Piekrastes zvejnieki apmierināti, pārējie iebilst

“Latvijas Vēstnesis” jau ne reizi vien pievērsies stāvoklim Latvijas zivsaimniecībā. Vēl šogad iztirzātas arī ar nozvejas kvotu sadali saistītās problēmas. Nule likumdošanas procesa beigu stadiju sasnieguši jauni grozījumi Zvejniecības likumā. Ar šo normu saturu saistītie strīdi nerimstas. Tomēr to cēlonis ir zivju krājumu samazināšanās, ko nespēj ietekmēt nedz zvejnieki, nedz likumdevēji.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

25. maijā Saeimas Tautsaimniecības, agrārā, vides un reģionālā komisija konceptuāli atbalstīja un nolēma tālākai izskatīšanai virzīt grozījumus, kas paredz būtiskas kvotu sadales principu izmaiņas. Saskaņā ar likumprojektu, paredzēts palielināt atļauto nozvejas apjomu zvejai piekrastes joslā. Proti, no nākamā gada piekrastes zvejnieku kopējā atļautā mencu loma apjoms palielināts no pusprocenta līdz vismaz 3 procentiem no visa Latvijai noteiktā mencu nozvejas apjoma. Savukārt reņģu kvota Baltijas jūrā noteikta ne mazāka par 4 procentiem no valsts kopējā nozvejas apjoma. Likumprojektā arī noteikts, ka piekrastes zvejniekiem paredzētais pārējo zivju nozvejas apjoms nedrīkstēs būt mazāks par iepriekšējā gadā paredzēto apjomu. Ņemot vērā daudzu zivju krājumu samazināšanos Baltijas jūrā un Rīgas līcī un šā fakta diktētos rūpnieciskās zvejas ierobežojumus, piekrastes zvejniekiem likuma grozījumi nozīmē būtisku ieguvumu. Taču vairums zvejnieku savus lomus velk aiz piekrastes joslas, tāpēc pret grozījumiem ir arī ne mazums iebildumu, kas tika pausti jau likumprojekta izskatīšanas sākumā.

Apšauba lēmuma pamatotību

Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents (LZA) Inārijs Voits norāda, ka kvotu palielināšana piekrastes zvejniekiem nozīmē to samazināšanu pārējiem nozarē strādājošajiem, konkrēti – nākamgad katrs uzņēmums, kas zvejo aiz piekrastes joslas, drīkstēs nozvejot par 2,38 procentiem zivju mazāk nekā, piemēram, šogad. Turklāt, kā uzsver I.Voits, līdz šim vienošanās par nozvejas kvotu sadali tika panākta Valsts zivsaimniecības pārvaldes (VZP) Zvejniecības komisijas pārrunās, ņemot vērā ieinteresēto pušu argumentus. Zvejniecības komisijā ir pārstāvētas visas nozīmīgākās nozares organizācijas un institūcijas – LZA, Latvijas Zvejnieku federācija (LZF), Latvijas Zivrūpnieku savienība, Latvijas Zivju resursu aģentūra, Vides ministrija un Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde. I.Voits atgādina, ka kvotas tika noteiktas, ņemot vērā vēsturiskos nozvejas apjomus, taču tagadējās izmaiņas dos peļņas iespējas firmām, kurām agrāk bijis cits darba profils. Protams, absolūtos skaitļos aiz piekrastes zvejojošie uzņēmumi zaudēs vien apmēram 100 tonnu, taču zvejniecībai tik grūtajos laikos arī šis daudzums ir vērā ņemams. I.Voits norāda, ka pārrunās par kvotu sadali ņemti vērā arī kilogramu simti, bet nākotnē iespējami strīdi pat par dažiem desmitiem kilogramu. LZA prezidents uzsver, ka 2006. gadā aiz piekrastes joslas strādājošajiem zvejniekiem tiks atņemta daļa no līdz šim garantētā un pamatotā ienākuma. Viņš uzskata, ka nav pareizi mainīt līdzšinējo sadales kārtību, nododot to likumdevēju ziņā, un uzsver, ka šoreiz politiķi pieņēmuši lēmumu, kas ir pretrunā ar ekonomikas loģiku. Turklāt, kā sacīja I.Voits, Saeimas deputāti nav pat mēģinājuši iedziļināties jautājuma problemātikā, jo īstu diskusiju nav bijis.
Likuma normu grozījumus izskatīšanai iesniegusi Saeimas deputātu grupa, taču sākotnējā iniciatīva bijusi vairākām pašvaldībām, kuras paudušas neapmierinātību ar tām noteiktajām kvotām. Kā zināms, 70 procenti naudas, ko uzņēmumi maksā par piekrastes zvejas tiesībām, nonāk Zivju fondā, bet atlikušie 30 – pašvaldību rīcībā. Tāpēc, saka I.Voits, šo tīri politisko soli diktējušas pirmām kārtām pašvaldību intereses. LZA prezidents arī norāda, ka likumprojektā lietota terminoloģija, kurai trūkst skaidrojuma. Proti, grozījumos ir runa gan par Baltijas jūras, gan Rīgas līča piekrastes zvejniekiem, taču šobrīd neesot strikti noteiktas šo zonu robežas. Tas nozīmē, ka acīmredzot VZP nāksies šo neskaidrību risināt, saka I.Voits.
“Latvijas Vēstneša” vaicāts par turpmāko rīcību, I.Voits paskaidroja, ka LZA jau nosūtījusi atklātu vēstuli presei, bet nākotnē tiks sperti politiski un juridiski soļi – ja grozījumus pieņems galīgajā lasījumā, asociācija lūgs Valsts prezidenti tos neizsludināt, bet, ja tie tiks izsludināti, vērsīsies Satversmes tiesā.

“Terminoloģija” problēmas neradīs

VZP priekšnieks Normunds Riekstiņš norādīja, ka līdz šim kvotu sadale notikusi, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības konsultatīvajā padomē un VZP Zvejniecības komisijā rūpīgi uzklausot visu organizāciju vēlmes, izsverot to pamatotību un ņemot vērā reālās iespējas. Taču tās nosaka zivju krājumu apmēri, kas ar katru gadu sarūk, tāpēc kvotas tiek samazinātas, uzsvēra N. Riekstiņš. Tādēļ nepārsteidz, ka kvotu sadales galarezultātā visām pusēm neizdevās panākt sev optimālu rezultātu. Pērnā gada nogalē pārrunu gaitā piekrastes zvejnieku intereses aizstāvošās LZF pārstāvji jau iesniedza pieprasījumu par lielākām nozvejas kvotām, taču iebilda citas organizācijas. Ja tiks pieņemti likuma grozījumi, LZF intereses būs apmierinātas, taču tas neizbēgami notiks, samazinot atļautos nozvejas apjomus citiem zvejas uzņēmumiem. “Ja nozarē ir tikai divi “spēlētāji”, tad jāņem no viena, lai varētu piešķirt otram,” rezumēja N.Riekstiņš. Nekādā gadījumā nav iespējams likumā noteikt piekrastes zvejai atļauto lomu apjomu tonnās, kā to vēlējās zvejnieki, jo, iespējams, pēc kāda laika valsts kopējā kvota atkal tiks pārskatīta un samazināta. VZP priekšnieks arī sacīja, ka Rīgas līča robežas ir precīzi noteiktas gan ES likumdošanā, gan Latvijas un Igaunijas robežlīgumā, tāpēc nav īsta pamata bažām par neskaidrībām “terminoloģijas” izpratnē.

Strīdi ir neizbēgami

Likuma grozījumiem stājoties spēkā, VZP kompetencē paliks, pirmkārt, kvotu procentu pārrēķināšana absolūtos skaitļos un, otrkārt, kvotu sadale starp pašvaldībām. N.Riekstiņš paskaidroja, ka šajā procesā tiek ņemti vērā pirmām kārtām vēsturiskie zvejas apjomi, taču būtisks var būt arī komerczvejai iedalītais tīklu skaits un piekrastes garums konkrētas pašvaldības teritorijā. Iespējams, piemēram, trešdaļu kvotu sadalīt, ņemot vērā vienu kritēriju, bet divas trešdaļas – pēc citiem kritērijiem. Panākot vienošanos par konstantu kvotu procentuālo apjomu, būtu iespējams to ietvert arī Ministru kabineta noteikumos, norādīja N.Riekstiņš. Piedāvātie likuma grozījumi novērsīs nepieciešamību normu interpretācijas un strīdu nepieciešamību ierēdņu līmenī. Tas uzskatāms par ieguvumu, jo, kā uzsvēra N.Riekstiņš, kvotas samazinot, strīdi ir neizbēgami.
Jāpiebilst, ka izskatīšanai Saeimas komisijā iesniegto grozījumu skaitā bija arī normas, kas paredzēja ierobežojumus zvejai lielāko upju grīvās. Pēc šīs ieceres no šā gada 1.septembra līdz nākamā gada 15.maijam būtu jāaizliedz rūpnieciskā zveja un makšķerēšana Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē trīs kilometru rādiusā no lielāko upju ietekām jūrā. Tomēr pēc sarunām ar N.Riekstiņu un citiem speciālistiem un zvejnieku interešu aizstāvjiem deputāti nolēma, ka šādi ierobežojumi būtu par bargu. Tāpēc priekšlikuma autors Dzintars Zaķis grozījumus atsauca, un komisija lēma tos tālākai izskatīšanai nevirzīt.

Menca kā zvejnieka iztikas pamats

Neraugoties uz LZA iebildumiem, 26. maijā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Zvejniecības likumā. Tādējādi piekrastes zvejniekiem jau 2006. gadā varētu būt iespēja līdzšinējo 26 tonnu vietā nozvejot 126 tonnas mencu. Gandarījumu par likumdevēju lēmumu neslēpj Liepājas Zvejnieku apvienības priekšsēdētājs Vilnis Brikmanis. Viņš uzskata, ka agrākā kvotu sadales sistēma nav bijusi pietiekami taisnīga, jo, neraugoties uz piekrastes zvejnieku vairākkārtējiem lūgumiem, viņiem piešķirtas mazākas kvotas, nekā nepieciešams. Tādējādi nav uzskatāms, ka sadale notikusi pēc visu ieinteresēto pušu vienošanos. I.Voits gan nesen norādīja, ka piekrastes zvejas uzņēmumu skaits aizvien pieaug – šajā gadā vien nodibinātas 40 jaunas piekrastē strādājošas zvejas firmas. No 1999. gada līdz 2005. gadam šo uzņēmumu skaits audzis no 37 līdz 163, turpretim to uzņēmumu skaits, kuri zvejo aiz piekrastes joslas, sarucis no 12 līdz 87. Tomēr acīmredzot labas biznesa iespējas piekrastes joslā nav vienīgais pieauguma iemesls – V.Brikmanis skaidro, ka zvejniekiem, kuri vēlas savu nozvejas apjomu palielināt, saskaņā ar normatīvo aktu prasībām jādibina uzņēmums. Viņš arī oponē LZA argumentam, ka piekrastes zvejniekiem nav vajadzīgas lielākas mencu kvotas, jo viņiem ļauts neierobežotos apjomos zvejot zandartus, brekšus, līdakas, salakas, vimbas, ālantus, asarus un citu nekvotēto sugu zivis.
V.Brikmanis uzsver, ka ar citu zivju zveju mencu lomu nepietiekamo apjomu kompensēt nevar, jo zvejnieku izdzīvošanas iespējas galvenokārt tomēr nosaka mencu un reņģu lomi. Par sākotnēji noteikto nozvejas apjomu piekrastes zvejnieku runasvīrs saka: “Tas ir smieklīgs, ar tādu eksistēt nevar.”
Operatīvi reaģējot uz grozījumu pieņemšanu, 27.maijā uz ārkārtas sēdi pulcējās LZA valde. Kā solīts, zivsaimnieki Valsts prezidentei iesnieguši gan lūgumu neizsludināt grozījumus, gan arī dokumentu, kurā argumentēti izskaidroti aiz piekrastes joslas strādājošo zvejnieku iebildumi.

Juris Bārtulis, “LV”
juris.bartulis@vestnesis.lv