"Eiropa nepieder populistiem"

Kas ir noticis ar Ginteru Ferhoigenu? Jautā Polijas prese un par spīti atspēkojumiem turpina meklēt motīvus: piemēram, vai tieši vācu ES komisārs, kas ir kompetents ES paplašināšanas lietās, Polijas likteni grib padarīt atkarīgu no vācu tradicionālo krodziņu apmeklētāju uzskatiem? Ferhoigens taču labi zināja, ka pašreiz tieši Eiropas Savienības paplašināšanu ar Poliju neatbalsta Vācijas sabiedrības vairākums. Taču šodien ir citādi nekā 1972. gadā, kad pirmstermiņa vēlēšanas pēc neveiksmīgā neuzticības votuma Villijam Brantam bija arī plebiscīts par austrumu līgumiem, ko vairums Vācijas pilsoņu toreiz pazina līdz pat sīkākajam formulējumam.

Bet šodien? Pēc tam, kad paplašināšanās pretinieki vairāk vai mazāk atklāti iet balsu medībās ar poļu viesstrādnieku ordu bubuli, kas gatavojas sagraut Vācijas darba tirgu, izredžu uz akceptu nav. Tad kāpēc gan šāds priekšlikums?

Polijā netic vācu politiskās mašinērijas izslīdēšanai. Un, ja tādas nebija, tad Ferhoigena vēlme pēc referenduma paplašināšanas lietās ir jāuzlūko kā mēģinājums izzināt noskaņojumu. Tikai kādā virzienā izlūkošanas balonam ir jālido?

Vai runa šeit ir par to, lai karsto paplašināšanās kartupeli nodotu tautas balsij cerībā, ka tā galīgi uzspridzinās visu pasākumu? Vai arī tā ir viscaur realizējama norāde, ka dažās Eiropas Savienības valstīs iekšpolitiķi de facto uzkurina bailes no paplašināšanas uz austrumiem un zvejo veco antislāvisko antipātiju duļķainajos ūdeņos? Ja Ginters Ferhoigens Eiropas politiķus grib pamudināt "paplašināšanu uz austrumiem padarīt par iekšpolitiku", tad viņš ir iesācis nepareizi.

Tomēr ir ne tikai pamatoti, bet arī ļoti nepieciešami jautāt, kādai beigās ir jāizskatās Eiropas Savienībai. To Joška Fišers darīja maijā, kad ieskicēja savu konfederatīvi veidotās "Eiropas Republikas" vīziju. Tas, ka ir jāuzdod arī jautājums par šāda veidojuma tuvumu pilsoņiem, ir pats par sevi saprotams. Bez tiešas un reprezentatīvas demokrātijas sabalansēšanas "Eiropas Republika" klibos un beigās sagrūs. Nepatika pret Briseles tehnokrātiem un bezspēcīgajiem "tērzētājiem" ir acīmredzama. Plebiscitārās demokrātijas elementi ES būtu ne tikai iedomājami, bet arī vēlami, ja eiropieši kaut kad varētu savu ES prezidentu ievēlēt tiešās vēlēšanās ...

Ja referendums principā ir iedomājams, tad kāpēc gan to neizmēģināt tieši šajā neiralģiskajā jautājumā? Tieši tāpēc, ka tas ir tik neiralģisks. Taču nav labi komplicētu instrumentu uzticēt nepieredzējušam māceklim, lai viņš veiktu ļoti izsmalcinātu darbu.

ES palašināšana uz austrumiem joprojām ir saistīta ar lielu informācijas deficītu, aizspriedumiem un veco naidīgumu. Tas nav labi, ja cilvēkiem, kuri pie tā ir pieraduši un kuri pārsvarā domā nacionālā egoisma kategorijās, liek vilkt veselu tautu likteņa lozi. Mums joprojām nav darīšana ar eiropeisku pilsonisko apziņu, ar eiropeisku patriotismu un eiropeisku gatavību iejusties citu cilvēku noskaņojumā. To pierāda naidīgums pret svešiniekiem un ne tikai Vācijā vien.

Eiropa saaug kopā un arī sader kopā, taču tā joprojām nav kļuvusi par esamību, bet drīzāk ir politiskās elites izdomājums, kas ir bijusi pietiekami tālredzīga, lai mācītos no vēstures. Tas, ka beigās visa vara būs tautas rokās, ir skaidrs, taču ceļš turp vienmēr ved mazliet pret kalnu. "Eiropas Republika" noteikti nedrīkst palikt elitārs projekts, taču tā arī nedrīkst kļūt par līdz šim priviliģēto, kuriem ir bail kaut ko zaudēt trūcīgā kaimiņa labā, populistisku emociju rotaļlietu referendumā.

"Die Welt"

— 2000.09.12.

Adams Kržeminskis