ka eksistē arī VDK virsnieki, kuri izprot demokrātiskās vērtības."

Tomēr faktā, ka Boriss Jeļcins par savu pēcteci izvēlējies bijušo VDK virsnieku, slēpjas lieliska ironija. Astoņdesmito gadu beigās Jeļcinu pastāvīgi novēroja slepenais dienests. Tolaik Jeļcins ar nicinājumu izturējās pret šo iestādi un tās darbiniekiem.

Savā pirmajā uzrunā prezidenta amata izpildītāja lomā Putins apgalvoja, ka neatkāpšoties no tām galvenajām politiskajām brīvībām, kuras iekarotas Krievijas demokrātiskajā desmitgadē. "Runas brīvība, apziņas brīvība, preses brīvība, tiesības uz privātīpašumu - šie civilizētās sabiedrības pamatprincipi tiks aizsargāti," viņš teica. Tie bija pareizie vārdi; taču tajā pašā laikā nav nekādu šaubu, ka Vladimirs Putins lepojas ar savu pagātni. Pagājušajā mēnesī atzīmēja bijušā FSB vadītāja, bijušā premjerministra un VDK skolas audzēkņa Jevgēņija Primakova 25 gadu kāzu jubileju. Ceremonijā pats Primakovs ar lepnumu balsī uzsauca : "Piecelieties tie, kuri uzskata sevi par čekistiem!" Gandrīz visi klātesošie piecēlās, ieskaitot Krievijas jauno prezidentu.

Jevgēņijs Albats

un Bils Pauels

"Aleksandrs Livšics ir optimists"

"Ņezavisimaja gazeta"

- 99.12.30.

KF prezidenta īpašajam pārstāvim sadarbībai ar "astoņnieka" valstīm ir šāds uzskats: formulējums, ar kādu SVF atteicies izsniegt Krievijai kredītu, ļauj cerēt uz tā iegūšanu

- Aleksandr Jakovļevič, vai jūs jau esat apspriedis parlamenta vēlēšanu rezultātus ar saviem ārvalstu kolēģiem?

- Neesmu vēl paguvis. Šodien visās katoļu valstīs svin Ziemassvētkus, neviens nestrādā.

-Un tomēr, pēc jūsu domām, vai ārvalstu MSL publicētais parlamenta vēlēšanu rezultātu novērtējums atspoguļo Rietumu politiķu attieksmi pret mūsu vēlēšanām?

-Vēl pirms vēlēšanām es ar viņiem to apspriedu. Viņi, dabiski, vaicāja man, kāda būs jaunā Dome. Es viņiem atbildēju, ka tā būs mazliet labāka par iepriekšējo gan profesionalitātes, gan kvalifikācijas ziņā.

- Vai domājat, ka jūsu prognozes ir piepildījušās?

- Jā, Dome, neapšaubāmi, ir kļuvusi labāka. Rietumos redz, ka valstī notiek politisko spēku un iedzīvotāju konsolidēšanās. Un konsolidējošā figūra ir premjers.

- Taču Rietumu avīzēs nepārtraukti parādās komentāri, ka Vladimiram Putinam izdevies konsolidēt sabiedrību uz vēlēšanām, pateicoties čečenu kampaņai.

- Jā, Rietumi uzdod sev jautājumu, kāpēc notiek konsolidēšanās. Un viņi ir secinājuši, ka galveno lomu cilvēku vienotībā spēlē pretterorisma operācija Čečenijā. Pati par sevi sabiedrības konsolidēšana Rietumus tikai iepriecina. Taču ārvalstis uztrauc, ka konsolidēšanās notiek uz salīdzinoši šauriem pamatiem. Viņi visu laiku uzdod sev jautājumu: ko vēl var izdarīt Vladimirs Putins, izņemot dumpinieku apspiešanu Čečenijā?

- Un ko jūs viņiem atbildat?

- Es viņiem saku: protams, premjers var izdarīt daudz. Pagaidiet. Visu uzreiz nevar.

- Pēc jūsu domām, vai Putinu Rietumos uztver kā Krievijas nākamo prezidentu vai nē?

- Viņi saprot, ka viņa iespējas kļūt prezidentam ir milzīgas. Viņi redz viņa pozitīvās īpašības, taču vispārējo attieksmi es nosauktu kā piesardzīgu. Viņi vienkārši gaida nākamos premjera soļus citās jomās, tikpat nozīmīgās, pamatīgās un nopietnās kā cīņā ar teroristiem Čečenijā. Taču strādās viņi ar ikvienu, kas būs Krievijas prezidents. Kur viņi paliks!

- Jautājums ir, kā viņi strādās.

- Pilnīgi pareizi. Tāpēc mums jāpalīdz viņiem konkretizēt savu attieksmi pret premjeru un nākamo prezidentu. Paskaidroju: jā, protams, situācija ekonomikā ir ļoti saistīta ar devalvācijas sekām, naftas cenām. 1998. gads bija pārāk slikts, lai 1999. gads salīdzinājumā būtu sliktāks. Taču, lai iegūtu pieaugumu, vajadzēja nepieļaut kļūdas un nenovirzīties no pašu programmas, kādai SVF atvēra kredītlīniju. To mēs arī darām. Un pieaugums tiešām ir, nevis statistisks, bet ļoti reāls. Es uzmanos ar statistiku, taču es ticu gubernatoriem. Nesen tikos ar likumdošanas sapulču priekšsēdētājiem. Gandrīz vai visi viņi runā, ka viņiem patiesi esot kāpums. Vispār Rietumos uzskata, ka tagadējais premjers ir cilvēks, kas praktiski nekļūdās. Ne darbībā, ne izteikumos.

- Vai jums nešķiet, ka viņš nekļūdās tāpēc, ka visumā tagadējā kabineta ekonomisko politiku var raksturot kā neiejaukšanās politiku?

- Saprotiet, nevar teikt, ka Krievijā nav ekonomiskās politikas. Politika ir, un mēs cenšamies virzīties tajos virzienos, kas noteikti SVF atbalstītajā memorandā. Protams, asus pavērsienus ekonomikā kabinets neveic. Taču stājās spēkā politiskie ierobežotāji. Daudz kas būtu jādara, bet nevar izdarīt gaidāmo prezidenta vēlēšanu dēļ. Vienīgais izņēmums, kas, pēc manām domām, netaisnīgi tiek apiets, - tā ir investīciju klimata uzlabošanā. Viss investīciju klimata pasākumu komplekss elektorālā jomā ir neitrāls. Es domāju, ka ar to jāsāk nodarboties ar janvāri.

- Jūs domājat, ka investīcijas plūdīs?

- Nē, investīciju, protams, nebūs. Taču, ja mēs neuzlabosim investīciju klimatu, nauda uz Krieviju nenāks arī pēc prezidenta vēlēšanām. Iedomāties, ka beigsies prezidenta vēlēšanas un sāks līt zelta lietus, būtu naivi. Vienreiz jau mēs to pārdzīvojām - 1996. gadā. Lietus, taisnība, sāka līt uz vērtspapīru (GKO) tirgu, kas pats par sevi ir interesants fakts. Visi mūsu premjeri sasauca investētājus un teica: ātrāk jāieliek nauda Krievijā, citādi var nokavēt. Taču ārvalstnieki nesteidzās. Toties neviens un nekad viņus nav pierunājis likt naudu vērtspapīros (GKO), kur investētāji ieguldījuši miljardiem dolāru. Un viss tikai tāpēc, ka vērtspapīru (GKO) tirgū bija labs klimats: pirmkārt, varēja labi nopelnīt, otrkārt, bez bailēm nopelnīto izvest uz ārzemēm. Pēc tam mēs visu to ierobežojām.

Īsāk runājot, sabiedrības konsolidēšanās bāze jāpaplašina. Tā nav jāsaista ar izvairīšanos no pazemojuma un bailēm, no terorisma.

- Uz kā rēķina to var izdarīt?

- Jau runāju par ekonomiku. Var atrast ne vienu vien citu jomu, kas nesaskaras ar politiskiem ierobežotājiem, kuri saistīti ar vēlēšanām. Ir lietas, kas nemaksā, bet attiecas tikai uz organizatoriskiem vai tiesiskiem momentiem. Var uzticamāk aizstāvēt investētāju un akcionāru tiesības. Es atkārtošu savu mīļoto frāzi: neticami piedzīvojumi Krievijā ir ne tikai itāliešiem, bet arī vāciešiem, amerikāņiem un pārējiem. Lūk, piemērs: varētu domāt, ka šī ir arbitrāžas lieta. Tev atņēma, ej un sūdzies - tiesnesis piespriedīs, un tev visu atdos. Taču gaidīt, kad tiesas strādās ideāli, nozīmē pazaudēt investētāju uzticēšanās paliekas un arī pašus investētājus. Jāizveido Valsts komisija investētāju aizsardzībai, radot tajā kaut ko līdzīgu sūdzību un priekšlikumu birojam.

- Jūs runājat par konsolidēšanu uz ekonomikas pamatiem. Taču nākamajā gadā mums būtu jāsavelk gali kopā. Budžetā paredzēti 6 miljardi ārējo aizņēmumu, un diez vai tie nokļūs līdz Maskavai.

- Kāpēc? Nē, man ir citādāka sajūta.

- Kad, pēc jūsu domām, tas var notikt? Pēc prezidenta vēlēšanām?

- Tie var atnākt līdz ziemas beigām. Saprotiet, es nevadu oficiālās pārrunas, taču jebkurš konfidenciālo konsultāciju mehānisms ir ļoti svarīgs. Mēs stundām ilgi runājam bez jebkādas sabiedrības informēšanas. Vienīgie, kas zina šo pārrunu saturu, - tie ir prezidents, premjers un ārlietu ministrs. Kontakti ar citu valstu pārstāvjiem liek man būt pārliecinātam, ka, piemēram, starptautiskās finansu organizācijas ļoti labi novērtējušas premjera, un vispār oficiālo reakciju uz to, ka mums neiedeva SVF kredīta otro tranšu. Reakcija varēja būt ļoti vētraina, taču tā bija ieturēta, mērena un konstruktīva. Kā atbildi viņi apsolīja atsūtīt SVF misiju janvāra sākumā. Un šeit jāmeklē vissvarīgākais. Ja misijas darba priekšmets būt tikai plāns 2000. gadam, tad mums, kā saka, kredītus neredzēt. Ja SVF interesē mūsu sīkās neizdarības, ko mēs neesam izdarījuši pēc programmas, tad mūsu lietas neizskatās tik slikti. Man ir tāda sajūta, ka principā viņi ir gatavi spert soli pretim pat šajā sarežģītajā situācijā. Tā nenotiek, ka SVF ieņem noteiktu pozīciju, viņi vienmēr mij stingru attieksmi ar mīkstāku - tāda ir metodika. Šajā situācijā vissvarīgākais, ka trīs mēnešu operācijas Čečenijā pagaidām pagājušas bez būtiskiem zaudējumiem. Jā, atlika kredīta otro tranšu. Jā, ASV Eksimbanka ar Valsts departamenta palīdzību pieņēma lēmumu neizsniegt naftas kredītu.

- Un vēl kā. Atgādinājumi par kodolieročiem diez vai kādam var patikt.

- Sākumā ļoti asi uzstājās Klintons. Ne mazāk asi uzstājās Jeļcins. Ar to arī viss beidzās. Atcerieties, atbildes reakcija no ASV puses pat nebija. Pēc "laipnību" apmaiņas man bija sarunas ar amerikāņiem. Viņi uzņēma to ļoti mierīgi, ar izpratni. Viņi saka: jūsu prezidents izteicās savā manierē, mūsu - savā. Uzskatiet, ka šo lappusi mēs esam pāršķīruši.

Tā mums ir izdevies šos mēnešus nodzīvot bez īpašiem zaudējumiem. Tagad nav īstais laiks sasniegumiem attiecībās ar lielvalstīm. tagad ir laiks noturēt to, kas jau ir. Tā kā tie soļi, ko spērusi Japāna un Vispasaules banka (izdeva mums kredītus), kompensē Eksimbankas un Valsts departamenta spertos soļus. Tāpēc, ja līdz Čečenijas operācijas beigām mums izdosies paturēt to, kas jau ir, es personīgi uzskatīšu, ka ne par velti saņemu algu. Taču mūsu nesaprašanās ar Rietumiem sākās ar Kosovu.

- Taču, kā jūs sakāt, pēc nesaskaņām, kas saistītas ar Kosovu, mums tik un tā iedeva SVF kredīta pirmo tranšu.

- Tiesa.

- Un Eiropa nav paudusi un tajā nav vienotas attieksmes pret kampaņu Kosovā.

- Jā, es toreiz biju Eiropā un redzēju to savām acīm. Taču pēc tam, kad mums izsniedza kredīta pirmo tranšu, sākās bezgalīgas publikācijas Rietumu presē - par kriminālās naudas atmazgāšanu. Tikpat pēkšņi kā parādījās, tā arī beidzās. Es satikos ar visdažādākā profila amerikāņu žurnālistiem. Viņi vispār neuzdod jautājumus par šo tēmu. Šīs tēmas nekur vienkārši vairs nav.

- Ar ko tas, jūsuprāt, ir saistīts?

- Mokos minējumos.

- Vai krievu politiķi varēja izprovocēt šo skandālu?

- Es varu tikai minēt. Un neko neizslēdzu. Tāpēc ka šī tēma bija vienlīdz izdevīga kā aiz okeāna, tā pie mums. Ikviens cirpa aitu no savas puses. Sadalīja vilnu un nomierinājās. Es nezinu, kas ir šī pasākuma režisors. Droši vien agri vai vēlu noskaidrosies, kas to visu sāka un kā viņš mācēja to visu pabeigt. Tas ir ļoti interesanti. Amerikā taču nav Taisnības ministrijas. Nav neviena, kas piezvanītu galvenajam redaktoram un pateiktu: punkts, - sākot ar rītdienu, pārtraucam drukāt rakstus par finansu skandāliem un nodarbojamies tikai ar Čečeniju.

- Iespējams, ka Čečenija vienkārši "pārsita pušu" finansu skandālus?

- Ja būtu ko rakstīt par korupciju Krievijā, tik un tā turpinātu rakstīt. Es domāju, ka šī tēma ir pārstājusi ienest dividendes kampaņas režisoriem. To iespaidu, ko tā varēja radīt uz Amerikas iekšpolitisko situāciju, tā jau ir radījusi. Mūsu parlamenta vēlēšanas arī ir beigušās. Taču šī kampaņa parādīja: kaut arī pagājuši desmit gadu, kopš beidzies aukstais karš un ugunskurs nodzēsts, šī ugunskura vietā palikuši nevis pelni, bet oglītes. Šīs oglītes atrodas aizokeāna sirdīs (arī mūsējās), cilvēku apziņā. Kad es sarunājos ar vienkāršiem ļaudīm, es saprotu, ka dažiem joprojām ir sajūta, ka aiz okeāna atrodas, ja ne ienaidnieks, tad vismaz noteikti ļauns cilvēks.

- Vai šī sajūta tiek atbalstīta no ārpuses?

- Tur jau tas suns aprakts. Jo kā ir ar ugunskuru? Vai nu paies vēl kāds laiciņš un ogles paliks par pelniem, vai nu arī kāds sāks pūst un var no jauna uzliesmot. Tā nav tikai Krievijā vien, tā ir arī aiz okeāna, tā ir arī Eiropā. Tie, kas pielāgojas un mēģina uzpūst ugunskuru, ļoti stipri riskē.

Privātās sarunās ārzemēs es pastāvīgi cenšos iedvest viņiem vienu domu. "Vagons" tiem cilvēkiem, kas nemīl Krieviju, jau ir pārpildīts. Kāpēc gan tur spraukties? Ir cits "vagons", tiem, kuri grib uzturēt un attīstīt normālas attiecības ar mūsu valsti. Tur ir mazāk ļaužu, un vietas ieņemt tur ir vieglāk.

Jāsaka, ka šajā ziņā mūsu valsts pozīcija ir izdevīgi atšķirīga. Atcerieties, neviens oficiāls darbonis Krievijā nekad nav izrādījis asi negatīvu reakciju par jebkādu Rietumu darbību attieksmē pret Krieviju. Mēs visi cenšamies strādāt tikai, lai uzlabotu vai kaut tikai saglabātu to, kas jau ir.

- Kāpēc mūs tik pēkšņi Eiropa vairs nemīl?

- Tā nav. Eiropa ir ļoti dažāda. No daudzu Eiropas valstu puses mēs pat par Čečeniju neesam redzējuši neko sliktu. Taču viņi vienmēr atsaucas uz sabiedrības viedokli. Atklātā tekstā man saka: "Mums ir laimīga, mierīga valsts. Mēs negribam redzēt televizorā, kā kaut kādas vecenes lakatos rāpo līdz ceļiem dubļos un ķer no kravas automašīnas maizes klaipus. Mūsu vēlētāju tas kaitina".

Politiku, protams, nevar veidot ignorējot sabiedrības uzskatus, taču tā nedrīkst sastāvēt tikai no reakcijas uz sabiedrības viedokli. Kaut kam savam taču jābūt. Citādi politika nav principiāla un tālredzīga. Protams, laiki ir diezgan sarežģīti. Attiecībās ar attīstītām valstīm ir iestājusies klusā sezona.

- Kālab šī klusā sezona iestājusies: vai tikai Čečenijas kampaņas un sabiedrības viedokļa dēļ, vai arī tai ir dziļāki cēloņi?

- Kampaņa Čečenijā, sabiedrības viedoklis, vēlēšanas un to sekas - lūk, galvenie iemesli.

- Pašlaik ļoti daudz runā, ka Rietumi izdara spiedienu uz Krieviju. Man nav visai skaidrs, kāds ir šī spiediena galējais mērķis?

- Spiediena mērķis - pārtraukt operāciju Čečenijā.

- Taču par spiedienu uz Krieviju sāka runāt jau pirms operācijas Čečenijā.

- Toreiz atmosfēra bija daudz vienkāršāka. Mums bija vieglāk. Mūsu uzdevumi taču kopš tiem laikiem nav mainījušies, mainījies ir fons. Agrāk nebija finansu skandāla, nebija Čečenijas.

Vai, piemēram, ņemsim Eiropu. Kādā valstī ir notikušas vēlēšanas. Viens no galvenajiem uzvarētāju politisko spēku pirmsvēlēšanu kampaņas momentiem bija tas, ka iepriekšējais vadītājs pret krieviem neuzvedās pareizi. Pārāk daudz naudas deva. Nākot pie varas šajā vilnī, viņiem attiecīgi jāuzvedas. Parādot tautai, ka viņi ir spējīgi pildīt savus solījumus.

- Bet vai ASV ir iespējams tāds variants?

- Tas daudzējādā ziņā ir atkarīgs no mums. Ar kādu efektivitāti mēs spēsim izskaidrot to, kas pie mums notiek. Mums jāpalīdz viņiem noteikt savu politiku pret Krieviju tāpat, kā viņi mums attiecībā pret Savienotajām Valstīm. Tādēļ arī eksistē konfidenciālu pārrunu mehānisms.

- Pastāstiet, lūdzu, kā notiek līdzīgas pārrunas.

- Noslēpums ir vienkāršs. Tas ir saistīts ar uzticēšanos. Ja viņi man uzdod konkrētus jautājumus, es nevaru vienkārši atrunāties. Jebko, ko es saku, var pārbaudīt. Ja arī, viscēlāko mērķu vadīts, sāc runāt nepatiesību, viņiem tu kļūsti tikai par oficiālo personu. Manas vizītes būtu aprobežojušās ar galma tējas dzeršanu, kur nepiedāvā atklātas sarunas. Tāpēc noslēpums ir maksimāli iespējama atklātība.

Viens no argumentiem, ko mēs izmantojam diskusijās, kaut arī diezgan vecs, ir šāds. Es vienmēr lieku saprast, ka manas darbības ir koordinētas ar krievu varas orgāniem. Ārzemnieki ir noguruši no mūsu daudzo pārstāvju, deputātu vizītēm, no kuriem katrs nezin kāpēc uzskata par svarīgu īstenot savu ārpolitiku. Piemēram, atbrauc kāds biedrs, piedāvā izveidot kaut kādu komisiju. Krievu variants: ir problēma - jābūt komisijai. Rietumos noplāta rokas. Izrādās, ka ar šo jautājumu strādā jau piecas komisijas. Vai jāizveido sestā? Bet tas, kas jādara man, ir saskaņots ar ĀM, ar valdības aparātu, prezidenta administrāciju.

Un svarīgi ir nogādāt Rietumos labas ziņas. Nevis atbraukt pie viņiem ar vārdiem: vai zināt, mums te ir tādas problēmas! Ciemos jānāk, kaut ar nelielu, tomēr dāvanu, ņemot vērā problēmas, ar kādām Krievijā saskaras Rietumu kompānijas. Vai arī, piemēram, likuma pieņemšana par cīņu pret naudas atmazgāšanu. Saprotiet, tas vajadzīgs gan pašai Krievijai, un arī Amerikai tas ir interesanti. Un es uz Rietumiem bieži atvedu labas ziņas. Taču nevar precīzi pateikt, kāds tām ir rezultāts, jo neviens taču nevar galēji ietekmēt tās vai citas valsts politisko līniju. Ja tā izvēlējusies asu līniju Čečenijas dēļ, tad mūsu uzdevums ir rīkoties tā, lai šī līnija nepasliktinātu mūsu attiecības. Jāsaprot, - ja viņi nolēmuši rīkoties tā un nevis citādi, kaut arī es viņiem visu fabrikas "Krasnij Oktjabrj" produkciju būtu atvedis, - tas neko nemainītu.

- Bet jums taču droši vien nākas vest ziņas par Čečeniju?

- Jaunumi par Čečeniju man nav jāved. Viņi šo informāciju iegūst arī bez manas ziņas. Patiesībā argumentācijas apjoms mums ir iespaidīgs, arī Čečenijas jautājumā.

- Kā jums šķiet, cik ilgi vēl Rietumos pacietīs, no viņu viedokļa, nepieļaujamo kampaņu Čečenijā?

- Pagaidām mēs varam teikt tikai vienu: Čečenija mums maksājusi attiecību neuzlabošanos ar Rietumiem. Mūsu attiecību "kapitāls" pa šo laiku nav audzis, taču nav arī mazinājies. Tātad šobrīd mēs atrodamies kā uzlabošanās, tā pasliktināšanās neesamības stadijā. Nevaru pateikt, cik ilgi vēl varam noturēties uz šīs līnijas. Taču mēs izdarīsim visu iespējamo, lai noturētos tajā pašā līmenī līdz Čečenijas specoperācijas beigām. Mums ir rezerves, es šeit domāju pasākumus, kā risināt Rietumu problēmas Krievijā.

- Taču valdības pēdējās aktivitātes liek domāt, ka Krievija gatavojas sliktākajam. Es domāju drudžainos naudas meklējumus: kurināmā un enerģētikas kompleksā, nodokļu jomā.

- Pievērsiet uzmanību principiāli svarīgai lietai. Rietumos tai ir ļoti spēcīga rezonanse, bet Krievijā to praktiski nepamanīja. Kad SVF tomēr nolēma atlikt kredīta otrā tranša izsniegšanu, vienlaikus pozitīvi tika novērtēta valdības ekonomikas politika un makroekonomiskā situācija Krievijā.

 

Turpinājums nākamajā

preses pārskatā

"Somija prezidenta vēlēšanu gaismā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

- 99.12.29.

Trīs sievietes un viens vīrietis cīnās par amatu bez ietekmes.

Somija tūlīt pēc savas ES prezidentūras beigām gatavojas nākamajam lielajam notikumam - prezidenta vēlēšanām. Pirmo reizi šajā amatā varētu ievēlēt sievieti, jo trīs no četriem kandidātiem ar lielākajām izredzēm ir sievietes. Tomēr vēlēšanu uzvarētājam vai uzvarētājai nebūs vairs tāda pati ietekme kā Marti Ahtisāri, jo ar konstitucionālu reformu prezidenta pilnvaras ir ierobežotas.

Somija pēc pusgadu ilgušās ES prezidentūras tūlīt dodas uz nākamo lielo notikumu politikā: 2000.gada 16.janvārī notiks prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Pēc sešu gadu atrašanās amatā Marti Ahtisāri vairs nevar būt par prezidentu. Izvēlēties iespējams no septiņiem kandidātiem, no kuriem četriem ir reālas izredzes uzvarēt. Pirmo reizi Somijas vēsturē valsts vadītāja amatu varētu iegūt sieviete, jo trīs no četriem kandidātiem ar labām izredzēm uzvarēt ir sieviešu kārtas pārstāves. Iespējams, ka notiks divas vēlēšanu kārtas. Gadījumā, ja neviens no viņiem pirmajā kārtā neiegūs apsolūtu vairākumu, tad abi vadošie kandidāti spēkiem mērosies trīs nedēļas vēlāk otrā vēlēšanu kārtā.

Ahtisāri sekotājam vai sekotājai Somijas varas veidojumā būs pavisam citāda pozīcija nekā bijušajam diplomātam, kurš 1994.gadā vēlēšanu cīņā piedalījās no sociāldemokrātu partijas. Konstitucionālās reformas dēļ, kurai spēkā jāstājas nākamā gada martā, prezidenta kompetence būs stingri ierobežota. Piemēram, viņam vairs nebūs tiesības pēc parlamenta vēlēšanām patvarīgi izraudzīties jauno valdības vadītāju. Tiks ierobežota arī valsts vadītāja ietekme uz likumdošanu. Arī ārpolitikā, kas pašreiz praktiski ir prezidenta kompetencē, nākotnē viņam būs jāmeklē "vienprātība ar valdību".

 

Aho kā vienīgais

"smagsvarnieks"

Kaut arī pilnvaras ir samazinātas, vēlēšanas ieguvušas lielu ievērību, kas varbūt skaidrojams ar lielo ietekmi, kāda piemita prezidentiem pagātnē. Tomēr valsts drošību garantēja tādu politiķu izveicība kā Kekonena apiešanās ar Krieviju. Tāpat arī valsts pārvaldes ievēlēšana tautas nobalsošanā veicina stingrāku iesakņošanos iedzīvotāju vidū. Tādi valsts zinātnieki kā Turku profesors Jorans Diupsunds jau šodien brīnās, kā var savienot politisko spēku, ko prezidents iegūst tautas nobalsošanā, ar viņa vājo tiesisko stāvokli.

Vadošie politiķi, kuri šodien atrodas "varavīksnes koalīcijā", acīmredzot nevēlējās riskēt. Konservatīvais finansu ministrs Sauli Ninisto, piemēram, ar pateicību atteicās pieņemt amatu ar tik lielā mērā ierobežotu ietekmi. Tā, piemēram, opozīcijas vadītājs Esko Aho, kas deviņdesmito gadu sākuma ekonomiskās krīzes laikā pats bija valdības vadītājs, tiek uzskatīts par vienīgo politisko "smagsvarnieku" kandidātu vidū. Prezidēšana ir viņa iespēja atkārtoti tikt pie varas pēc tam, kad viņš pagājušā gada pavasara vēlēšanās piedzīvoja rūgtu vilšanos. Kaut arī viņa pret ES skeptiski noskaņotajai centra partijai aiz sociāldemokrātiem bija izdevies kļūt par otro stiprāko partiju valstī, tomēr viņš palika ārpus valdības.

Aho kā gailis vistu kūtī konservatīvajā Somijā varētu gūt zināmu labumu. Tāpēc daudzi komentētāji cer, ka viņš sasniegs otro vēlēšanu kārtu.Turpretim trīs sievietes varētu sanaidot noteiktas vēlētāju grupas. Tas varbūt mazāk attiecināms uz sociāldemokrāti Tarju Halonenu, kura var cerēt uz savu kreisi orientēto vēlētāju atbalstu. Bet abas pilsoņu partiju kandidātes - Somijas zviedriete Elizabete Rēna, kā arī konservatīvo partijas pārstāve Rita Uosukainena - droši vien simpatizē līdzīgām vēlētāju grupām. To galvenokārt apliecina aptauju rezultāti par abām politiķēm, kuri pēdējās nedēļās bijuši kā komunikāciju tilts: vienas uzvara bijusi proporcionāla otras zaudējumam.

Rēna un Uosukinena savos politiskajos uzskatos gandrīz neatšķiras. Tomēr viņas veic pavisam atšķirīgu vēlēšanu cīņu. Uosukainenas kampaņai raksturīgi viegli nacionālistiski, pat populistiski toņi. Politiķe vēlēšanu cīņas sākumā izrādīja mazu interesi par Balkānu problēmām, tajā pašā laikā viņa aizrāvās līdz piezīmei, ka Somija labprāt atgūtu Krievijai zaudēto Karēlijas apgabalu, - "bet tukšu", tas ir, bez ieceļojušajiem krievu tautības iedzīvotājiem. Uosukainena tiek uzskatīta par kandidāti, kurai ir vismazākā pieredze ārpolitiskā. Viņa acīmredzot apzinās, ka šajos jautājumos ātri var nonākt nepatīkamā situācijā, tāpēc realizē simboliem piesātinātu kampaņu. Viņai palīdzēja Ninistosas atteikšanās no kandidēšanas, jo konservatīvie ļoti kareivīgi meklēja jaunu kandidātu vai kandidāti, bet Uosukinena kā glābējs enģelis prata ļoti efektīvi izmantot šo situāciju.

Bijušo aizsardzības ministri Rēnu, šķiet, arī neveiksmes vajā. Līdz šim viņai, darbojoties kā ANO pilnvarotajai cilvēktiesību jautājumā, bijušajā Dienvidslāvijā neko neizdevās sasniegt. Rudenī viņa tika uzskatīta par kandidāti ar lielākajām izredzēm kļūt par prezidenti, bet kopš tā laika viņas popularitāte socioloģiskajās aptaujās ir ievērojami samazinājusies. Tieši konkurencē ar Uosukaineni kā apgrūtinājums izpaužas arī Rēnas piederība zviedriski runājošajai mazākumtautībai. Turklāt Rēnai tiek pārmesta viņas piesardzīgi pozitīvā attieksme pret dalību NATO. Politiskā elite aizvien skaļāk izsakās par iestāšanos NATO, un pašlaik šāds solis tautas vidū nav tik populārs. NATO pretinieku skaita pieaugums izskaidrojams ar nestabilitāti Maskavā. Viņi acīmredzot iedzīvotāju vidū ļauj augt ilgām pēc pagājušo gadu drošības, kurā strikta neitralitātes ievērošana tika uzskatīta par piemērotāko stratēģiju, lai nevajadzīgi nesakaitinātu Padomju savienību. Tieši Krevijas žesti Čečnijā atdzīvina vecās bažas par neaprēķināmo kaimiņu.

 

Neparastā sociāldemokrāte

Sociāldemokrāte Halonena, kas kabinetā pārstāv Ārlietu ministriju, kampaņu varēja sākt tikai pēc Helsinku ES galotņu tikšanās beigām. Pirmajā acu uzmetienā neuzkrītošā politiķe ilgu laiku atradās aiz savām pilsoņu partiju kandidātēm, bet tagad aptaujās tā pamazām viņas "panāk". Ārlietu ministre tiek uzskatīta par labu darbinieci, kurai ir ļoti liela kompetence ārlietu jomā. Par savu darbu ES prezidentūras laikā viņa no komentētāju puses saņēma lielisku novērtējumu, tomēr tas liekas maz ietekmējam viņas popularitāti vēlētāju vidū.

Halonenai vajadzētu censties pārliecināt konservatīvo vēlētāju grupu. Viņa iestājas par homoseksuāļu tiesībām, kā arī par miera kustību, tādējādi iemiesojot politisku pretstatu Esko Aho. Pat daži (pārsvarā gan vīrieši) no pastāvīgo partijas vēlētāju vidus varētu atteikt savu atbalstu Halonenai un balsot par Aho. Tomēr tas nenozīmē viņa priekšrocības. Ja Halonenai neizdosies iekļūt otrā vēlēšanu kārtā, tad Aho tādā gadījumā būs jāstājas pretim kādai no pilsoņu partiju kandidātēm (protams, ja viņš pats pirmajā vēlēšanu kārtā iegūs kādu no vadošajām pozīcijām). Un, kamēr Aho uzvara pār Halonenu gandrīz vai tiek uzskatīta par notikušu, cīņa ar kādu pilsoņu partijas kandidāti viņam varētu izrādīties smagāka.

"2000. gadā būs daudz katastrofu"

"Aftonbladet"

- 2000.01.02.

Kopenhāgena. Vecgada vakarā notikusī varas maiņa Kremlī nekadā ziņā neietekmēs situāciju Krievijā, jo problēmas un korupcija saglabāsies, saka islandiešu pareģotāja. Atbilstoši Ziemeļvalstu mitoloģijai viņa ir zīlniece, ko, iespējams, ir izaudzinājuši Utgordas milži.

Zīlnieces pareģojumus par jauno gadu janvāra sākumā mēdz publicēt Islandes nedēļas žurnāls Vikan. Pirmdien tiks publicēti jaunākie pareģojumi, taču TT korespondentam Kopenhāgenā jau sen ir izveidojušās labas attiecības ar šo zīlnieci.

Viņa paredz, ka 2000. gadā notiks daudzas lidmašīnu un dabas katastrofas. Plūdi un zemestrīces notiks lielākoties Trešās pasaules valstīs, kas tāpēc saņems lielāku palīdzību no bagātajām zemēm. Katastrofas pieņems tādus apmērus, ka cilvēki sāks saprast, ka savstarpējā palīdzība un sadarbība ir absolūti nepieciešama.

Zīlniece uzskata, ka par daudz aprakstīto 2000. gada problēmu nav vērts daudz raizēties.

Zīlnieces pareģojumi nereti ir izraisījuši lielu ievērību, piemēram, pēc tam, kad viņa paredzēja, ka Islandes vides ministrs Finurs Ingolfsons izkļūs sveikā pēc pāris ļoti nepopulāru lēmumu pieņemšanas - par ūdenselektrostacijas un pasaules lielākās alumīnija fabrikas celtniecību unikālā dabas rajonā.

Paredzējums piepildījās - viņš ir aizgājis no valdības un Altinga un ir kļuvis par Islandes valsts bankas vadītāju. Islandieši tagad ir saniknoti par viņa iecelšanu šajā amatā.

Zīlniece jau agrāk paredzēja, ka sāksies skandāls par Islandes zirgu eksportu, kur runa bija par nelikumībām daudzu miljonu apmērā. Tīrasiņu zirgi, piemēram, tika eksportēti uz Vāciju un citām valstīm ar nosaukumu "kaušanai paredzēti lopi". Šī tirdzniecība daudzus gadus bija valsts noslēpums, taču tagad tā ir izcelta gaismā pēc tam, kad vācu muita sāka uzmanīgāk aplūkot šos zirgus.

Zīlniece pareģo, ka vistuvākajā laikā Islandē notiks liels vulkāna izvirdums, taču tam nebūšot nopietnu seku. Nekādu ļaunumu nenodarīs arī Islandes dienvidos gaidāmā zemestrīce.

Runājot par pārējo pasauli, viņa paredz, ka Vidējo Austrumu miera līgums netiks lauzts, taču Jasirs Arafats iekļūšot tādā skandālā, kā dēļ būs spiests atkāpties.

Asinspirts Čečenijā turpināsies, un zīlnieci mulsina, ka neviens nopietni nemēģina apturēt krievus. Pavasarī sākšoties miera sarunas, kas nedos nekādus rezultātus.

Rasu naids kļūs aizvien lielāks, un Ziemeļvalstīs tiks izdarīti daudzi nopietni pārkāpumi.

Vēl vienu reizi aktuāla kļūs Ūlofa Palmes slepkavība, un šoreiz tā tikšot atklāta.

Zviedrijas kroņprincese Viktorija atradīšot savu dzīvesbiedru un kļūšot par masu mediju iemīļotāko "aprakstīšanas" objektu.

ASV prezidents Bils Klintons paguršot un rudenī viņu piemeklēšot nelaimes gadījums vai varbūt slimība. Hilarija Klintone uzvarēšot vēlēšanās.

Britu karaliene māte nomiršot aprīlī vai maijā, un briti sākšot nopietni apšaubīt monarhiju.

Nākšot klajā jaunumi par mirušo princesi Diānu. Daži pierādījumi kļūs zināmi par spīti mēģinājumiem tos turēt slepenībā.

Stēns Ulriks Johannesens

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors

Lietuva

4,3%