"Pamattiesību harta nav politisku vēlmju saraksts"

Eiropas Savienības galotņu sanāksme decembrī noteiks tās turpmāko attīstību. Nicā Eiropas Padome — kopā ar Eiropas Parlamentu un Komisiju — pieņems lēmumu par Pamattiesību hartas proklamēšanu. Šodien ir skaidrs, ka ES Pamattiesību harta vēl nav gatava. Pašreizējam projektam ir būtiski trūkumi. Laiks līdz Eiropas Padomei ir jāizmanto, lai tos novērstu.

Ar kādu mērķi? Pamattiesību katalogam ir pilsoņiem jāparāda, ka tiek aizsargātas viņu tiesības iepretī daudzkārt par šausminošu varu uzskatītajai Eiropai, kas prasa arvien jaunus upurus. Harta ir solis pilsoņu Eiropas īstenošanas virzienā, galvenais Eiropas politikas uzdevums. Jau šodien pārāk daudz pilsoņu uzskata, ka ir bezpalīdzīgi nodoti anonīmās Eiropas rokās. Gaidāmā paplašināšana un apšaubāmais lēmums Turcijai piešķirt līdztiesīgas kandidātvalsts statusu bailes uzkurina vēl vairāk. Runa ir arī par to, lai pilsoņiem padarītu skaidrāku lēmumu pieņemšanas un atbildības procesu, kā arī melns uz balta uzrakstītu viņu tiesības iepretī ES.

Ir jāšaubās, vai pastāvošais projekts atbilst šim mērķim. Vai visās gandrīz 50 atsevišķajās garantijās runa noteikti ir par "pamattiesībām"? Vai tiesību svarīgums ir savstarpēji atbilstošs?

Eiropas Padome Pamattiesību konventu pilnvaroja hartā noteikt subjektīvās tiesības, nevis politiskos mērķus. Tam projekts neatbilst: par dažiem noteikumiem nevar pateikt, vai tos vispār ir iespējams ierindot pie tiesībām. Citi noteikumi vēršas pie Eiropas politikas institūcijām, taču pilsoņiem tiesības uz attiecīgām pretenzijām nepiešķir. Paralēli diskusijām par valsts mērķu iekļaušanu pamatlikumā rodas jautājums, kāds labums vispār būs no šādiem noteikumiem. Ir vēlreiz jāpārbauda, vai tāda forma kā subjektīvās tiesības ir iespējama un vai labāk nav šo tēmu vispār neiekļaut hartā. Tieši attiecībā uz ekonomiskajām un sociālajām garantijām daudz kas var tikt nosvītrots.

Viens no neizdevušos noteikumu piemēriem ir apkārtējās vides aizsardzība: projekts šeit nepiešķir nekādas tiesības, bet Eiropas politikai vienīgi izvirza mērķi aizsargāt apkārtējo vidi. "Tiesības uz tīru apkārtējo vidi" varētu izrādīties tikpat tukšs solījums kā "tiesības uz darbu". Tomēr tas mums neliek pavisam atteikties no apkārtējās vides iekļaušanas hartā vai arī aprobežoties ar bezzobainu aicinājumu. Neaptveramo tiesību uz tīru apkārtējo vidi vietā pilsoņiem ir jāsaņem tiesības uz informāciju, piedalīšanos pārvaldes procesā un piekļūšanu tiesām.

Vēl apšaubāmāks ir patvēruma tiesību noteikums. Šeit subjektīvās tiesības tiek suģestētas ar formulējumu "tiesības uz patvērumu". No satura nevar saprast, vai runa šeit ir par pretenzijām, vai arī par institucionālām garantijām. Rodas iespaids, ka tiek solīts daudz vairāk, nekā pēc tam būs iespējams izpildīt. Tieši attiecībā uz patvēruma piešķiršanu nedrīkst modināt maldīgas cerības. Noteikums ir jānoskaidro vismaz institucionālo garantiju nozīmē.

Noteikti ir jāpārstrādā arī noteikums par masu mediju brīvību. Pašreizējais formulējums var tikt skaidrots tā, ka ES ir pilnvarota aktīvi nodrošināt masu mediju brīvību. Pat pretēji: ES šeit nav kompetenta un te neko nemainīs arī harta. Harta attiecībā uz Eiropas politiku satur kompetenču ierobežojumus, nekādu papildu kompetenču.

Kā gaismas stariņš ir subsidiaritātes principa iekļaušana hartā. Ir obligāti, lai Eiropas politikas hartā būtu nostiprināts pienākums pilnībā ievērot subsidiaritātes principu. Pamattiesību harta ir svarīgs ES nākotnes veidošanas stūrakmens. Tomēr ir jābūt pilnīgi skaidram: harta nedrīkst būt starta šāviens jaunam Eiropas politikas kompetenču medību raundam. ES ir tikai jānorāda savu kompetenču robežas.

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.09.07.

Peters Millers,

Zārzemes ministru prezidents

"LV" nozaru redaktors GINTS MOORS