Tapis piemineklis unikālai ģimenei

Lielajos kapos 25. maijā svinīgā ceremonijā tika atklāts piemineklis Grosvaldu ģimenei, no kuras seši bijuši Latvijas ārlietu resora darbinieki un stāvējuši pie Latvijas valsts dibināšanas šūpuļa.

Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks, bijusī Latvijas valsts pirmā vēstniece Francijā Aina Nagobads–Ābola, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Jānis Osis, atklājot pieminekli Grosvaldu ģimenei Foto: Gunārs Janaitis

Šā pieminekļa ideju jau sen lolojis vēsturnieks Olģerts Tālivaldis Auns, kuram šogad apritēs 82 gadi un par pieminekļa tapšanu ir “liela gandarījuma sajūta”.
O.Aunu kā biedru, entuziastu un praktisku rīkotāju atbalstījusi gan Rīgas Latviešu biedrība (RLB), gan Latvijas Mākslinieku savienība un Latvijas Ārlietu ministrija, kas apzinājusi Grosvaldu patieso ieguldījumu Latvijas Republikas neatkarības un ārpolitikas veidošanā.
Valdis Rūmnieks, RLB priekšsēdētājs Oļģertu Tālivaldi Aunu “Latvijas Vēstnesim” nosauca par “labā nozīmē apsēstu cilvēku, kurš realizē savas idejas no baltas smilts un zila gaisa, par ko viņam pienākas gods un slava”. V.Rūmnieks gan nezināja teikt, kā piesaistīti pieminekļa projektam nepieciešamie līdzekļi, kas ir “skaists Oļģerta Auna noslēpums, ko viņš, iespējams, izpaudīs pieminekļa atklāšanas brīdī”.
Olģerts Tālivaldis Auns sarunā arī atklāja, ka pieminekļa tapšanai iztērētā nauda ir latviešu mecenātes Helēnas Kumelānes ziedojums, kas apmaksājusi tēlnieka Valta Barkāna rūpīgo darbu.
“Esmu pats ar vilcienu braucis uz Parīzi – Perlašēzas kapsētu, kur 1962.gada septembrī kolumbārijā tika apglabāta urna ar Olģerda Grosvalda pīšļiem, kas vēlāk, 1985.gada 7.janvārī, izkaisīta kopjamā kapsētas piemiņas dārzā, lai risinātu jautājumu par viņa pārapbedīšanu Latvijā, jo otra dēla Jāzepa Grosvalda urna ir pārvesta uz dzimteni,” pastāstīja O.Auns.
(Tāpat cienījamam vēsturniekam esot nodoms gādāt par Miķeļa Valtera, pirmās brīvvalsts iekšlietu ministra un sūtņa, mirstīgo atlieku pārvešanu uz Latviju no Francijas dienvidiem – Nīcas Austrumu kapsētas, ja tam pietikšot laika un spēka.)
Īpašs RLB bagātajā vēsturē ir fakts, ka dzimtas vecākais – Fridrihs Grosvalds vairāk nekā 32 gadus, proti, no 1886.gada februāra līdz pat – 1919.gada augustam, vadījis Māmuļu kā tās galva, bilda V. Rūmnieks.

Kā “LV” noskaidroja Latvijas Mākslinieku savienībā (LMS), šī radošā savienība nav tieši līdzdarbojusies Grosvaldu atceres vietas iekārtošanā, taču LMS jaunais priekšsēdētājs Mārtiņš Heimrāts ielūgts uz atklāšanas svinībām.
Sarīkojumā Lielajos kapos piedalījās Aina Nagobads-Ābola, kas bijusi Latvijas valsts pirmā vēstniece Francijā pēc neatkarības atgūšanas un personīgi pazinusi Fridriha dēlu Olģerdu Grosvaldu, tāpēc varēja dalīties savās atmiņās. Eduards Kļaviņš nolasīja pētījumu par Jāzepu Grosvaldu kā ievērojamu mākslinieku, V.Rūmnieks runāja par Fridriha Grosvalda neatsveramo ieguldījumu RLB izaugsmē un reputācijas paaugstināšanā sabiedrībā, bet Silvija Križēvica no Ārlietu ministrijas plašāk iepazīstināja ar Grosvaldu devumu diplomātiskā korpusa attīstībā.
Latvijas ārlietu dienesta vēsturē no tā pirmsākumiem 1919.gadā līdz šodienai reģistrēts tikai viens gadījums, kad seši vienas ģimenes locekļi kļuvuši par ārlietu resora darbiniekiem. Tie ir: Fridrihs Grosvalds (1850 – 1924), viņa dzīvesbiedre Marija Grosvalda (1857 – 1936; dzimusi Pakalniece), meitas Līna Grosvalda (1887 – 1974) un Margarete Grosvalda (1895 – 1982; no 1940.gada Ternberja), dēli Oļģerds Grosvalds (1884 – 1962) un Jāzeps Grosvalds (1891 – 1920).

Arvīds Deģis

Uzziņai:

Īsumā par trijiem no viņiem:

Fridrihs Grosvalds 1919. gada aprīlī tika iecelts par diplomātisko pārstāvi Zviedrijā (nedaudz vēlāk arī Norvēģijā un Dānijā). Pēc Latvijas valsts atzīšanas de iure Fridrihs Grosvalds no 1921.gada marta līdz 1923.gada aprīlim pildījis ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Skandināvijas valstīs pienākumus.

Oļģerds Grosvalds bija Latvijas ārlietu dienestā 43 gadus – no 1919.gada februāra līdz mūža beigām  1962.gada 12.septembrī.  1919.gadā no februāra līdz jūlijam bijis Latvijas delegācijas sekretārs miera konferencē Parīzē.  No 1934.gada septembra sūtnis Francijā un Spānijā (rezidence Parīzē). Pēc Francijas okupācijas 1940.gada vasarā kopā ar A.Petēna valdību un diplomātisko korpusu pārcēlies no Parīzes uz Višī. Nav atzinis padomju okupācijas laika Latvijas valsts varas un pārvaldes iestādes par likumīgām un nav pakļāvies to lēmumiem. Pēc Otrā pasaules kara beigām turpināja vadīt Latvijas sūtniecību Parīzē, saglabājot personisko ministra titulu un saņemot Francijas Ārlietu ministrijas ierobežotu atbalstu.
Jāzeps Grosvalds kopš 1919.gada vasaras pildīja Latvijas delegācijas Parīzes miera konferencē sekretāra pienākumus. No 1919.gada decembra strādāja Latvijas diplomātiskajā pārstāvniecībā Parīzē. Gripa izdzēsa jaunā un talantīgā latviešu gleznotāja dzīvību  pašā spēku plaukumā. Miris 1920.gada 1.februārī Parīzē, bet 1925.gada pārapbedīts Lielajos kapos Rīgā.