“Pagātne patiesībā ir šodiena” –

tā Aivars Kļavis raksta sava jaunā vēsturiskā romāna “Viņpus vārtiem” pirmās grāmatas “Adiamindes āksts” pavadvārdos.

Šī atziņa nav jauna – tautai sarežģītos pārmaiņu brīžos literatūra meklē līdzības vēsturē, lai mēģinātu rast atbildes uz sāpīgiem mūsdienu jautājumiem, kurus vēl nenobriedušajā realitātē prāti nejaudā atšķetināt. Tas varētu būt arī viens no iemesliem, kāpēc šobrīd latviešu literatūra aktīvāk pievērsusies vēsturiskā romāna žanram (J.Lejiņš, V.Rūmnieks, A.Migla u.c.).
“Viņpus vārtiem”, pēc autora paskaidrojuma, iecerēta kā triloģija. Tās pirmās grāmatas “Adiamindes āksts” darbība aizsākas ar 18.gadsimtu Vidzemē un beidzas gadsimta otrajā pusē. Ģenerālfeldmaršals Šeremetjevs ar savu karaspēku ienāk Rīgā, aiz viņa nav palicis akmens uz akmens, un, ko nav iznīcinājis karš, to piebeidzis mēris. Taču vietējā muižniecība lieliski apzinās, ka “zeme ap koku, kurā aug dālderi, nepārtraukti jāmēslo”. Intrigas, pērkamība, nodevība un klanīšanās ļauj iegūt vēl varenākas privilēģijas, kas ar jaunu sparu nogrūst pār izpostītās zemniecības galvām. Un, lai tās nostiprinātu, pirmais darbs ir sadzīt mežos aizbēgušos zemniekus atpakaļ muižās...
Impulss grāmatai radies, Aivaram Kļavim pārceļoties uz dzīvi Skultē. Viņš raksta: “... un tad uzzināju, ka patiesībā dzīvoju Adiamindē. Toreiz neizprotamā kārtā pēkšņi atklāju, kādas drāmas un kaislības šeit mutuļojušas”. Adiamindes pils, kas J.Broces zīmējumā skatāma uz grāmatas vāka, ir vēsturisks fakts, tāpat Vidzemes muižniecības un Rīgas rātes dokumenti, arī ziņas par senajiem līviem un to dzīvesveidu, taču vēsturei īsti atdzīvoties spēj likt tikai autora iztēle un interpretācija. Tā, protams, darbojas dažādi. Jāņa Lejiņa “Zīmogs sarkanā vaskā” monumentāli risina varas un vienpatņa liktenīgi smagās attiecības ar tautu, atbildības, nacionālā lepnuma jautājumus. Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla romānu “Sveiks, jautrais Rodžer!” veidojuši kā atraktīvu, ironisku stāstu par avantūrismu vēsturē. Aivars Kļavis izvietojis dažādas personības, katru ar savu lomu vēstures kāršu kavā, un tur netrūkst savas vietas arī džokeram – ākstam. Romāna galveno varoni – Rīgas rātes birģermeistara Johanna fon Šulca audžudēlu Gothardu – par Adiamindes ākstu iesaukuši zemnieki. Kas tad ir āksts? Jokdaris? Dīvainis? Ģeķīgs cilvēks? Katrā ziņā – atšķirīgs no pārējiem. Pirmām kārtām jau ar savu nepiederību nevienai šķirai un tautībai. Mežā iebēgušo zemnieku asinsgrēkā dzimusi atvase, kas augusi muižniecības vidē – ne īsti vācietis, ne latvietis. Likteņa kroplība jau noteikusi viņa malā stāvētāja pozīciju, turklāt autors viņam piešķīris tādu kā vēstures hronista un komentētāja lomu. Apkārtējo acīs viņš ir āksts arī ar sava audžutēva karjerai celto pompozo Adiamindes pili, kas sabrūk, jo tajā nevar valdīt auglīgs un gaišs, radošs gars. Romānā iezīmējas arī cilvēciska traģēdija – vēstures notikumi radījuši lieko cilvēku ar aukstu sirdi, kas “nācis pasaulē, lai pierādītu, ka pasaulei patiesībā mīlestība nemaz nav vajadzīga”. Taču āksta smiekli neskan. Liktenis gan kompensējis nolaupīto dvēseli ar skatienu, kas redz cauri cilvēkiem un gadsimtiem. Tomēr tas spēj tikai vārgi samanīt cauri laikiem tautas senās spēcīgās saknes – līvus, taču āksta cinisms, zināma morāla degradācija liedz izdarīt objektīvus secinājumus, kur nu vēl no malā stāvētāja gaidīt kādu savas tautas dzīvē iezīmīgu rīcību. Viņa pieņēmumus, skeptiskās atziņas par dzīves likumībām vēsture sagrauj ar savu vitālo tālākritējumu.
Bieži vien vēsturisko romānu tēlu galerija atgādina vaska figūru muzeju. Aivars Kļavis ir lieliski iedzīvojies savā radītajā pasaulē, tā ir konkrētu vēsturisku detaļu, dzīvu dialogu pārpilna, tā elpo, mutuļo, cieš, rāda vīzijas un pieņem lēmumus, lai cik paradoksāli tie izrādītos vēstures kontekstā. Diemžēl grāmatas nobeigumā dažas sižetiskas epizodes it kā ievirza sadzīviskuma sliedēs kopumā vispārināto vēstures traktējumu.
Kompozicionāli autors “staigā” turp un atpakaļ vēsturiskajā laikā, atgādina, palūkojas uz priekšu, salīdzina. Romānā ietilpināta arī neliela “atmiņgrāmata” par sagūstītā Brēmenes tirgoņa pie līviem, Metsepoles pilī, pavadīto laiku, kas vēl lieku reizi apstiprina domu par mūsu raibo un vētraino ģenētisko un sociālo mantojumu. Un kā vēl kādu liecību par senu notikumu traktējuma pārvērtībām Aivars Kļavis romānā iestarpinājis divas nodaļas – divas savas versijas par savulaik visai odiozām vēsturiskām personībām. Tie ir Minhauzens un Merķelis. Pirmais no varonīga un romantiska fantasta (lai atceramies kaut vai Mārtiņa Zīverta versiju!) pārtapis apvītušā muižnieķelī, kas ieguvis oblomoviskus un alfoniskus vaibstus, bet cēlo latviešu aizstāvi Merķeli romānā vada dziļi personiskas un savtīgas attiecības.
Kopumā var teikt, ka romāns veido grotesku, taču vienotu, asociatīvi blīvu vēsturisku ainu. Šķiet, Aivars Kļavis ir uztaustījis kādu jaunu, būtisku savu literāro dotību ievirzi; cerēsim, ka grāmata ieņems ievērības cienīgu vietu mūsu vēsturisko romānu plejādē.
Triloģijas abās pārējās daļās, pēc autora vārdiem, iecerēts aptvert katrā pa vienam turpmākajam gadsimtam. Tekstā uz grāmatas “Adiamindes āksts” vāka Aivars Kļavis atzīstas, ka sācis rakstīt romānu, kad salauzis kāju. Atliek tikai novēlēt, lai autoram atrodas laiks un spēks rakstīt triloģijas turpinājumu bez traumām un sadzīviskām likstām.

Ieva Janaite