Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. – 1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10. 03., 17. 03., 23. 03., 30. 03., 06. 04., 13. 04., 21. 04., 28. 04., 05. 05., 12.05., 25.05. 2005

12.

“Vērtīga dāvana” no “brālīgajām republikām” (Staļina biste) Latvijas okupācijas desmitajā gadadienā

Francijas atšķirīgā nostāja

Francija, salīdzinot ar ASV un Lielbritāniju, pret Baltijas problēmu ieņēma atšķirīgu nostāju. Sākums šādai politikai bija redzams jau 1940.gadā, kad 15.augustā maršala Anrī Petēna valdība izdeva pavēli slēgt Baltijas valstu sūtniecības Parīzē. 24. augustā Francija nodeva Padomju Savienībai Baltijas valstīm piederošās ēkas un citus īpašumus. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiem saglabāja personīgo diplomātisko statusu. Līdzīgu politiku Francijas valdība turpināja arī pēc Otrā pasaules kara. Britu diplomāti Parīzē 1948. gada 17.septembrī ziņoja savai Ārlietu ministrijai, ka Francijas valdība iebilst pret Baltijas valstu pārstāvju klātbūtni dažādās starptautiskās organizācijās. Konkrēti – Francija uzstājās pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dalību pasaules pasta savienībā un Eiropas reģionālajā raidorganizācijā. M.A.Henkijs no Ārlietu ministrijas norādīja, ka Anglijas valdība neatbalsta šādu politiku. PSRS savukārt stimulēja šādu pieeju, cenšoties visos iespējamos veidos izolēt likumīgos Baltijas republiku pārstāvjus. M.A.Henkijs to novērtēja kā mēģinājumu piespiest Rietumu valstis drīzāk atzīt Baltijas padomju republikas.
Lielbritānijas sūtniecība Parīzē mēģināja ietekmēt Franciju un aicināja tās Ārlietu ministriju mainīt savu pozīciju. Par to M.A.Henkijam no Parīzes 1948. gada 30.septembrī ziņoja britu vēstniecības darbinieks J.Huds. Viņš rakstīja, ka ticies ar Francijas Ārlietu ministrijas Austrumeiropas departamenta vadītāju un iesniedzis viņam britu puses memorandu. Tajā Francijas attieksme pret Baltijas valstīm nosaukta par kļūdainu un izteikts aicinājums turpmāk abām valstīm sadarboties un labāk saskaņot savus viedokļus. J.Huds arī norādīja, ka PSRS cenšas visiem spēkiem sašķelt rietumvalstis un novājināt to pārstāvniecību starptautiskās organizācijās. 11. novembrī J.Huds atkal ziņoja no Parīzes, ka Francijas Ārlietu ministrija apsolījusi turpmāk ciešāk sadarboties ar Angliju un realizēt saskaņotāku nostāju pret Baltijas valstu līdzdalību starptautiskās organizācijās.

Okupācijas režīms daudz pūļu veltīja Latvijas lauku tradicionālās dzīves graušanai Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999.

ASV atbalsta apliecinājums

1950.gadā ASV valdība apliecināja savu labvēlīgo attieksmi pret okupēto Baltijas valstu diplomātiem. Tās Finanšu ministrija izdeva rīkojumu, kas atļāva 1940.gadā nobloķēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas noguldījumu peļņas procentus izmantot Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību darbības nodrošināšanai. ASV valdība arī atļāva zināmas naudas summas izmaksāt Baltijas valstu pārstāvniecībām citās zemēs.
ASV prezidents H.Trumens un citi valdības pārstāvji pirmoreiz pēc 1940.gada atkal sāka runāt par sagrābto Baltijas tautu atbrīvošanu. ASV Kongresā notika diskusijas par speciālas rezolūcijas pieņemšanu par Austrumeiropas paverdzinātajām tautām. Pie tām tika pieskaitīti arī latvieši, lietuvieši un igauņi. Tika izdots rīkojums, kas aizliedza ASV valdības locekļiem, vēstniekam Maskavā apmeklēt Baltijas padomju republikas. Valdības intereses Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR pārstāvēja ASV ģenerālkonsuls Ļeņingradā. Bet viņš pārsvarā nodarbojās ar konsulārajiem jautājumiem un netikās ar valdības vai kompartijas vadītājiem. Šāda ASV nostāja Baltijas jautājumā deva šīm tautām cerības uz savu valstu neatkarības atjaunošanu nākotnē. Optimismu viesa prezidenta H.Trumena administrācijas akcentētais neatzīšanas politikas nemainīgums un tās nepārtrauktība. Svarīgi bija tas, ka ASV 50.gadu sākumā ne tikai konstatēja prettiesisko situāciju, kādā bija nonākušas Baltijas tautas, bet arī pauda skaidru un atklātu atbalstu to centieniem izbeigt okupāciju. ASV demonstrēja gatavību sniegt palīdzību Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām neatkarības atjaunošanā. ASV nostāja pret Baltijas problēmu, salīdzinot ar Otrā pasaules kara laiku, bija radikalizējusies.

Lielbritānijas solidaritāte

Arī Lielbritānijas Ārlietu ministrija pēc valdības pieprasījuma 1950.gada 24.maijā sagatavoja apkopojošu dokumentu “Baltijas valstu statuss”. Tajā bija labi redzama Anglijas attieksme pret Baltijas jautājumu. Dokumenta saturs liecināja, ka Lielbritānijas pozīcija atšķīrās no ASV. Dokumentā bija uzsvērts, ka Anglijas valdība de facto atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju PSRS jau 1940.gadā un neredz reālas iespējas tuvākajā nākotnē atjaunot to neatkarību. Izmaiņas, kas 1940. gadā notikušas Baltijas valstīs, Lielbritānijā nav apstiprinātas de iure galvenokārt praktisku apsvērumu dēļ. Tas uzreiz dotu Padomju Savienībai iespējas pretendēt uz visiem Baltijas valstu īpašumiem, kas atradās Anglijā. Lielbritānija neatzīs inkorporāciju tik ilgi, kamēr nebūs panākta PSRS un Anglijas vienošanās par savstarpējo finansiālo pretenziju atrisināšanu. Dokumenta nobeigumā atzīmēts, ka ne tikai finansiāli apsvērumi attur Angliju no pilna apjoma inkorporācijas atzīšanas. Zināma loma visā šajā procesā ir arī sabiedriskajai domai, kas ir izteiktā opozīcijā pret jebkādu nelikumīgās inkorporācijas legalizēšanu.

Okupētajā Latvijā ar īpašu skaļumu tika atzīmēta Staļina 70. dzimšanas diena Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

Angļi un amerikāņi saskaņo viedokļus

Mēģinot konkretizēt un precizēt savu attieksmi pret Baltijas valstu problēmu, 1950.gada augustā Lielbritānijas Ārlietu ministrija pieprasīja informāciju arī no savas vēstniecības Vašingtonā. Tās atbildē bija norādīts, ka ASV valdība un valsts departaments strikti izvairās no jebkuriem soļiem un darbībām, kas liecinātu par gatavību atzīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju. Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji Vašingtonā pilnībā saglabājuši savu statusu un pilda savas funkcijas. Viņiem ir visas diplomātiskās privilēģijas un imunitāte. Vēstulē arī norādīts uz baltiešu izveidoto organizāciju aktivitātēm. Baltiešu kopiena ASV ir skaitliski diezgan liela un tāpēc spēlē zināmu lomu vēlēšanu laikā. Tas viss liek ASV politiķiem rēķināties ar šīs etniskās grupas nostāju. Arī Amerikas sabiedrība ļoti jūt līdzi un simpatizē baltiešiem. Uz britu Ārlietu ministrijas jautājumu, kāda varētu būt ASV reakcija, ja Londona atņemtu diplomātisko statusu un privilēģijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem, atzīmēts, ka precīzi to prognozēt ir grūti. Bet katrā ziņā tā būtu negatīva.
1950.gada 21.novembrī pēc britu ārlietu ministra vietnieka Viljama Strenga iniciatīvas notika apspriede par Baltijas valstu diplomātisko pārstāvju turpmāko statusu Londonā. Bez V.Strenga apspriedē vēl piedalījās Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta pārstāvji Ričards Febers, Ēriks Bekets, Endrjū Nobls, G.Herisons u. c. V.Strengs iestājās par baltiešu diplomātu statusa maiņu. Viņš uzskatīja, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji ir jāsvītro no oficiālā ārvalstu diplomātu saraksta, jo tas sagādā Anglijas valdībai zināmas problēmas. Lielbritānijas tiesa var noliegt viņu statusu, jo Anglijas valdībai jau ilgu laiku vairs nav diplomātisko attiecību ar Latviju, Lietuvu un Igauniju. Ēriks Bekets, uzstājoties apspriedē, savukārt atzina, ka diplomātiskā imunitāte attiecināma tikai uz tādiem diplomātiem, kuru valstis atzīst Anglija. Endrjū Nobls un G.Herisons uzsvēra, ka pašlaik nav piemērotākais laiks, lai baltiešu pārstāvju vārdus svītrotu no Anglijas oficiālā diplomātisko pārstāvju saraksta. Tāda rīcība izraisītu nelabvēlīgu rezonansi britu sabiedrībā un ASV valdībā. Lai rastu kādu problēmas risinājumu, V.Strengs ierosināja panākt konfidenciālu vienošanos ar baltiešu pārstāvjiem. Viņiem tiek saglabāta diplomātiskā imunitāte, vienlaikus svītrojot viņu vārdus no oficiālā Ārlietu ministrijas saraksta. R.Danbers no Līgumu departamenta ierosināja nosaukt Baltijas valstu pārstāvjus K.Zariņu, A.Tormu un Baluti par diplomātiem personīgā kapacitātē, kas bauda Viņa majestātes valdības noteiktās privilēģijas. Baltiešu diplomāti zaudētu savas privilēģijas, ja viņi tiktu iesaistīti tiesas procesā.

Turpinājums sekos