Lauku augstākā izglītība: pastāvībā un mainībā

Dr. habil oec. Baiba Rivža, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja, Dr. sc. ing. Pēteris Bušmanis, Latvijas Lauksaimniecības   universitātes mācību prorektors, — "Latvijas Vēstnesim"

No Anglijas atgriezušies Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību spēki Baiba Rivža un Pēteris Bušmanis, kas vienīgie no Baltijas valstīm piedalījās lauksaimniecības augstākās izglītības 5. Eiropas konferencē. Tās norisei 29 valstu pārstāvjus uzņēma Plimutas universitātes Lauksaimniecības, pārtikas un zemes izmantošanas fakultāte. B. Rivža konferencē referēja par pārmaiņām Latvijas laukos pēdējā desmitgadē un to saistību ar lauksaimniecības augstākās izglītības attīstību valstī.

— Kādas atziņas gūtas? Kādi izskatāmies, samērojot padarīto un darāmo ar citu Eiropas zemju veikumu?

— Konferencē bija iespēja dzirdēt vadošo Eiropas speciālistu atziņas par lauku attīstības sasaisti ar jaunu ceļu meklējumiem izglītībā un zinātnē. Darba grupās apsprieda dažādu valstu augstākās izglītības un zinātnes reformu gaitu un nākotnes ieceres.

Sanākušie meklēja atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Kādas ir izmaiņas lauku attīstībā? Kā šīs izmaiņas ietekmējušas tradicionālās lauksaimniecības augstskolas? Kā universitātes pielāgojas jaunajām prasībām? Kā pārmaiņu laikā jāattīsta ar lauku vidi saistītas studijas?

— Pablo Pikaso savulaik teicis, ka viņam patīk mākslinieki, kas meklē, bet vēl vairāk — tie, kas atrod. Cerams, ka šajā starptautiskajā sanāksmē atbildes tika arī atrastas. Kādas ir iezīmējušās pārmaiņas lauku attīstībā Eiropā un līdz ar to arī augstākajā izglītībā?

— Lauksaimnieciskā ražošana attīstītajās valstīs zaudē savu kādreizējo lomu, kad tās galvenais uzdevums bija nodrošināt ar pārtiku. Modernizējot ražošanu, ir sasniegts tāds darba ražīgums, kas tagad jau rada pārprodukciju. Taču vienlaikus Eiropas lauksaimniecība nav spējīga konkurēt pasaules tirgū bez papildu dotācijām un atbalsta.

Kopumā pasaulē ir pārtikas trūkums — 1,3 miljardi no 6 miljardiem zemeslodes iedzīvotāju mīt nabadzībā. Tomēr zemās pirktspējas dēļ pārskatāmā nākotnē pasaules pārtikas tirgū nav sagaidāms būtisks pieprasījuma pieaugums par labu Eiropai. Pārtikas nodrošinājumu nabadzīgajās valstīs arī turpmāk galvenokārt risinās, attīstot šajās zemēs lauksaimniecību.

Līdz ar to Eiropas lauku attīstībai jāmeklē jauni risinājumi. Lauku uzplaukumam jānodrošina mērķtiecīgi virzītas pārmaiņas cilvēku darbībā, izmantojot lauku resursus — zemi, ūdeņus, ēkas, ainavu u. c. sabiedrības labklājības celšanai. Lauku attīstība ietver visus saimnieciskās darbības veidus.

Dzirdējām atziņas, ka Eiropas Savienības jaunajai lauksaimniecības politikas koncepcijai vajadzētu balstīties uz to, lai lauku saimniecisko sektoru padarītu konkurētspējīgu pasaules tirgū; lai saimnieciskā attīstība būtu ilgtspējīga; lai attīstības politika būtu elastīga un atbilstoša attiecīgā reģiona konkrētajiem apstākļiem un vajadzībām.

Īstenojot lauku attīstības politiku, jāpāriet no vienpusīgas lielmēroga koncentrētas lauksaimnieciskās ražošanas uz attiecīgā lauku reģiona visu resursu (dabas, humāno un kultūras) sabalansētu izmantošanu, tā rodot pamatu ilgtspējīgai attīstībai. Lauksaimniecība un mežsaimniecība šajā modelī saglabā savu vietu lauku kompleksā, bet tās vairs nav prioritāras. Tā kā laukiem rodas jaunas funkcijas — tie kļūst par atpūtas un vides telpu —, jārada atbilstīga kultūras un dabas vides kvalitāte.

Jau tagad dabas resursi veido vidi kā preci, ko sabiedrība patērē, bet tai pagaidām nav tirgus vērtības. Nākotnē sabiedrībai vajadzētu maksāt lauku iedzīvotājiem par vides apsaimniekošanu un sakārtošanu. Pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, zemniekam jākļūst par lauku uzņēmēju un pārvaldnieku, apgūstot augstskolās attiecīgu izglītību un liekot lietā mūsdienīgas un zinātnē sakņotas tehnoloģijas.

— Kā lauku attīstība šādā virzienā ietekmē un ietekmēs tradicionālo lauksaimniecisko izglītību?

— Ietekme ir vistiešākā — lauksaimnieciskās ražošanas ierobežošana Eiropas Savienības valstīs un nozares nespēja attīstīties pārejas ekonomikas valstīs atsaucas uz tradicionālo lauksaimniecisko izglītību: samazinās studentu skaits. Anglijā pēdējo desmit gadu laikā, studentu skaitam kopumā pieaugot, tieši lauksaimniecību studējušo skaits samazinājies vismaz par 25 procentiem. Ar laukiem saistīti arodi laika gaitā ir zaudējuši pievilcību jauniešu vidū.

Paliekot kompetentām tikai vienas tradicionālas nozares ietvaros, lauksaimniecības augstskolas zaudē pozīcijas. Nepaplašinot un neko nemainot tradicionālajās lauksaimniecības zinātņu nozarēs, arī tās var nonākt zinātnes perifērijā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Lauksaimniecībai objektīvi zaudējot politiskās pozīcijas, samazinās arī valsts finansējums nozares izglītībai un pētniecībai tradicionālajos virzienos, tiek pārveidotas vai slēgtas mācību un pētniecības iestādes. Praksē pierādās princips, ka attīstība mainībā ir pastāvēšanas priekšnoteikums.

— Kas jādara, lai lauksaimniecības augstskolās šī attīstība mainībā notiktu?

— Lauksaimniecības universitātes gan Rietumeiropā, gan pārejas valstīs samērā sekmīgi cenšas pārveidot savu darbību atbilstoši mainīgajam pieprasījumam laukos. Pārmaiņas notiek visur, atšķirīgas tikai ir izejas pozīcijas. Pārejas valstīm ir dubultuzdevums: jāveic pārmaiņas saistībā ar pārejas gaitu un attīstībā jācenšas panākt Rietumu augstskolas. Vērojams, ka atstarpe starp augstāko izglītību Rietumos un Austrumos samazinās.

Attīstības mainībā lauksaimniecības universitātes paplašina darbības lauku — no "tīras" lauksaimniecības pārejot uz lauku vajadzību nodrošinājumu, ietverot bez saimniekošanas zinātnēm arī saskarīgās zinātnes — biotehnoloģiju, socioloģiju, informātiku u. c. Turklāt arvien plašāk tiek lietota starpzinātņu integrēta pieeja tradicionālās sektorālās pieejas vietā. Arvien būtiskāka ir inovāciju ietekme, tās tiek iekļautas visās izglītības jomās: tehniskajā (jaunas iekārtas un tehnoloģijas), pedagoģiskajā (informatizācija, tālmācība), organizatoriskajā (studiju moduļu ieviešana u. c.).

Visas šīs strukturālās izmaiņas norit, nodrošinot radošā potenciāla kritisko masu un efektīvu darbību finansējuma ietvaros. Vienlaikus tiek mainīti augstskolu nosaukumi, izslēdzot no tiem vārdu "lauksaimniecība". Tā nav tikai nodeva izglītības tirgum, bet parāda arī lauksaimniecības universitāšu kompetences jomu paplašināšanos. Lauksaimniecības nozarē Eiropā vadošā Vageningenas lauksaimniecības universitāte (Holande), integrējoties ar zinātniskajiem institūtiem, ar 2000. gadu ir kļuvusi par Vageningenas universitāti un pētniecības centru. Gedelles lauksaimniecības universitāte (Ungārija), apvienojoties ar radniecīgajām augstskolām (veterinārijas, dārzkopības, pārtikas u. c.), kļuvusi par Svētā Ištvāna universitāti.

Turpinās neuniversitātes līmeņa augstskolu izaugsme. Anglijā šis process aizsākās 70. gados, kad koledžas (tehnikumi) pārveidojās par arodaugstskolām, no kurām daļa 90. gadu sākumā pārgāja universitāšu statusā. Vienlaikus notika atsevišķu mācību iestāžu apvienošana pēc reģionālā principa. Arī Holandes arodaugstskolas atrodas integrācijas un pārejas procesā uz universitātes statusu, veidojot maģistra studiju programmas.

— Kā uz visu šo pārmaiņu fona izskatās Latvijas Lauksaimniecības universitāte? Vai neesam palikuši aizmugurē?

— Ejam kopsolī pa vienu lielceļu. Daudzās valstīs notiek lauksaimniecības augstskolu apvienošana, bet Latvijā ar lauksaimniecību saistītās radniecīgās nozares visas ir vienas augstskolas paspārnē. Turklāt mums nākušas klāt arī jaunas specialitātes — ainavu arhitektūra, lauku socioloģija, datorzinātnes u. c. Tas viss virza uz pāreju no tradicionālas lauksaimniecības uz harmonisku lauksaimniecību. Notiek ciešāka sadarbība ar darba devējiem. Augstskolā ir Padomnieku konvents, kas veido tiltu starp sabiedrību un augstskolu. Nākotnē jādomā, kā palielināt augstskolas kapacitāti, lai sekmētu un attīstītu jaunāko zinātnē. Un nav izslēgts, ka arī Latvijā nāksies domāt par jaunu nosaukumu lauksaimniecības augstskolai. Varētu taču būt vienkārši Jelgavas universitāte.

Bet pasaulē studiju gaita tiek pārveidota atbilstoši nākotnes darba tirgus prasībām. Arvien lielāka loma ir zināšanām ne tikai tieši šaurajā profesijā, bet arī uzņēmējdarbībā, mārketingā, menedžmentā, tāpat nepieciešamas komunikācijas spējas, svešvalodu zināšanas un citas prasmes. Jau šodien, un vēl vairāk rīt, laukos ir vajadzīgs rīkotājs, menedžeris.

Nākotnes augstākajai izglītībai jābūt vērstai uz ekonomisko, sociālo un vides ilgtspējīgu attīstību laukos. Studijām jābūt centrētām uz studentu, orientētām uz problēmām un pamatotām ar jaunākajām zinātnes un tehnikas atziņām. Jāveido jaunas studiju programmas, kas atbilstu gaidāmajām izmaiņām darba tirgū: lauku uzņēmējdarbība, lauku tūrisms, reģionālā plānošana, lauku īpašuma pārvaldīšana u. c.

Arvien būtiskāka vieta lauku izglītības sistēmā ir tālākizglītībai kā vienam no nozares augstskolu darbības virzieniem. Pieaug tālmācības pielietojums. Lai nodrošinātu atbilstošu mācībspēku kompetenci, zināšanas jāintegrē ar saskarīgajām nozarēm, bet pedagoģijā jāievieš mūsdienu didaktika, metodes un tehnoloģijas. Jāattīsta studiju priekšmetu izveide moduļos (blokos), panākot racionālāku mācībspēku un studentu darbu, kā arī iespējas veidot aktuālas studiju programmas, kombinējot atsevišķus moduļus.

Kā jau teicām, pārmaiņas visos šajos virzienos notiek arī Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tātad augstākā lauksaimnieciskā izglītība Latvijā attīstās atbilstoši tendencēm Eiropā.

Konferences starpbrīdī (no kreisās) : Minna Mikola (Somija), Baiba Rivža un Anna Martensone (Zviedrija)		No kreisās: Pēteris Bušmanis, Cēss Karsens (Vangeningenas universitātes un pētniecības centra rektors), Baiba Rivža

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Pēteris Bušmanis — īpaši "Latvijas Vēstnesim"