Cerībā uz mūsu zinātnes attīstību

Aizvadītās nedēļas nogalē trīs organizācijas – Latvijas Zinātnieku savienība, Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) un Latvijas Zinātnes padome (LZP) – Rīgā, LZA augstceltnē, pulcēja kuplu zinātnieku saimi konferencē “Latvijas zinātne attīstībā”.

Foto: Toms Grīnbergs, LU

Iespējams, sanākšanas atslēgas vārdi bija LZA prezidenta Jura Ekmaņa teiktajā: “Šajā zālē ir padsmit gadu runāts – nevaram izdarīt to un to, jo mums nav tā un tā.” Ikvienam saprotams, ka runa ir par nemainīgi zemo valsts finansējumu zinātnei. Tagad LZA prezidents atzina – situācija ir principiāli mainījusies, nu Latvijas zinātne ir Eiropas Savienības (ES) sastāvdaļa vienotā Eiropas zinātnes telpā.
Kā otru svarīgāko pārmaiņu faktoru LZA prezidents minēja 19.maijā spēkā stājušos Zinātniskās darbības likumu, kurā ir fiksēts, ka valstij katru gadu zinātnei jādod klāt 0,15 procenti no iekšzemes kopprodukta. Un tas nozīmē, ka ik gadu klāt nāks 7 – 9 miljoni latu. Tas ir tikpat, cik pašlaik saņem visa zinātne. Kā liksim to lietā? Jārealizē jauni principi, jauna stratēģija. Eiropas zinātnes telpā “nav jumta” – zinātne ir mobila, mums arī jāparāda, kā varam mobilizēties un apsteigt Eiropas stabilos kolektīvus. Zinātnes infrastruktūrai jābūt pieejamai visiem. Un jārūpējas par zinātniskā darbinieka statusa nodrošināšanu, jo nav noslēpums, ka zinātne patlaban nav prestiža profesija. Parādīsies zinātnieki no ārpuses ar Eiropas naudu. Par mobilitāti runājot – Eiropa aicina jaunos, un jaunajam ir “jāredz pasaule”, bet ir jābūt stimulam atgriezties. Tā problēmu loku attieksmē pret zinātni iezīmēja LZA prezidents.

Jāmeklē līdzsvarotas attīstības iespējas

Fiziķis Imants Bērsons, LZA korespondētājloceklis, referēja par zinātnes finansēšanas modeli. “Visdestruktīvāk uz zinātni iedarbojas zemais atalgojums,” sacīja referents un ilustrēja savu domu ar piemēriem – Latvijas Universitātes (LU) Cietvielu fizikas institūtā vidējā alga ir 150 latu, bet LU (bez institūtiem) – Ls 350. Secinājums: “Mēs varam sapņot par māsiņu algām.” Līdz ar to zinātnē vairs nav vidējās paaudzes un doktorantiem nevar ieteikt “iet uz zinātni”. Zinātniskās darbības likumā algu jautājums “paslēpts” 38. pantā – “bāzes finansējums”.
“Papildu finansējums vispirms jādod pētniekiem, jo lielā profesora un pētnieka algu atšķirība rada spriedzi,” konstatēja runātājs. Definējis zinātni kā radošu un demokrātisku sistēmu (pēc būtības), referents secināja, ka jāmeklē līdzsvarota, harmoniska to nozaru attīstība, kurās ir iestrādes un cilvēki.
Zinātnes dzīves faktu analīze rāda, ka nevajag absolutizēt ne viedokli, ka pētījumiem jānotiek profesoru vadībā, ne arī to, ka ievērojama daļa līdzekļu paredzami lielajām, prioritārajām valsts programmām, jo gan Latvijā, gan ārzemēs ir piemēri, kas liecina, ka sekmīgi strādā arī nelieli institūti.

Jāveicina tieksme pēc izglītības

Akadēmiķis Elmārs Grēns prezentēja pie Valsts prezidenta izveidotās Stratēģijas analīzes grupas darba rezultātu – ziņojumu “Zinātnes, tehnoloģiskās attīstības un inovāciju stratēģijas pamatnostādnes”. Ziņojuma līdzautori – Dr. biol. Maija Bundule, akadēmiķi Juris Ekmanis, Juris Jansons un Indriķis Muižnieks, Dr. sc. ing. Edvīns Karnītis un LZA korespondētājloceklis Dr. oec. Uldis Osis. Referāta četrās sadaļās – “Situācijas novērtējums”, “Zinātniskais potenciāls un pētījumu kvalitāte”, “Zinātne un studijas’” un “Tehnoloģiskās izstrādes un inovācijas” – ietvertais analītiskais materiāls rāda, ka situācija ir visai kritiska – no 5700 zinātņu doktoriem zinātnē aktīvi strādā apmēram 3200, taču normālai zinātnes attīstībai līdz 2010. gadam aktīvi strādājošo doktoru skaitam jābūt vismaz 5000. Zinātnieki 2003.gadā ir pieteikuši 12 patentus, parasti zinātniskās jaunrades rezultātus pārdod ārzemju firmām “know– how” līmenī, bet šīs firmas tos patentē un uztur patentus. Fundamentālo pētījumu īpatsvars samazinājies, lietišķo pētījumu pasūtījumu “grozs” ir niecīgs, dominē fragmentāri pasūtījumi, uzplaukst “pelēkā zinātne”, zinātnes prestižs un kritēriji ir zemi” – tie ir satraucoši piemēri.
Atzīstot, ka finansējuma stabilizācija ir cerīga situācijas sakārtotāja, ne mazāk svarīgi ir apzināties stratēģiskos attīstības virzienus. Un tā ir pasākumu un pienākumu ķēde, kura sākas ar pielāgošanos globālajiem procesiem kā vienu no aktuālākajiem uzdevumiem. Tieši šī pārorientēšanās sākas ar attieksmes maiņu pret izglītību, pareizāk sakot, pret izglītības vajadzību. Lai nodrošinātu Latvijas zinātniski pētniecisko konkurētspēju ilgtermiņā, jāpanāk, lai vidusskolas izglītību iegūtu 85– 90 procenti iedzīvotāju (2002.g. – 73,2%), lai dabas un inženierzinātņu studijas absolvētu 1,5 – 2 procenti no iedzīvotājiem 20 – 29 gadu vecumā (2001.g. – 0,76%), lai maģistra līmeņa izglītību iegūtu 70 – 80 procenti bakalaura un profesionālo studiju absolventu (2003.g. – 21, 4%), bet zinātņu doktora grādu iegūtu 0,5 procenti no iedzīvotājiem (2003.g. – 0, 04%) 25 – 29 gadu vecumā.
Par pārējo loģisko pasākumu klāstu, kas aicināts izvest Latvijas zinātni no pašreizējās situācijas, lasāms “Zinātnes Vēstneša” 9. maija numurā un Latvijas Zinātņu akadēmijas interneta mājaslapā.
Akadēmiķe Maija Kūle uzsvēra, ka šis ir Latvijas zinātnei būtisks brīdis, no kura 1990. – 1991. gadā iedibinātās nozaru finansējuma attiecības pārmainīsies, jo tikai līdzsvarota zinātņu nozaru attīstība rada iespēju rasties jaunām apakšnozarēm. Optimistiski raugoties uz paredzamo finansējuma pieaugumu, akadēmiķe ieteica nesteigties ar jaunu institūciju dibināšanu, bet vispirms garantēt normālus apstākļus zinātniekiem, kuri 15 gadus ir izturējuši un uzturējuši zinātnes garu. “Jau kopš enciklopēdistu laikiem vārds ‘”jaunais” darbojas kā magnēts, un ES cenšas šo vārdu ekspluatēt. Zinātnes finansējuma palielinājums tikai jauniem, sacerētiem pētījumiem ir riskants solis. Mums ir princips, par kuru varam vienoties – nepārdot savu darbu zem pašizmaksas. Ir 2003.gada Ministru kabineta noteikumi par intelektuālā darba kategorijām. Un vēl – dabaszinātniekiem ir daudz iespēju piesaistīt finansējumu no Eiropas, bet jāatceras, ka humanitāro zinātņu pētniekiem, kas strādā Latvijai, nekad šādu iespēju nebūs, humanitārās zinātnes ir jāattīsta pašu zemē,” sacīja M.Kūle. Akadēmiķe bija gandarīta, ka ir izdevies apvienot dažādās zinātniskajās struktūrās strādājošos humanitāros zinātniekus un aicināja vēl aktīvāk veidot “tiltiņus” starp zinātnēm, t.sk. arī starp humanitārajām un dabaszinātnēm.

Jābūt drošiem par nākotni

Debates bija aktīvas. LZA korespondētājloceklis Tālis Tisenkopfs šaubījās, vai ir nepieciešami īpaši “prioritārie virzieni”, un aicināja attīstīt visas zinātņu nozares.
Dr. habil. phys. Andris Šternbergs, LU Cietvielu fizikas institūta direktors, uzsvēra, ka Latvijā ir jābūt savām idejām, lai saprastu, kas notiek pasaulē. Izglītība, zināšanu iegūšana, izplatīšana, inovācijas – visam jāstrādā.
Dr. farm. Maija Dambrova, Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītāja, kura disertāciju aizstāvējusi Zviedrijā, bet nostrificējusi Latvijā, skāra jautājumu par ekspertiem – tiem, kuri saistīti ar grantu naudas sadali. “Ja 3200 zinātniekiem gadā ir 300 ārzemju publikācijas citējamos žurnālos un, ja man ir tāda publikācija, tad ekspertam jāsaprot, ka esmu gatava izpildīt granta finansējumu. Zinātnē šodien jābūt ātriem,” konstatēja zinātniece.
Dr. biol. Andris Andrušaitis arī pievērsās ekspertu jautājumam – mazā zinātnieku sabiedrībā, kur cits citu labi pazīst, vērtējuma objektivitāti var dot vienīgi ekspertu internacionalizācija. Un vides zinātnēm arī jābūt Latvijas prioritāro zinātņu sarakstā.
LZA korespondētājloceklis Aivars Zemītis (Ventspils Augstskola) dalījās pārdomās par tiem zinātnes finansējuma 2 procentiem, kuri jāpiesaista no uzņēmējdarbības.
Dr. phys. Kazimirs Lapuška atbalstīja domu, ka no papildu finansējuma vispirms jātiek galā ar pašreiz strādājošiem grantiem, starptautiski pazīstamiem. Astronomiem finansējums vispār bija samazināts par 5 procentiem. Viņš aicināja Latvijas Zinātnes padomi, pirms uzsākt ko jaunu, izvērtēt veco. Un paglābt zinātni no valdības regulējošo aktu negatīvās iedarbības, jo citādi, piemēram, Iepirkuma likums aizliedz astronomiem iepirkt aparatūru. Par nelaimju dominējošo cēloni atzinis grantu sistēmu, jo tā operē ar mazām summām un maziem termiņiem, profesors uzsvēra, ka zinātniekam jābūt pārliecinātam un drošam – finansējums būs ne uz gadu, bet uz desmit gadiem. Un vērtējumos jāatbrīvojas no pārāk lielās šablonizācijas – publikācija taču nav vienīgais zinātniskā darba rezultāts!
Daugavpils Universitātes (DU) zinātņu prorektors Dr. biol. Arvīds Barševskis, komentējis zinātnieku galvenā potenciāla koncentrēšanos Rīgā, akcentēja, ka Latvijas reģionu attīstības politika bez zinātnes ir strupceļš. DU ir izveidoti četri institūti, ir grūtības ar pētnieku kadriem. Jāstimulē profesūra, zinātnisko skolu veidošanās, īpaši reģionālajās augstskolās, sacīja DU prorektors.
Akadēmiķe Jekaterina Ērenpreisa nešaubījās – ir nepieņemami domāt, ka Latvijā nebūs jaunu, talantīgu zinātnieku, kas strādās fundamentālajā zinātnē.
LZA korespondētājloceklis Pēteris Trapencieris, secinājumus pamatojis Vācijas pieredzē, konstatēja, ka jebkurai risināmai problēmai jābūt fundamentālai pieejai, bet savukārt ekspertiem, kuru vērtējums ir svarīgs, jāiepazīstas ar visiem iesniegtajiem darbiem.
Akadēmiķis Indriķis Muižnieks uzsvēra, ka vissvarīgākais zinātnē ir cilvēki un tieši pašlaik zinātnieku ar doktora grādu trūkums ir pārlieku liels.
Akadēmiķis Andris Buiķis, daloties pārdomās par Zinātniskās darbības likumu un valsts aģentūru veidošanu, aizstāvēja zinātnisko institūtu juridisko patstāvību, jo zinātnei ir raksturīga daudzveidība. Bez tam zinātniekam līdz publikācijai citējamos žurnālos jāgaida ļoti ilgi. Izeju varētu atrast, piedaloties starptautiskajās konferencēs un publicējot tēzes konferenču krājumos, taču LZP ir divkārt samazinājusi šādiem komandējumiem atvēlamās summas.
Akadēmiķis, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektors Ivars Knēts, atsaucies uz vairākkārt izskanējušajiem izteikumiem par ekspertu darbu, aicināja atcerēties Dānijas starptautisko ekspertu vērtējumu Latvijas zinātnē 90.gadu sākumā. Izrādījās, ka 85 procentos gadījumu viņu slēdzieni pilnībā saskanēja ar pašmāju ekspertu teikto. Tātad nav pamata mūsu ekspertu kompetences un objektivitātes apšaubīšanai. Runājot par LZP un grantu sistēmu kopumā, RTU rektors kā galveno “vainu” nosauca šo grantu lielumu, pareizāk sakot, mazumu. “Piecpadsmit gadus nebija finansējuma pieauguma, un sistēma saglabājās, gaidot, līdz beidzot šis pieaugums parādīsies. Par starptautisko sadarbību runājot – finansējums samazinājies, bet gribētāju skaits palielinājies, un jaunie zinātņu doktori var aizbraukt par mazāku naudu,” akadēmiķis bija visai optimistisks.
Visi runātāji, skarot zinātnieku sabiedrībai vitāli svarīgos jautājumus un problēmas, galu galā pauda cerību uz šīs sistēmas sakārtotību un attīstību. Kā savas runas sākumā sacīja LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks: “Varbūt iestājies vēturisks moments.”

Ilga Tālberga