Saliksim punktus uz “i”

Pārdomas par dzīves izvirzītiem un sabiedrības aktualizētiem jautājumiem

Žaneta Ozoliņa, Latvijas Universitātes profesore, Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja

Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

– Kā vērtēt Francijas referenduma negatīvo rezultātu?

– Tas, kas notika Francijā, man kā politoloģei ir ļoti interesanti. Jo Līgums par konstitūciju Eiropai jeb konstitucionālais līgums taču pēc būtības ir pašu franču projekts. Atcerēsimies – šis līgums tapa Konventā, ko vadīja Žiskārs d`Estēns. Un viņš ļoti agresīvā un arogantā veidā uzspieda Francijas viedokli, kādam jābūt šim dokumentam. Pat visnotaļ ciniski un nievājoši attiecoties pret mazajām valstīm.
Starptautiskās konferencēs, kad esmu atļāvusies kritizēt Eiropas konstitucionālo līgumu un veidu, kā šis dokuments tapis, paužot arī skepsi par šā dokumenta nozīmi Eiropas attīstībā, vienmēr tieši no Francijas pārstāvjiem esmu saņēmusi ļoti kritiskus komentārus, apmēram tādā garā: “Ko gan jūs te runājat, tas taču ir tik unikāls dokuments! Pateicoties tam, mums tagad paveras lielās Eiropas iespējas... ”
Lai gan bija arī pilnīgi skaidrs, ka aiz šīs pompozās attieksmes slēpās Francijas vēlme paust savas intereses un rādīt sevi kā Eiropas lielvalsti. Ar pretenziju nākotnē kļūt arī par globālu lielvalsti – ar Eiropas Savienību aiz muguras. Savukārt tagad, pēc referenduma, situācija pavēršas pret pašu Franciju. Francijai šīs ambīcijas bija, taču franču sabiedrība uz Eiropas Savienības konstitucionālo līgumu raudzījās citādi. Tādēļ ir ļoti interesanti, kas tagad notiks Francijā. Jo plāns ar konstitucionālā līguma starpniecību kļūt par lielo spēlētāju ir izgāzies.

– Kas noteica franču balsojumu pagājušajā svētdienā – Eiropas Savienības nākotnes vīzija vai neapmierinātība ar pašmāju iekšpolitiskajām problēmām?

– Te ir vesels argumentu kokteilis. Protams, ļoti lielā mērā tas bija balsojums pret Francijas iekšpolitiku.
Bet tas bija arī balsojums pret to, kā Francijas politiķi ir skaidrojuši Eiropas nākotnes attīstību. Jāņem vērā, ka pašlaik ES iekšienē notiek daudzas būtiskas reformas, kas saistītas ar konkurētspējas palielināšanu gan Eiropā, gan pasaulē, ar lauksaimniecības politiku... Visi šie jautājumi Francijas sabiedrībai nav gluži tīkami.

– Vai var piekrist viedoklim, ka Eiropas konstitucionālais līgums pēc Francijas “nē” jau ir “miris dokuments”?

– Es teiktu – konstitucionālais līgums vēl nemaz nav dzimis. Un to, kas vēl nav dzimis, nav vērts arī “apglabāt”. Konstitucionālais līgums jau nav nekas principiāli jauns. Te arī parādījās Francijas un atsevišķu politiķu vēlme padarīt šo dokumentu par svarīgāku, nekā tas patiesībā ir. Ja konstitucionālais līgums pēc diviem gadiem nestāsies spēkā, Eiropas Savienība taču tādēļ nepārstās funkcionēt. Tā turpinās darboties gluži tāpat, kā darbojas tagad, nekādas principiālas pārmaiņas nenotiks.

Foto: EPA/A.F.I.

Protams, konstitucionālajā līgumā iekļauti vairāki būtiski elementi, kam nākotnē varētu būt nozīme, piemēram, Eiropas Parlamenta lomas palielināšana kopējās politikas un lēmumu pieņemšanas procedūrā. Var runāt arī par to, ka konstitucionālais līgums paredz aktīvāku darbību kopējā ārējā un drošības politikā. Līgums paredz arī pievērst lielāku uzmanību tieslietām un iekšlietām. Ir atsevišķas lietas, kas ilglaicīgā perspektīvā varētu dot būtisku pienesumu integrācijas tālākā stiprināšanā, bet tas notiks arī bez šā līguma. Jo ES attīstās, pateicoties dalībvalstu racionālai un loģiskai sadarbībai. Līgums ir juridiskais ietvars, kas to fiksē. Ja nebūs šā konstitucionālā līguma, būs kāds cits dokuments, kas to fiksēs.
Plašsaziņas līdzekļos un cilvēku sarunās arī tiek aplami apgalvots, ka franči noraidījuši “Eiropas Savienības konstitūciju”. Bet balsots taču tiek par konstitucionālo līgumu. Konstitūcija ir valsts juridiskais pamats, tiesiskie pamatprincipi, uz kuriem būvēta valsts. Tā kā Eiropas Savienība nav valsts, tika ieviests šis jaunais un visnotaļ dīvainais jēdziens “ES konstitucionālais līgums”, kur vienā dokumentā sintezēti līgumi, kas reglamentē ES darbību.
Tāpēc es negribu dramatizēt situāciju. Dramatiska šī situācija ir tiem, kam svarīgi politiskie simboli, tātad – politiķiem. Bet reālajai dzīvei un reāliem politiskajiem procesiem Eiropas Savienībā šī nav dramatiska situācija.

– Vai – no juridiskā un starptautiskās prakses viedokļa – Francijas attieksme pret konstitucionālo līgumu vēl varētu tikt mainīta?

– Jāņem vērā divi aspekti. Vispirms – kādus risinājumus meklēs pati Francija, otrs – kā rīkosies ES. Konstitucionālajā līgumā jau ir aprakstīta šā dokumenta spēkā stāšanās procedūra, un tā paredz: ja četras piektdaļas valstu nobalso “par” un viena piektdaļa “pret”, tad Eiropas Padome spriež, kā turpmāk risināsies spēkā stāšanās procedūra. Tā ka viss vēl var notikt un notiks.

– Kas būtu galvenie Latvijas ieguvumi, Saeimā ratificējot Eiropas Savienības konstitucionālo līgumu? Un kādi – mūsu valsts eventuālie zaudējumi?

– Ratificējot šo dokumentu, Latvija nezaudēs neko. Varbūt vienīgi – ilgtermiņā – mēs zaudētu ES komisāra amatu, jo konstitucionālais līgums paredz rotējošā komisāra vietu. Bet pagaidām vēl grūti iztēloties, kā reāli šis rotēšanas princips darbosies. Un komisārs jau arī nav tā principiālākā lieta. Tā ka mēs principiāli nezaudētu neko. Bet iegūtu gan diezgan daudz. Jau pavērtējot vien to, ko Latvija panākusi, tikai gadu darbojoties Eiropas Parlamentā, – tie ir ļoti lieli sasniegumi.
Konstitucionālajam līgumam stājoties spēkā, Eiropas Parlamenta loma vēl pieaugtu. Bet ar Eiropas Parlamenta starpniecību Latvijas deputātiem ir ļoti lielas iespējas pastiprināt Latvijas ietekmi un paust mūsu valsts intereses. Nemaz jau nerunājot par ārējo un drošības politiku, īpaši kontekstā ar mūsu austrumu kaimiņiem. Tā ka mums patiesībā šis konstitucionālais līgums ir ļoti izdevīgs.
Bet, ja arī tas nestāsies spēkā, nav pamata domāt, ka mēs ko būtisku zaudēsim.

– Pēc Francijas negatīvā balsojuma Eiropā valda šoks un pesimisms, ko varētu vēl pavairot negatīvs referenduma iznākums Nīderlandē. Varbūt arī tāpēc būtu vērts dot Eiropai labo ziņu no Latvijas?

– Tieši tā! Konstitucionālā līguma ratificēšana būtu ļoti būtisks pozitīvs signāls Eiropai no Latvijas. Latvija gan nebūs pirmā valsts, kas šo dokumentu ratificējusi. Pirms mums jau virkne citu valstu teikušas “jā”.
Bet allaž jārēķinās, ka politika ir politika un ne vienmēr lietas notiek tā, kā politikas veidotāji to iecerējuši. Jo vairāk tad, ja tie lēmumus pieņēmuši savu ambīciju apmierināšanai.

– Saeimā paredzēts balsojums par Eiropas konstitucionālā līguma ratificēšanu. Kā balsotu Žaneta Ozoliņa, ja būtu Saeimas deputāte, turklāt neatkarīgā – brīva no kādas partijas disciplīnas un viedokļa?

– Es noteikti piedalītos šajā balsojumā un balsotu “par”. Ratifikācijas process nevar apstāties tādēļ vien, ka viena vai divas valstis pasaka “nē”. Ratifikācijas process ir valsts brīvas gribas paušana par kādu Eiropas Savienības dokumentu. Līdz ar to vienas valsts, šajā gadījumā Latvijas, viedokli nevarētu ietekmēt kādas citas valsts sabiedrības viedoklis.
Taču, ja es būtu Saeimas deputāte, es izteiktu arī sabiedrības rūpi par to, ka Latvijā faktiski nav notikušas debates par Eiropas Savienības konstitucionālo līgumu.

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv