Lībiešu gadagrāmatas odziņas

Kulšanas talka Mazirbē 1927.gadā Fotografējis igauņu profesors Ferdinands Leinboks (Linnuss)

“Ja kāds grib a kād niek no to mān bāgteb dābt, pa ko nē? Te viš i.” Baibas Dambergas valodojumi lībiskajā izloksnē lībiešu grāmatās man vienmēr veldzējuši ausis, jo liek skaniski atgriezties bērnības pusē. Tolaik (20.gs.60.gados) lībiešu valoda ikdienā gan vairs neskanēja, toties lībiešu valodas ietekmē veidojusies vietējā izloksne gan. Atkarībā no vietas ļaudis to dēvēja par duņdžiņu, ventiņu, popiņu vai pužiņu mēli, smalki jūtot atšķirības arī blakusciemnieku runā. Tad nu “2005. gada lībiešu gadagrāmatas” apskatu vēlējos sākt ar citātu no B.Dambergas “Miļjonār meits stāstiņ”.
Grāmatu ievada Valdas Marijas Šuvcānes veltījums valodniekam Lauri Ketunenam, par kuru autore raksta: “Es uzskatu, ka izcilais somu valodnieks Lauri Ketunens bija Dieva sūtīts palīgs lībiešiem laikā, kad viņiem vēl bija zināmas cerības saglabāties kā tautai.” Loģisks turpinājums šai domai ir Tartu universitātes doktoranta Valta Ernštreita pārskats par L.Ketunena vārdnīcu, kur Valtam raksturīgs skatījums uz lībiešu lietām nojaušams jau vārdos: “Lībiešu leksikas un valodas pētījumu slava un posts ir 1938.gadā publicētā Lauri Ketunena (Lauri Kettunen) vārdnīca.”
Lībiešiem ir vēl viena jauna, jau doktora grādu ieguvusi pētniece – Renāte Blumberga. Stāstījumā “Lībiešu koncertceļojums uz Igauniju” viņa analizē Igaunijas un Somijas arhīvos atrastos materiālus par lībiešu sabiedrisko darbību 20.gs. 20.gados: “Bija jāmeklē kādi līdzekļi, lai apturētu asimilāciju un paaugstinātu lībiešu pašvērtību. Pirmais grūdiens nāca no ārpuses – šķiet, tieši ārpusnieku O.Loritsa un L.Ketunena un kultūras ziņā izglītotākā lībieša K.Staltes sarunās dzima doma gan par lībiešu pagastu, gan lībiešu sabiedrisko organizāciju, gan arī lībiešu kori.”
Savukārt Tenu Karma, pašlaik cienījamākais un erudītākais lībiešu kultūrvēstures zinātājs, sniedz materiālu par Ferdinandu Johanu Vīdemani, pasaules “ražīgāko un nozīmīgāko somugristu”, kam aprit 200 gadu. Pēc Paula Aristes vārdiem, “Vīdemanis gribēja parādīt, ka lībiešu valoda ir patstāvīga somugru valoda, nevis igauņu valodas izloksne, kā pirms viņa domājuši daži Baltijas vācu pētnieki”. T.Karma raksta arī par Paulu Aristi un viņa vadītajām ekspedīcijām Kurzemē. Vēlāk lībiešu valodas pētniecību turpinājuši vairāki ekspedīciju dalībnieki: profesori E.Vēri, H.Retseps, T.R.Vītso, M.Hints. Vēlāk arī K.Boiko un T.Karma.
Šķiet nebeidzami ir V.M.Šuvcānes lībiešu vēstures liecību vākumi. Gadagrāmatā lasām viņas pārskatu par Pētera Damberga sagatavotajiem trim izdevumiem lībiešu valodā. Sakarā ar 1935.gadā iznākušo lasāmgrāmatu Kārlis Stalte rakstīja: “Viens otrs ir teicis, lai es par grāmatu rakstu kādu kritiku. Bet par to, ka jaunie lībieši sāk darīt literārus darbus un ka P.Dambergs ir paveicis tādu lielu darbu, man, vecam vīram, ir tāds prieks, ka es baidos no liela prieka nebūt objektīvs.”
Ļoti interesantas, manuprāt, ir arī V.M.Šuvcānes apkopotās vēstules, ko rakstījis lielās Bertholdu dzimtas pārstāvis Arturs Benedikts Bertholds, bijušais ASV Ārlietu ministrijas bibliotēkas direktors. Gūstam priekšstatu par Amerikā dzīvojušu lībieti, kurš visu mūžu “cēlis pieminekli savai tautai” un sapņojis “vēlreiz pavēžot Ostupē, pacept rāceņus pieguļā, pabradāt dubļus uz takas, kas veda uz Nevejas skolu, un pastaigāt Ventspilī pa Pils, Meža un Jūras ielu”.

Mazbānītis Ventspils piejūras brīvdabas muzejā

LU Latvijas vēstures institūta pētniece Ilze Loze raksta par simtgadnieku arheologu Eduardu Šturmu, secinot, ka viņa ieguldījums lībiešu izcelsmes pētniecības jautājumos vērtējams kā pirmais lielākais un vērienīgākais mēģinājums apkopot materiālus par lībiešu izcelsmi.
Dabas retumu krātuves vadītājs Guntis Eniņš papildus krāsainiem attēliem sniedz arī rakstisku vēstījumu par dabas objektu pētījumiem Lībiešu krasta teritorijā 2003.gadā, kā arī atrastajām maģiskajām lībiešu zīmēm: “Maģiskās zīmes slēpjas. Tās nav viegli saskatīt. Tikai īpaši trenēta acs un ilggadīga pieredze šādu zīmju meklējumos ļauj atklāt citiem nemanāmus brīnumus.” G.Eniņa jaunais domubiedrs Sandis Laime apkopojis ziņas par Ances Svētliepu un tās vietu novada sakrālajā ainavā.
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Egils Jemeļjānovs stāsta par jaunajām ekspozīcijām un ieceri Dārznieka māju pārveidot par Līvu namu.
Parādīts gods Krimuldas baznīcai, kas sagaidījusi savu 800 gadu jubileju un tiek uzskatīta par vecāko baznīcu Latvijā. Publicēts gana interesants apraksts par pirmo plašāko lībiešu pasākumu Latvijā pēc Otrā pasaules kara, kas risinājies 1970.gada augustā. Atmiņās par to kavējas mākslinieks Andrejs Šulcs: “Tolaik Lielupē veidoju brīvdabas muzeju – parku, kura uzdevums bija parādīt zvejniecību no senākiem laikiem līdz mūsdienām.(..) Pētera Damberga vadībā bija savākti daudzi sadzīves priekšmeti no Ziemeļkurzemes.” Savukārt T.Karma, kurš arī bijis šī notikuma aculiecinieks, piebilst: “1970.gadā apritēja 100 gadu kopš lībiešu dzejnieka Kārļa Staltes dzimšanas. Tādu notikumu vajadzēja atzīmēt, kaut vai šaurākā lokā. Tā nu labi sanāca kopā – Lielupes zvejniecības muzeja atklāšana, kā arī K.Staltes jubileja.”
Lībiešu sabiedrībā labi pazīstamā laikraksta “Talsu Vēstis” žurnāliste Ilze Kārkluvalka savai publikācijai izvēlējusies ļoti intriģējošu virsrakstu: “Spītīga rozīne glumajā vienādībā”. Autore stāsta par aktivitātēm Dundagas pagastā. Una Upīte, Lauris Laicāns, Zinta Eizenberga un Ālanda Pūliņa nolēmuši rīkoties, lai pieturētu pagastā strauji augošo tūristu plūsmu un pirmām kārtām celtu ziemeļkurzemnieku pašcieņu.

Lībiešu sēta Ventspils piejūras brīvdabas muzejā Foto: Zoja Sīle

Ālanda uzsver: “Cik nu vēl ir to lībiešu, cik vēl no viņu kultūrvēstures saglabājies, tur nu neko grozīt nevaram. Bet lībiskais ir tā īpašā Ziemeļkurzemes odziņa.”
Gadagrāmatā ir ziņas par lībiskām vēsmām arī no Vidzemes puses. Muzeja “Pivālind” vadītāja Aina Berga stāsta: “Ziemeļvidzemes pilsētiņā Staicelē jau piekto gadu pastāv un darbojas muzejs “Pivālind”. Tā pagalmā vienmēr plīvo lībiešu karogs. Muzejā var iepazīties ar tālo gadsimtu vēstures fragmentiem, kuri liecina, ka šajā pusē, Salacas krastos, kādreiz dzīvojuši un darbojušies Metsepoles novada lībieši.”
Kanādā savu 95. dzimumdienu tikko nosvinējusi vecākā dzimtās lībiešu valodas zinātāja Grizelda Kristiņa (dz.Bertholde). Lībieši no Latvijas gadagrāmatā sūta veselības, dzīvotprieka un izturības vēlējumus.
Šajās dienās 95 gadi apritēja arī jau pieminētajam Andrejam Šulcam. Viņš dzimis Ventspils apriņķa Ances pagasta Pizes (Miķeļtorņa) ciema Olmaņu mājās, mācījies Pizes skolā, Ventspils ģimnāzijā, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā Vilhelma Purvīša dabasskatu mākslas darbnīcā. Garajā mūžā ir tik daudz pieredzēts un paveikts. Par to būtu jāizlasa Baibas Šuvcānes apjomīgajā intervijā ar dzīvesspara pārpilno vīru, kura darbs Latvijas labā novērtēts ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Gadagrāmatā veltīta uzmanība arī igauņu komponistam Veljo Tormisam, kuram arī šogad 75 gadi. Par kopīgo darbu lībiešu mūzikas jomā raksta Dzintars Kļaviņš: “Pārrunājām arī profesionālos jautājums. Piemēram, kādā apdarinājumu veidā labāk popularizēt autentiskās folkloras materiālus? Viedokļi bija līdzīgi. Atšķīrās vien nianses. Tormiss orientējās uz profesionāli izglītotiem dziedātājiem, kuri var iedzīvināt senās tautasdziesmas mūsdienīgas kormūzikas ietērpā. Pēc dažiem gadiem “Septiņas lībiešu tautas dziesmas” to oriģinālveidolā arī sekmīgi atskaņoja viens no brāļu Kokaru koriem.” Dzintars Kļaviņš piemin bijušo ventspilnieku Frici Dziesmu (11.01.1906. – 21.08.2004.), īstajā vārdā Frici Forstmani, kas pazīstams arī ar otru pseidonīmu - Ālant Vils. Autors pazinis viņu jau kopš bērnības un vienmēr jūsmojis par viņa ventiņvalodu un humoristisko pasaulsuztveri. Kā dzejolītī:

Le avīžciliks rakst,
ko rakstdems;
nikad nou jouk, nikad nou lab.
Jem ļods ik rindiņ, bakst,
izbakstdems,
Un brēc: Tas vērts nou it ne plōk.

Ar Ministru kabineta 2003.gada 2.februāra rīkojumu Valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvod rānda” funkcijas, tiesības un saistības pārņēma Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, kurā ar 2004.gada aprīli darbu uzsāka Lībiešu lietu nodaļa. Tās vadītāja Vija Virtmane gadagrāmatā raksta par mērķprogrammu “Lībieši Latvijā”, kas “kalpos par pamatu laikmetīgu akcentu un stratēģisko darbības virzienu noteikšanai, rūpējoties par lībiešu mantojuma un valodas saglabāšanu”. Tiek rakstīts par somugristikas studiju iespējām. Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē izveidotajā Somugru studiju bakalaura programmā “galvenā uzmanība tiek pievērsta trim Baltijas jūras somu tautām – igauņiem, lībiešiem un somiem, kā arī to valodai un kultūrai”. Lai izprastu minēto triju tautu vēsturiskās saknes, studenti tiek iepazīstināti arī ar citām somugru tautām, tostarp ungāriem. Interesenti var tikt arī pie mājaslapu adresēm, lai uzzinātu par somugristikas studijām Helsinkos vai Tartu.

Zoja Sīle, lībiešu valodas skolotāja