"Eiropas Centrālā banka sākusi bīstamu spēli"

Kāda ir intervence, kuras nemaz nav, vakar parādīja Eiropas Centrālā banka (ECB). Tā negaidīti paziņoja, ka eiro pirkšanai grib izmantot ieņēmumus no savu valūtu rezervju procentu likmēm. Tā nav intervence valūtu tirgū, bet pavisam parasta rīcība, apgalvoja ECB pārstāvis. Valūtu tirgotāji to uztver citādi: eiro kurss aiz prieka pieauga par veselu centu.

Eiropas valūtas sargātāji tādējādi iesāka bīstamu spēli ar tirgu. Aicinājumi uz "īstu" intervenci, labāk kopā ar amerikāņiem un japāņiem, tagad varētu kļūt vēl skaļāki. Ja jau tikai paziņojums par pieticīgo 2,5 miljardu eiro iepirkšanu spēja izraisīt kursa paaugstināšanos, tad cik augstu tas uzšausies, kad ECB un attiecīgās nacionālās bankas izsviedīs tirgū savas rezerves? Izredzes iesist pa pirkstiem valūtu tirgotājiem un atkal savest kārtībā "nepareizo" valūtas kursu ir pārāk vilinošas.

Šķiet, ka ECB vēstījums tirgiem ir šāds: mēs to varētu, ja vien gribētu. Mēs vairs bezpalīdzīgi nenoraudzīsimies uz eiro kursa lejupslīdi. Un ne tikai mēs vien. Ne jau citādi šis paziņojums presē beigtos ar draudošu teikumu, ka emisijas bankas Amerikā un Japānā esot informētas par ieplānotajām operācijām. Tas ož pēc saskaņotas akcijas.

Faktiski drūmie draudi drīzāk ir vērtējami kā vājuma un bezpalīdzības signāls. Ir jājautā, kurš pašreiz ir kļuvis nervozāks — Centrālā banka, kas ir izteikusi šādu dīvainu paziņojumu, vai arī finansu tirgi, kas uz to reaģē pat ar kursa paaugstināšanos. Saskaņotas intervences iespējas valūtu tirgū ir niecīgas. Amerikāņi dažus mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām diez vai piedalīsies intervencē, kas var vājināt dolāru. Spēcīgais dolārs plaukstošo ASV ekonomiku aizsargā vismaz no importēto cenu spiediena. Eiropiešu savrupgājiens var beigties ar sakāvi. Rūgtā krievu un britu pieredze spēlē pret finansu tirgiem no tās drīzāk atbaida. Tika izsviesti miljardi, lai panāktu pieņemamu maiņas kursu. Jaunajai ECB institūcijai sakāve cīņā ar valūtu tirgiem būtu katastrofa. Tad tā pilnībā zaudētu eiro sargātājas imidžu un tiktu iedragāta uzticība jaunajai valūtai.

Taču pret intervenci runā ne tikai šaubas par panākumiem vien, bet arī principiāli apsvērumi. Maiņas kursus nenosaka valsts institūcijas, bet valūtu tirgi. Turklāt tirgus dažkārt uz neilgu laiku var kursu padzīt uz augšu vai leju, tomēr beigās virsroku ņem fundamentālie faktori. Līdz šim šāda bija arī ECB pamatnostādne. Galu galā tas, kurš šajā tirgū iejaucas tāpēc, ka cenas vairs pareizi neatspoguļo realitāti, atņem tam tiesības uz eksistenci. Ja valsts ir gudrāka nekā tirgus, tai vajadzētu konsekventi atgriezties pie stingri noteiktu valūtu maiņas kursu sistēmas.

Intervence ir pretrunā arī ar Centrālās bankas uzdevumiem. Tās mērķis ir cenu, nevis valūtas kursa stabilitāte. Līdz šim eiro vājums tika aplūkots tikai no cenu stabilitātes viedokļa un tika brīdināts no importētās inflācijas briesmām. Tomēr līdz šim šīs briesmas ir tikušas ierobežotas. Inflācijas apkarošanai valūtas sargātājiem nav vajadzīga intervence. Te viņu rīcībā nepieciešamības gadījumā ir labāks līdzeklis: procentu likmju paaugstināšana.

"Die Welt"

— 2000.09.15.

Štefans fon Borstels