Tapis garīgās veselības pamatnostādņu projekts

Arī psihiski slimiem cilvēkiem uz pasauli nav jānoraugās vienīgi caur loga stiklu Foto: Māris Kaparkalējs, “LV

21.gadsimta profesija būs psihiatrija, jo sabiedrībai aktuālas būs tieši garīgās saslimšanas – tā savulaik intervijā “Latvijas Vēstnesim” apgalvoja viens no mūsu medicīnas korifejiem profesors Ilmārs Lazovskis. Tam piekrīt arī paši psihiatri, sakot, ka pieaugs saslimstība tieši ar tām slimībām, kuru pamatā ir psiholoģiski un sociāli cēloņi, piemēram, depresijām un neirozēm. Tas nozīmē, ka sabiedrībai būs jāmaina sava attieksme pret garīgi slimajiem un cilvēkiem ar labilu psihi, kļūstot tolerantākai. Diemžēl šodien vēl aizvien vārdus “daunis” un “šizofrēniķis” lieto kā lamuvārdus un vislabprātāk garīgi slimos sev līdzās neredzētu. Šādu attieksmi sekmējusi sabiedrības mazizglītotība, kā arī tas, ka līdz šim nav notikusi šo pacientu integrācija sabiedrībā. Viņi mums ir bijuši lielais nezināmais, kurus apvij no viduslaikiem nākošais šausmu un baiļu oreols.
Lai situāciju mainītu, uzlabotu garīgās veselības aprūpes pakalpojumus, nodrošinātu pacientu iekļaušanos sabiedrībā un mazinātu aizspriedumus pret viņiem, Veselības ministrijas (VM) izveidotā darba grupa, kuru vadīja VM Sabiedrības veselības departamenta Veselības aprūpes organizācijas nodaļas vadītāja Silvija Pablaka, izstrādājusi pamatnostādņu projektu “Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana” 2006. – 2010. gadam. Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta S.Pablaka, pamatnostādnes tapušas, ievērojot visas Pasaules veselības organizācijas (PVO) rekomendācijas un vadlīnijas attiecībā uz psihiatrisko aprūpi. PVO ar VM noslēdza sadarbības līgumu par kopēju projektu šajā jomā divu gadu garumā. PVO ir nākusi talkā ar savu finansējumu šā politiskā dokumentā tapšanā. S.Pablaka uzsver, ka PVO eksperti ir ļoti apmierināti ar Latvijas izstrādāto projektu un vēlas turpināt sadarbību rīcības plāna izstrādē. Nule arī Rīgā notika seminārs gan ierēdņiem, gan pašiem psihiatriem, lai apspriestu pamatnostādņu projektu, to vadīja PVO eksperts psihiatrs Dr. Migels Ksavjers no Spānijas.

Pāreja no slimnīcām uz dienas centriem

Galvenais, ko paredz pamatnostādnes psihiatriskajā aprūpē, tāpat kā visā citā veselības aprūpē, jāpāriet no stacionārās uz ambulatoro aprūpi. Tas, ka līdz šim psihiski slimie cilvēki bijuši spiesti savas dienas vadīt no sabiedrības izolētā stacionārā, bija viens no cilvēktiesību aizstāvju pārmetumiem Latvijas psihiatrijai. Taču, kā uzsver gan S.Pablaka, gan M.Taube, šī akcentu pārbīde prasīs vismaz piecus, pat desmit gadus, jo ir jārada visi tam nepieciešamie priekšnoteikumi. Jā, ir vairāki pacienti ar psihiskiem traucējumiem un saslimšanām, kuriem nav nepieciešams stacionārs, kuri var dzīvot patstāvīgi, iespējams, pat nopelnīt sev iztiku. Taču tas nenozīmē, ka viņi drīkst pazust no veselības aprūpes redzesloka. Kā stāsta M.Taube, šiem cilvēkiem jānodrošina alternatīvā aprūpe iespējami tuvu dzīvesvietai. Kādam pacientam varbūt pietiek ar to, ka reizi nedēļā pie viņa atnāk sociālais darbinieks, kādam pat tas nav vajadzīgs. Ir pacienti, kuriem vajadzīgs dienas centrs. M.Taube uzsver, ka nedrīkst būt tā, ka pacientu izraksta no slimnīcas un viņš turpmāk vada savu dzīvi izolācijā sava dzīvokļa sienās. Tieši tāpēc ir svarīgi izveidot ambulatorās aprūpes centrus, kas šiem cilvēkiem būtu nopietns atbalsts, lai viņi nejustos vientuļi un atrastos neuzbāzīgā, pozitīvā uzraudzībā. Tādējādi arī mazinātos neadekvātas uzvedības risks negaidīta slimības saasinājuma brīdī. Pašlaik Latvijā atsevišķās pašvaldībās ir dienas centri cilvēkiem ar garīgu atpalicību, taču nav neviena psihiski slimiem pacientiem. M.Taube stāsta, ka tieši šim aspektam arī ierādīta būtiskā vieta dokumentā.
Taču pats būtiskākais alternatīvās aprūpes priekšnoteikums ir multidisciplināras komandas izveide. To vada ārsts psihiatrs, tajā ietilpst attiecīgi izglītotas medmāsas, sociālais darbinieks, ja pacients ir bērns, tad arī izglītības darbinieks, kā arī psihologs un ergoterapeits. Liela problēma ir personāla izglītošana, jo pašlaik lielais vairums sociālo darbinieku neprot, negrib un baidās strādāt ar psihiski slimiem cilvēkiem.
Jautāts, vai paši psihiatri ir gatavi no darba stacionārā piemēroties darbam ambulatori, M.Taube atbild: šobrīd noteikti nē. Komandas uzdevums būtu sekot līdzi ne tikai pacienta veselības stāvoklim, bet arī uzraudzīt, kā viņš tiek galā ar sadzīvi un sociālām lietām. Jo, kā savulaik “LV” atzina bijusī Latvijas Psihiatru asociācijas prezidente Biruta Kupče, tieši nenokārtota sadzīve bieži vien ir par iemeslu slimības recidīviem un pacientu atkārtotai nonākšanai slimnīcai. S.Pablaka stāsta, ka šis jautājums ir jārisina ciešā sazobē ar Labklājības ministriju (LM) un pašvaldībām, jo dienas centri, pusceļa mājas, grupu dzīvokļi ir domāti pacientu sociālajai rehabilitācijai un to uzturēšana tiks finansēta no sociālā budžeta.

Pusceļa mājas – Latvijas neizmantotā iespēja

M.Taube stāsta, ka pusceļa mājas ir Eiropas praksē pārbaudīta, bet Latvijā vēl neizmantota iespēja pacientam integrēties sabiedrībā. Proti, tas ir pusceļš starp psihiatrisko slimnīcu un patstāvīgu dzīvi. Daudziem pacientiem, ilgstoši uzturoties stacionārā, zudušas (vai nav bijušas) praktiskās dzīves iemaņas, piemēram, kā iepirkties, kā gatavot ēst, kā apieties ar naudu. Pusceļa mājā ar sociālo darbinieku un medicīniskā personāla palīdzību šie pacienti cenšas to apgūt. LM amatpersonas stāsta, ka, tāpat kā citviet Eiropā, pie pusceļa mājām paredzēts izveidot dažādas darbnīcas, kurās šie cilvēki varētu apgūt amatu un iemācītos strādāt. M.Taube gan atzīst, ka psihiski slimo pacientu nodarbinātības iespējas ir sarežģīta problēma, jo darba devējiem jārēķinās, ka viņu darba ražīgums un darba intensitāte var būt atšķirīga no pārējiem darbiniekiem. Ļoti būtiska ir paredzētā primārās aprūpes speciālistu (ģimenes ārstu) iesaiste garīgās veselības pakalpojumu sniegšanā. Jo daudziem cilvēkiem, kurus piemeklējusi, piemēram, nopietna depresija, ir aizspriedumi, lai vērstos pie psihiatra, viņiem vieglāk būtu runāt ar savu ģimenes ārstu.
Pamatnostādnēs arī uzsvērta nepieciešamība palielināt kompensējamo medikamentu pieejamību, proti, M.Taube uzskata, ka jāpaplašina to pacientu loks, kuriem tie pienākas.
Balstoties uz pamatnostādnēs definētajiem principiem un vadlīnijām, tuvākajā laikā VM sadarbībā ar PVO izstrādās rīcības plānu ar konkrētiem pasākumiem garīgās veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanai.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv