Likumprojekts

Atkritumu apsaimniekošanas likums

Saeimas dok. Nr.2149; likumprojekts Nr.623

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādāts,

Ministru kabineta 2000.gada 25.jūlija sēdē akceptēts (prot. Nr.33, 13.§)

un 26.jūlijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants.

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) atkritumi — jebkurš priekšmets vai viela, kuru īpašnieks izmet vai ir sagatavojis izmešanai un kura atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām kategorijām;

2) atkritumu radītājs — fiziska vai juridiska persona, kuras darbība rada atkritumus vai kura veic atkritumu sajaukšanu vai citas darbības, kuru rezultātā mainās atkritumu sastāvs un īpašības;

3) atkritumu īpašnieks — fiziska vai juridiska persona, kas ir atkritumu radītāja vai kuras īpašumā atrodas atkritumi;

4) atkritumu apsaimniekošana — atkritumu savākšana (tai skaitā atkritumu vākšana, šķirošana un sajaukšana, lai tos pārvadātu), atkritumu uzglabāšana, pārkraušana, pārvadāšana, pārstrāde un apglabāšana, šo darbību pārraudzība, kā arī atkritumu apglabāšanas vietu uzturēšana un aprūpe pēc atkritumu noglabāšanas;

5) atkritumu poligons — speciāli aprīkota atkritumu apglabāšanas vieta, kurā tiek nodrošināti normatīvajos aktos noteiktie vides aizsardzības pasākumi;

6) izgāztuve — atkritumu apglabāšanas vieta, kas neatbilst poligona prasībām.

2.pants.

Šā likuma mērķis ir noteikt atkritumu apsaimniekošanas kārtību, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu īpašumu.

3.pants.

Šis likums neattiecas uz:

1) gāzveida emisijām atmosfērā;

2) radioaktīviem atkritumiem;

3) dzīvnieku līķiem, kā arī kūtsmēsliem un citām dabiskas izcelsmes vielām, kuras rodas lauksaimniecībā;

4) notekūdeņiem, izņemot šķidrus atkritumus;

5) sprāgstvielām;

6) atkritumiem, kas radušies derīgo izrakteņu izpētes, ieguves, apstrādes un uzglabāšanas procesos.

4.pants.

(1) Atkritumus iedala:

1) bīstamie atkritumi — atkritumi, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēku dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu īpašumam, un kuri atbilst attiecīgām atkritumu klasifikatora kategorijām;

2) sadzīves atkritumi — atkritumi, kuriem nepiemīt īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēku dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu īpašumam, un kuri ir radušies mājsaimniecībā, tirdzniecībā, rūpnieciskās darbības rezultātā vai citā veidā, un kuri neatbilst bīstamo atkritumu kategorijām atkritumu klasifikatorā;

3) inertie atkritumi — sadzīves atkritumi, pēc kuru apglabāšanas ar tiem nenotiek būtiskas fizikālas, bioloģiskas vai ķīmiskas pārmaiņas un kuri neiedarbojas uz citām vielām vai materiāliem, ar ko tie nonāk saskarē, un nerada negatīvu ietekmi uz vidi vai cilvēka dzīvību un veselību.

(2) Atkritumu klasifikatoru un īpašības, kuras padara atkritumus bīstamus, nosaka Ministru kabinets.

5.pants.

Atkritumu apsaimniekošana jāveic tādējādi, lai netiktu apdraudēta cilvēku dzīvība un veselība, personu īpašums, kā arī negatīvi ietekmēta vide, tai skaitā:

1) radīts apdraudējums ūdens un gaisa videi, augsnei, kā arī florai un faunai;

2) radīts troksnis vai smakas;

3) negatīvi ietekmētas ainavas vai īpaši aizsargājamās dabas teritorijas;

4) piesārņota un piegružota vide.

6.pants.

Organizējot, plānojot un veicot atkritumu apsaimniekošanu, ievērojamas šādas prasības (turpmāk minētā prioritārā secībā):

1) atkritumu rašanās iemeslu novēršana, tai skaitā tīro tehnoloģiju attīstīšana;

2) atkritumu daudzuma (apjoma) un bīstamības samazināšana;

3) atkritumu pārstrāde, atkārtoti izmantojamu materiālu un enerģijas iegūšana;

4) atkritumu apglabāšana tādējādi, lai neapdraudētu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu īpašumu;

5) izgāztuvju slēgšana, kā arī slēgto izgāztuvju un poligonu rekultivācijas nodrošināšana.

II nodaļa. Atkritumu apsaimniekošanas plāni

7.pants.

(1) Atkritumu apsaimniekošanas plānos iekļauj informāciju par:

1) pārstrādājamo un apglabājamo atkritumu veidiem, daudzumu un izcelsmi;

2) atkritumu apsaimniekošanas tehniskajām prasībām;

3) atsevišķu atkritumu veidu apsaimniekošanai nepieciešamo aprīkojumu;

4) atkritumu apglabāšanas un pārstrādes iespējām;

5) institūcijām, kas ir atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu;

6) aprēķinātajām atkritumu apsaimniekošanas izmaksām un to finansēšanas avotiem;

7) atkritumu apsaimniekošanas uzlabošanas iespējām.

(2) Valsts atkritumu apsaimniekošanas plānus apstiprina Ministru kabinets.

(3) Pašvaldības var izstrādāt un apstiprināt atkritumu apsaimniekošanas plānus savām teritorijām. Vairākas pašvaldības var veidot kopīgus atkritumu apsaimniekošanas plānus.

III nodaļa. Valsts un pašvaldību institūciju kompetence

8.pants.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai tās pilnvarota institūcija:

1) izstrādā valsts atkritumu apsaimniekošanas plānus;

2) koordinē valsts atkritumu apsaimniekošanas plānu ieviešanu;

3) sagatavo normatīvo aktu projektus atkritumu apsaimniekošanas jomā;

4) apkopo informāciju par atkritumu apsaimniekošanu;

5) koordinē bīstamo atkritumu apsaimniekošanu saskaņā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem;

6) organizē bīstamo atkritumu poligonu un bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtu ierīkošanu un apsaimniekošanu;

7) koordinē sadzīves atkritumu poligonu ierīkošanu.

9.pants.

Pagastu un pilsētu pašvaldības:

1) organizē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu;

2) pieņem lēmumu par sadzīves atkritumu poligonu izveidošanu;

3) izdod saistošus noteikumus par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un maksu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu;

4) pieņem lēmumu par iespējamo bīstamo atkritumu pārstrādes iekārtu un bīstamo atkritumu poligonu izvietošanu savā administratīvajā teritorijā.

 

IV nodaļa. Atkritumu radītāju, īpašnieku

un to personu pienākumi,

kuras veic atkritumu apsaimniekošanu

10.pants.

Atkritumu savākšana, uzglabāšana, apglabāšana vai sadedzināšana tam neparedzētās vietās ir aizliegta.

11.pants.

Sadzīves atkritumu radītājs vai īpašnieks:

1) piedalās pašvaldības organizētajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanā, ievērojot pašvaldības izdotos saistošos noteikumus;

2) sedz radīto sadzīves atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.

12.pants.

(1) Bīstamo atkritumu radītājs vai īpašnieks:

1) atdala radītos vai īpašumā esošos bīstamos atkritumus no citiem atkritumu veidiem;

2) uzglabā radītos vai īpašumā esošos bīstamos atkritumus tā, lai tie neapdraudētu vidi, cilvēku dzīvību un veselību, kā arī personu īpašumu;

3) nogādā radītos vai īpašumā esošos bīstamos atkritumus speciāli aprīkotās bīstamo atkritumu savākšanas vietās vai slēdz līgumu par bīstamo atkritumu apsaimniekošanu ar personu, kura veic bīstamo atkritumu apsaimniekošanu un kura ir saņēmusi atļauju veikt bīstamo atkritumu apsaimniekošanu;

4) sedz radīto vai īpašumā esošo bīstamo atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.

(2) Ja šī panta pirmās daļas 3.punktā minētās speciāli aprīkotās bīstamo atkritumu savākšanas vietas nav pieejamas, bīstamo atkritumu radītājs vai īpašnieks uzglabā bīstamos atkritumus tādējādi, lai neapdraudētu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu īpašumu.

(3) Juridiskās personas, kuras bīstamos atkritumus uzglabā ilgāk par divpadsmit mēnešiem, saņem atļauju bīstamo atkritumu uzglabāšanai un veic šī panta ceturtās daļas 3. un 4.punktā minētās darbības.

(4) Persona, kura veic bīstamo atkritumu apsaimniekošanu:

1) saņem atļauju bīstamo atkritumu savākšanai, uzglabāšanai, pārkraušanai, pārstrādei un apglabāšanai;

2) saņem atļauju bīstamo atkritumu pārvadāšanai;

3) nodrošina radīto un īpašumā esošo bīstamo atkritumu uzskaiti un identifikāciju;

4) nodrošina bīstamo atkritumu iepakojumu un marķējumu bīstamo atkritumu savākšanas, pārvadāšanas un īslaicīgas uzglabāšanas (ne ilgāk par vienu gadu) laikā.

(5) Ministru kabinets:

1) nosaka atsevišķu atkritumu veidu, kuru apsaimniekošanai to bīstamības vai citu īpašību dēļ ir izvirzāmas īpašas prasības, tai skaitā naftas produktu atkritumu, polihlorētos bifenilus un polihlorētos terfenilus saturošu atkritumu, bīstamas vielas un atkritumus saturošu bateriju un akumulatoru, titāna dioksīda rūpniecības atkritumu un azbesta atkritumu apsaimniekošanas kārtību;

2) nosaka bīstamo atkritumu uzskaites, identifikācijas, uzglabāšanas, iepakošanas, marķēšanas un bīstamo atkritumu pārvadājumu uzskaites kārtību.

13.pants.

Ja personas nodarbojas ar sadzīves atkritumu savākšanu, uzglabāšanu un pārkraušanu, tās slēdz līgumu ar pašvaldību, kuras administratīvajā teritorijā paredzēts veikt sadzīves atkritumu savākšanu, uzglabāšanu un pārkraušanu.

14.pants.

Ir aizliegts sajaukt bīstamos atkritumus, kas atbilst dažādām bīstamo atkritumu kategorijām, vai sajaukt bīstamos atkritumus ar sadzīves atkritumiem.

15.pants.

Sadzīves atkritumi, kuri netiek pārstrādāti, ir apglabājami atkritumu poligonā vai, ja tas nav iespējams, izgāztuvē, kurā ir atļauts apglabāt atkritumus.

16.pants.

(1) Sadzīves atkritumu poligonu izveidošanu un apsaimniekošanu organizē pašvaldības, kuru administratīvajā teritorijā atrodas sadzīves atkritumu poligoni vai ir plānota sadzīves atkritumu poligonu izveidošana, kopīgi ar tām pašvaldībām, kuru teritorijā savāktie sadzīves atkritumi apglabājami attiecīgajā sadzīves atkritumu poligonā.

(2) Ministru kabinets:

1) apstiprina bīstamo atkritumu pārstrādes iekārtu un atkritumu poligonu izvietojuma vietas izvēli;

2) nosaka prasības atkritumu poligonu ierīkošanai, atkritumu poligonu un izgāztuvju apsaimniekošanai un poligonu un izgāztuvju slēgšanai un rekultivācijai;

3) nosaka prasības atkritumu sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbībai;

4) nosaka atkritumu pārstrādes, apglabāšanas un sadedzināšanas veidus.

17.pants.

(1) Atkritumu poligona, izgāztuves vai atkritumu sadedzināšanas iekārtu īpašnieks:

1) pirms darbības uzsākšanas saņem atļauju atkritumu apglabāšanai vai atkritumu sadedzināšanai;

2) apsaimnieko atkritumu poligonu, izgāztuvi vai atkritumu sadedzināšanas iekārtas saskaņā ar atkritumu apglabāšanas vai atkritumu sadedzināšanas atļaujā minētajām prasībām, šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem;

3) organizē atkritumu poligona vai izgāztuves slēgšanas vai atkritumu sadedzināšanas iekārtas darbības izbeigšanas pasākumus;

4) sedz izdevumus, kas saistīti ar atkritumu poligona vai izgāztuves slēgšanu vai atkritumu sadedzināšanas iekārtas darbības izbeigšanu.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek uzkrāti līdzekļi poligonu un izgāztuvju slēgšanai.

18.pants.

Personas, kuras veic atkritumu apsaimniekošanu:

1) veic apsaimniekoto atkritumu daudzuma (apjoma), veidu, izcelsmes, savākšanas biežuma, pārvadāšanas, pārstrādes un apglabāšanas veidu, pārstrādes un apglabāšanas vietu uzskaiti, reizi gadā iesniedz apkopotu informāciju Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotā institūcijā un attiecīgajā pašvaldībā un uzglabā uzskaites materiālus trīs gadus;

2) pēc pieprasījuma sniedz informāciju valsts institūcijām, pašvaldībām un sabiedrībai par veikto atkritumu apsaimniekošanu;

3) pēc atkritumu iepriekšējā īpašnieka pieprasījuma sniedz izziņu par attiecīgo atkritumu savākšanu, uzglabāšanu, pārkraušanu un pārvadāšanu, pārstrādi un apglabāšanu.

V nodaļa. Maksa par atkritumu apsaimniekošanu

19.pants

(1) Maksu par bīstamo atkritumu savākšanu, uzglabāšanu, pārkraušanu, pārvadāšanu un pārstrādi nosaka personas, kuras veic šīs darbības.

(2) Maksa par bīstamo atkritumu sadedzināšanu un apglabāšanu tiek noteikta likumā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" noteiktajā kārtībā.

20.pants.

Atkritumu apsaimniekošanas izmaksas ietver atkritumu savākšanas, uzglabāšanas, pārkraušanas, pārvadāšanas un apglabāšanas izmaksas (arī atkritumu poligonu ierīkošanas, apsaimniekošanas un slēgšanas, vides sakopšanas un vides monitoringa izmaksas pēc poligona un izgāztuvju slēgšanas).

VI nodaļa. Atkritumu apsaimniekošanas atļaujas

21.pants.

(1) Reģionālās vides pārvaldes pēc saskaņošanas ar pilsētas domi (pagasta padomi), kuras administratīvajā teritorijā ir paredzēts veikt atkritumu apsaimniekošanas darbības, pirms attiecīgo darbību veikšanas izsniedz šādas atkritumu apsaimniekošanas atļaujas:

1) atļaujas atkritumu pārstrādei;

2) atļaujas atkritumu sadedzināšanai;

3) atļaujas atkritumu apglabāšanai;

4) atļaujas bīstamo atkritumu savākšanai, uzglabāšanai un pārkraušanai.

(2) Reģionālā vides pārvalde atbilstoši bīstamo atkritumu pārvadājuma galamērķim izsniedz atļaujas bīstamo atkritumu pārvadāšanai savā pārraudzībā esošajos rajonos un informē par to attiecīgo pilsētas domi (pagasta padomi).

(3) Ministru kabinets nosaka atkritumu apsaimniekošanas atļauju izsniegšanas, pagarināšanas un anulēšanas kārtību, atkritumu apsaimniekošanas atļaujās nosakāmās prasības un apstiprina atkritumu apsaimniekošanas atļauju formas.

VII nodaļa. Atkritumu pārrobežu pārvadājumi

22.pants.

(1) Bīstamo atkritumu eksportēšana pārstrādei vai apglabāšanai uz valstīm, kas pievienojušās Bāzeles konvencijai par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu, ir atļauta, ievērojot minētajā konvencijā noteikto procedūru.

(2) Latvijas Republikas teritorijā ir aizliegts ievest atkritumus apglabāšanai.

(3) Bīstamos atkritumus pārstrādei ir atļauts ievest tikai tad, ja Latvijas Republikas teritorijā darbojas bīstamo atkritumu pārstrādes iekārtas, kuras ir saņēmušas atļauju attiecīgo bīstamo atkritumu pārstrādei.

(4) Atļauju Ministru kabineta noteiktu bīstamo un sadzīves atkritumu ievešanai pārstrādei Latvijas Republikas teritorijā izsniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

(5) Atkritumu eksporta, importa un tranzīta kārtību regulē Ministru kabineta noteikumi, tai skaitā nosakot šī panta ceturtajā daļā minēto atļauju izsniegšanas, pagarināšanas un anulēšanas kārtību.

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanās brīdi zaudē spēku likums "Par sadzīves atkritumiem" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 23.nr.) un likums "Par bīstamajiem atkritumiem" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 14./15.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1997, 3.nr.).

2. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu pieņemšanai, bet ne vēlāk kā līdz 2002.gada 1.janvārim ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 1996.gada 17.septembra noteikumi Nr.353 "Kārtība, kādā noformējami dokumenti darbībām ar bīstamajiem atkritumiem";

2) Ministru kabineta 1997.gada 12.augusta noteikumi Nr.298 "Noteikumi par bīstamo atkritumu klasifikāciju un bīstamības kritērijiem";

3) Ministru kabineta 1999.gada 9.februāra noteikumi Nr.38 "Sadzīves atkritumu poligonu ierīkošanas, apsaimniekošanas un slēgšanas noteikumi";

4) Ministru kabineta 1999.gada 9.februāra noteikumi Nr.39 "Sadzīves atkritumu klasificēšanas noteikumi";

5) Ministru kabineta 1999.gada 29.jūnija noteikumi Nr.230 "Noteikumi par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas veidiem un par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas atļauju izsniegšanas kārtību".

3. Atļaujas, kuras ir izsniegtas, pamatojoties uz likumu "Par sadzīves atkritumiem" un "Par bīstamajiem atkritumiem" prasībām, ir spēkā līdz to termiņa beigām.

4. Šā likuma 12.panta trešā daļa un ceturtās daļas 1.punkts, 17.panta pirmās daļas 1. un 2.punkts un 21.panta pirmā daļa neattiecas uz personu, kura veic atkritumu apsaimniekošanu, ja tā visām iekārtām, kurās tiek veikta atkritumu apsaimniekošana, ir saņēmusi atļaujas likumā "Par piesārņojumu" noteiktajā kārtībā.

5. Šā likuma II nodaļa, 12.panta piektā daļa, 17.panta otrā daļa un 22.panta piektā daļa stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.

6. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.janvārim pieņem šā likuma 16.panta otrās daļas 2., 3. un 4.punktā minētos Ministru kabineta noteikumus.

7. Likums stājas spēkā 2001.gada 1.martā.

Par likumprojektu

1. Kādēļ likums ir vajadzīgs?

Pašlaik atkritumu apsaimniekošanu Latvijā reglamentē likumi "Par bīstamajiem atkritumiem" (pieņemts 1993.gadā) un "Par sadzīves atkritumiem" (pieņemts 1998.gadā). Likums "Par bīstamajiem atkritumiem" ir novecojis, tas skaidri nenosaka institūciju, bīstamo atkritumu radītāju un apsaimniekotāju kompetenci, kā arī bīstamo atkritumu pārstrādes un apglabāšanas iekārtu izvietošanas un darbības pamatnosacījumus, nesatur Eiropas Kopienas direktīvu prasības. Savukārt likums "Par sadzīves atkritumiem" nosaka sadzīves atkritumu un citu atkritumu apsaimniekošanas kārtību un satur Eiropas Kopienas direktīvu prasības, bet tas reglamentē tikai atkritumu, kas nav bīstami, apsaimniekošanu atbilstoši Eiropas Kopienas direktīvu prasībām. Pamatojoties uz šiem likumiem, ir pieņemti arī vairāki Ministru kabineta noteikumi, tomēr esošā likumdošanas sistēma nenodrošina visu atkritumu apsaimniekošanas kontroli, netiek nodrošināta iespēja kontrolēt atkritumu pārvadājumus un nav iespējams nodrošināt visu Eiropas Savienības direktīvu prasību ieviešanu.

2. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz tautsaimniecības attīstību?

Likums neietekmē tautsaimniecības konkurētspēju un eksporta attīstību, un nodarbinātību. Likums var veicināt investīciju pieplūdi atkritumu apsaimniekošanas objektu būvniecībā un apsaimniekošanā. Tas varētu arī veicināt uzņēmējdarbību atkritumu saimniecības jomā. Ietekme uz vidi būtu pozitīva, jo tiktu reglamentēta atkritumu apsaimniekošana un noteiktas prasības atkritumu pārstrādes un apglabāšanas iekārtu darbībai.

3. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz valsts budžetu?

Likuma ieviešanai nav nepieciešami papildu budžeta izdevumi, un likums arī neradīs papildu ieņēmumus valsts budžetā. Izdevumi radīsies, realizējot atkritumu apsaimniekošanas plānus, respektīvi, ierīkojot jaunus atkritumu apsaimniekošanai nepieciešamus objektus, piemēram, poligonus, kā arī veicot pašlaik esošo izgāztuvju slēgšanu un aprūpi pēc slēgšanas. Paredzēts, ka šo pasākumu veikšanai tiks izmantoti valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi, dāvinājumi, starptautisko finansu institūciju investīcijas, aizņēmumi. Jāatzīmē, ka, ieviešot "piesārņotājs maksā" principu, palielināsies atkritumu radītāju un atkritumu īpašnieku maksa par saņemtajiem atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem.

4. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz spēkā esošo normu sistēmu, un vai ir nepieciešami grozījumi citos normatīvajos aktos?

Likumprojekta pārejas noteikumi paredz, ka pēc likuma spēkā stāšanās būs spēkā normatīvie akti, kas ir izdoti, pamatojoties uz likumu "Par bīstamajiem atkritumiem" un likumu "Par sadzīves atkritumiem", kā arī atļaujas, kuras ir izdotas, pamatojoties uz šiem likumiem. Ir nepieciešams izdot šādus Ministru kabineta noteikumus:

1) par atkritumu klasifikatoru un atkritumu bīstamības īpašībām;

2) par atsevišķu atkritumu veidu apsaimniekošanas kārtību;

3) par prasībām atkritumu poligonu ierīkošanai, atkritumu poligonu un izgāztuvju apsaimniekošanai un atkritumu poligonu un izgāztuvju slēgšanai un rekultivācijai;

4) par atkritumu sadedzināšanu un atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbību;

5) par atkritumu pārstrādes, apglabāšanas un sadedzināšanas veidiem;

6) par atkritumu apsaimniekošanas atļauju izsniegšanas, pagarināšanas un anulēšanas kārtību, atkritumu apsaimniekošanas atļaujās izvirzāmajām prasībām un atkritumu apsaimniekošanas atļauju formām;

7) par atkritumu importa, eksporta un tranzīta kārtību;

8) par līdzekļu uzkrāšanas kārtību esošo sadzīves atkritumu izgāztuvju slēgšanai. Daļa no Ministru kabineta noteikumiem, kuri jau ir pieņemti, tiks pārstrādāti un papildināti.

5. Vai likumprojekts atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām?

Likumprojekts atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām pret Eiropas Savienību. Šīs saistības izriet no ES Komisijas "Avis about Latvia" (1997) un Pievienošanās partnerības (1998). Minētais likumprojekts nodrošina Padomes 1975.gada 15.jūlija direktīvas 75/442/EEC par atkritumiem un Padomes 1991.gada 12.decembra direktīvas 91/689/EEC par bīstamajiem atkritumiem prasību ieviešanu Latvijas likumdošanā. Likumprojekts atbilst arī Bāzeles konvencijas par kontroli pār bīstamo atkritumu pārrobežu pārvadājumiem un to apglabāšanu prasībām.

6. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Likuma izpildei nav nepieciešams veidot jaunas institūcijas. Likums satur normu, ka personām, kuras nodarbojas ar atkritumu pārstrādi un apglabāšanu, ir jāinformē sabiedrība pēc tās pieprasījuma par veiktajām darbībām ar atkritumiem.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs