Par smēķēšanu. Ar smaidu

Jūs smēķējat? Vai varbūt kādreiz smēķējāt, bet nu, pateicoties politiķu rūpēm par mūsu veselību, esat atmetis. Es nesaku – šo kaitīgo ieradumu atmetis, lai jau raksta sākumā nekļūtu tendencioza. Vai varbūt esat nesmēķētājs/nesmēķētāja kopš dzimšanas? Īstenībā tam nav nozīmes. Vismaz šā raksta kontekstā nē. Kā tā? Mūsu dzīve un darbs vairāk vai mazāk ir saistīti ar domāšanu. Tā kā mans pamatdarbs ir saistīts ar literatūras studijām, manu apziņu apdzīvo domas, ko rada dzīve, un domas, ko rada literatūra.

Roberts Mūks. 1989.g. Foto: Gunārs Janaitis

Runa ir par daiļliteratūru

Literāro tekstu interpretācijā tiešajai pieredzei nav nozīmes. Noteicošā ir apziņas un domāšanas pieredze. Piemēram, pirms analizēt “Lāčplēsi”, literatūrzinātniekam nav iespējams pabūt 13. gadsimtā un apaugt ar Lāčplēša ausīm, tāpat pirms Andreja Upīša lauku romānu interpretācijām katram pašam nav jāizbrien “Zaļās zemes” laidaru dūkstis. Savā naivumā smēķēšanas grēcinieku meklēšanu literatūrā es biju domājusi sākt ar Dantes “Dievišķo komēdiju”, lai uzzinātu, kurā elles lokā autors izmitinājis pīpmaņus, bet tad attapu, ka bezcerīgi, jo tabaka taču Eiropā sāka izplatīties tikai 16.gs., tātad pēc Dantes darba sarakstīšanas.
Jāatzīst, pievērsties smēķēšanas motīva izpausmēm latviešu literatūrā mani izprovocējušas pēdējo gadu sabiedriski politiskās aktivitātes Latvijā un daudzviet citur pasaulē, kas smēķēšanu no tās tradicionālajiem medicīnas un kultūrvēstures diskursiem ir pārcēlusi parlamentāru diskusiju augstumos un politisku lēmumu žanrā. Tomēr mans raksts nav domāts, lai diskutētu par smēķēšanas aizliegumu politisko lēmumu izcelsmi, motivāciju, lietderību vai smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību. Kā nojautāt, tas nesaturēs arī rekomendējošus spriedumus, smēķēt vai labāk tomēr ne.
Tātad runa būs par daiļliteratūru, par plaši pazīstamiem, kā mēdz teikt, hrestomātiskiem autoriem un darbiem, kuros smēķēšanas motīvs parādās kā acīmredzams teksta poētiskās vai semantiskās struktūras elements. Proti, smēķēšanai ir sakars ar teksta jēgu un nozīmi. Jāatgādina, ka latviešu valodas ikdienas lietošanas praksē, kā arī vairumā literāro darbu jēdzienu “smēķēšana” un “pīpēšana” nozīmju nianses netiek šķirtas, un tas netiek darīts arī šajā rakstā, kaut gan smalkākā literārā teksta analīzē to varētu darīt.

Žanra specefekts

Runājot par latviešu prozu un dramaturģiju, jāatzīst, ka smēķēšana vai attieksme pret smēķēšanu parādās kā tēlu un vides raksturošanas paņēmiens vai žanra poētikas specefekts. Piemēram, R.Blaumaņa komēdijā “Skroderdienas Silmačos” smēķēšana un ar to saistītie rituāli un paradumi kalpo lugas komiskā patosa, jautrības un tautiskuma pastiprināšanai, arī kā aktīvs lugas darbības virzītājspēks. R.Blaumaņa smēķētāji nepieder pie tā sauktajiem antivaroņiem, tieši pretēji – tie ietilpst nosacīti pozitīvo tēlu kategorijā.
Tas pats sakāms arī par brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” varoni Teni, kuram pīpe un citi pīpēšanas piederumi (tabakas maks, šķiltavas, pulvera muciņa) ir tikpat būtisks atribūts tēla raksturojumā kā citam, negatīvi ietonētam raksturtēlam Švaukstam ir viņa koši sarkanā, lauku vidē neiederīgā šalle. Tiesa, Tenis nav uz trieciendarbu vai sasniegumiem orientēts cilvēks (viņš nosit laiku, “knibinādamies ar pīpi”), bet tieši Teņa mutē brāļi Kaudzītes ir likuši vārdus, kas, varbūt nedaudz citā redakcijā, vēl tagad tautā pazīstami kā sakāmvārdi un parunas, piemēram: “Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar – lielos ceļ godā”. Redz, Tenis spriež gluži kā globālists, vērojumus un secinājumus par Piebalgas mērnieku laiku būšanām un morāli skatīdams pasaules kontekstā. Starp citu, no Teņa mutes nāk arī spārnotā frāze “Sieviešiem, kā smejies, gari mati, īss padoms”.

Pīpēšanas pieredze

Gluži vai jābrīnās, cik smalkjūtīgi J.Akuratera stāstā “Kalpa zēna vasara” kalpa zēnu Jāni “pīpes skolā” (jaunekli uz pīpēšanu nepavedinot) ievada viņa darbaudzinātājs Martiņš, arī sava novada nostāstu un ticējumu zinātājs. Pirmā kopīgā darba cēlienam pa vidu Martiņš aicina Jāni sapīpēt, bet, uzzinājis, ka Jānis nepīpē, viņš izsaucas: “Ko, tu neproti pīpēt? I pīpes nav! Nu kā tad tu domā vasaru nodzīvot? Tu tak neizturēsi. Kad pīpe – i aptur, iepīpē. Bet kā tad citād’ bez darba stāvēsi?”. “Kalpa zēna vasara” ir veidota kā Jāņa atmiņu tēlojums, un, pēc daudz gadiem sarunu ar Martiņu pieminot, viņš atceras: “Es vēl jauns un neapdomīgs, nesu arklu uz rokām, un pēc vienas stundas man tās sāk sāpēt, un man gribas, kaut Martiņš biežāk pīpi taisītu. (..) “O, tā ir liela skola ar to pīpi. Toreiz vēl tā nezināju.”

Metaforiskie aspekti

Pīpēšanas rīki parādās izcilāko latviešu autoru dzejoļu krājumu virsrakstos (E.Ādamsona “Sapņu pīpe”, R.Mūka “Ar pīpi uz mākoņu malas” u.c.), un atšķirīgās devās smēķēšanas motīvs ir klātesošs vairuma latviešu dzejnieku daiļradē. Piemēram, R.Mūka dzejā tas ir viens no vadmotīviem, bet K.Skujenieka Sibīrijas lēģerī tapušajā dzejoļu krājumā “Sēkla sniegā” tas ir sekundārs, tomēr izteikts. Pīpēšanas pieredze un tās metaforiskie aspekti abās minētajās grāmatās sabalsojas pēc kontrasta principa. R.Mūkam pīpēšana saistās ar dzīves baudām (fiziskā un garīgā nozīmē) un filozofisko refleksiju. Viņa liriskajam es divi lielākie baudas un refleksijas avoti ir sieviete un pīpe, jo tās abas paplašina dzejnieka esības dimensijas un ļauj viņam vienlaikus būt:

Uz zemes un debesīs, laikā un mūžībā.

Kā tādās transcendentālās cisās. Kurpretī K.Skujenieka liriskajam es pīpēšana parādās kā rūgtas izdzīvošanas stratēģijas sastāvdaļa:

Ar nopīpētiem pirkstiem
Es taustu matēriju – (..)
Ar ausīm, ar nāsīm, ar mēli
Visapkārt es taustu telpu –
Kā lamu vārdu, kā žogu,
Kā ķiploka smirdīgu elpu.

Bet par dzeju vairāk kādā citā rakstā. Šeit lai pietiek ar secinājumu, ka latviešu literatūrā sākotnēji smēķēšana ir uzlūkota kā kultūras parādība, nevis kā netikums.

Tradicionālās kultūras priekšstatos

Literatūrā vērojamā tolerantā attieksme pret smēķēšanu sakņojas vai vismaz atspoguļojas latviešu tautas tradicionālās kultūras priekšstatos. Piemēram, “Latviešu tautas ticējumos” (1940, III P.Šmita sakārtojumā) attieksme pret smēķēšanu kā tādu nav pausta, tā ir itin kā pašsaprotama vīriešu kārtas cilvēku nodarbe. Ticējumos pīpe lietišķi kalpo meteoroloģiskā laika prognozēšanai (“Ja pīpe pīpējot čurkst, drīzumā būs lietus”), dziedniecībai (“Pīpes sviedrus vajag likt uz zobiem, tad zobi nesāp”) u.tml.
Par toleranto un vērīgo attieksmi pret smēķēšanu liecina arī vesela virkne latviešu valodas struktūrā iekodētu elementu: piemēram, vārdi “izpīpēt” (izdomāt, izprātot, “izštukot”); “pīppauze” (kafijas pauze, pārtraukums); “ar prātu un pīpēšanu”; “sapīpēt miera pīpi”; “nebūt pirmo reizi ar pīpi uz jumta”; “dot kādam piepīpēt” un tamlīdzīgi. Kāpēc latviešu tradicionālā kultūra smēķēšanas lietās ir tik toleranta, tam arī ir savs izskaidrojums (bet par to citreiz).
Domājot par kultūras un politikas kontekstiem, pieminēšanas vērta ir temperamentīgā latviešu rakstnieka Aleksandra Grīna “Kultūras un tikumu vēsture, II” (1931), kurā teiktais šodien vairs neatbilst patiesībai: “nevienam no askēzes liekuļiem nav nācis prātā runāt par smēķēšanas prohibicijas likumu, kaut gan alkohola lietošanas aizliegumi vai ierobežojumi ir spēkā daudzās valstīs. Dažas no tām pat nekautrējas ar vienu roku atbalstīt antialkohola propagandu, ar otru – tukšot dzērāju kabatas.” Rakstnieks runā par postu, ko “sausā likuma” valstīs radījusi surogātu lietošana, korupcija un kontrabanda. Bet tā jau ir cita tēma, kur smēķēšana savu literatūrai būtisko poētisko un metaforisko nozīmi ir zaudējusi, un es biju solījusies par to nerunāt.
P.S. Pievaldot smaidu, proti, zinātniskāk es angļu mēlē par smēķēšanas kultūru latviešu literatūrā esmu domājusi runāt Baltijas studiju Eiropā konferencē, kas šogad īsi pirms Jāņiem notiks Vidzemes augstskolā Valmierā.

Dr.philol. Ausma Cimdiņa