Pēc mazākumtautību konvencijas ratifikācijas

Vaira Paegle Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

26.maijā Saeima ratificēja Latvijas valdības jau 1995.gadā parakstīto Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. To atbalstīja visas labējās partijas, izņemot “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. Kreisais spārns iebilda pret konvencijas ratifikāciju ar atrunām par 10. un 11.pantu. Proti, Latvijā tāpat kā līdz šim ielu plāksnītēs uzraksti būs tikai valsts valodā un visās pašvaldībās neatkarīgi no to etniskā sastāva darba valoda būs latviešu. Līdz ar to Latvija kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts ir izpildījusi visas savas starptautiskās saistības. Lai gan, kā “Latvijas Vēstnesim” uzsver Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Vaira Paegle, šā dokumenta ratifikācija nebija priekšnoteikums nedz mūsu uzņemšanai ES, nedz NATO. Vienīgi Krievija ir asi kritizējusi konvencijas ratifikāciju ar atrunām.

Konvencijas idejas autore – Krievija

Daudzkārt dzirdēts, ka līdz šim Latvija bija vienīgā ES dalībvalsts, kas šo dokumentu nav ratificējusi. Tas gluži neatbilst patiesībai. Francija ne tikai šo dokumentu nav ratificējusi, tā to pat nav parakstījusi. Motivācija – visi Francijas pilsoņi ir francūži, līdz ar to valstī nav nekādu nacionālo minoritāšu.
Jautāta, vai Francijai šajā sakarā pārmetumus neizsaka EDSO augstie komisāri minoritāšu un cilvēktiesību jautājumos, V.Paegle atbild, ka starptautiskās organizācijās bieži valda dubultstandarti, kas tādējādi noliek zem sitiena pašu šo organizāciju prestižu un reputāciju.
Savukārt humanitāro zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikāciju fakultātes docents Deniss Hanovs “LV” skaidro, ka Francija droši vien šādā veidā vēlas nodrošināt vienotas politiskas nācijas izveidi. Lai gan pēdējā laikā notikušās ebreju kapu apgānīšanas un musulmaņu kopienu protesti un cīņa par savām tiesībām liecina, ka tas līdz galam nav izdevies.
V.Paegle stāsta, ka ideja par šādas konvencijas nepieciešamību radās Eiropas drošības un sadarbības organizācijā neilgi pēc Padomju savienības sabrukuma, tās iniciatore bija Krievija. Tā bija norūpējusies par minoritāšu aizsardzību neatkarību atguvušajās bijušajās PSRS republikās. Krievija arī ir vienīgā valsts, kas uzskata, ka dokuments jāattiecina arī uz nepilsoņiem un par nacionālo minoritāti jāuzskata visas mazākumtautības. Krievija asi iebilda pret to, ka katra valsts sniedz savu nacionālās minoritātes definīciju.

Imigranti nav nacionālā minoritāte ES valstīs

V.Paegle, runājot par konvencijas saturu, atzīst, ka tas ir maksimāli elastīgs un piemērojams katras valsts unikālajai vēsturiskajai pieredzei. Ne velti konvencija nesniedz vispārēju definīciju, kas tad ir nacionālā minoritāte. Savu definīciju un izpratni, uz kurām sabiedrības grupām tad attiecināms jēdziens “nacionālā minoritāte”, katra valsts rada pati un iekļauj to deklarācijā, kas tiek pievienota konvencijai. Jāuzsver, ka ES dalībvalstis šo jēdzienu traktē visai šauri, to attiecinot vienīgi uz tām etniskajām minoritātēm, kurām ir senas un noturīgas saites ar valsti. Obligāts priekšnosacījums ir konkrētās valsts pilsonība (sīkāk sk. “LV” 25.05.2005.). Nevienā dalībvalstī pēckara bēgļi un imigranti netiek atzīti par nacionālo minoritāti. Piemēram, uz šādu statusu nevar pretendēt uz Zviedriju vai Vāciju emigrējušie pēckara bēgļi no Latvijas.
Latvija par nacionālām minoritātēm uzskata Latvijas pilsoņus, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, uztur ilglaicīgu un noturīgu saikni ar to, taču atšķiras ar etniskām, lingvistiskām, kultūras un reliģijas pazīmēm un vēlas saglabāt savu kultūru un identitāti. Latvija atšķirībā no Dānijas, Vācijas un Zviedrijas nekonkretizē, kuras tautas būtu par tādām atzīstamas.
Gan V.Paegle, gan D.Hanovs šo Latvijas definīciju atzīst par pietiekami plašu. Tomēr rodas jautājums, ko tad nozīmē “ilglaicīga un noturīga saikne” – tās ir divas vai trīs paaudzes? Piemēram, Zviedrija ir noteikusi, ka tas ir gadsimts. V.Paegle atgādina, ka runa nav par pēckara imigrantiem un bēgļiem. Zināma robežšķirtne varētu būt Otrais pasaules karš.
Jautāta, kāpēc vairums ES dalībvalstu dod tik šauru nacionālās minoritātes definīciju (piemēram, Dānija par tādu atzīst tikai vāciešus Dienvidjitlandē), V.Paegles atbilde ir īsa – lai izvairītos no segregācijas. Neviena valsts nav ieinteresēta, lai tajā izveidotos pašpietiekamas kopienas, kurām nav saiknes ar pārējo sabiedrību. Mērķis tomēr ir etniski dažādas, taču politiski vienotas nācijas izveide.

Deniss Hanovs Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Konvencijas ratifikācija izmaiņas nenesīs

Kas tad mainīsies Latvijas sabiedrības, gan pamattautas, gan mazākumtautību, dzīvē pēc konvencijas ratifikācijas?
V.Paegles atbilde ir īsa – nekas. Jo Latvija jau šobrīd atbilst visiem starptautiskajiem standartiem un prasībām attiecībā uz minoritāšu tiesībām. Vēl vairāk – konvencijā paredzētās nacionālo minoritāšu tiesības tāpat kā līdz šim tiks attiecinātas uz visām mazākumtautībām un arī nepilsoņiem. Jau šobrīd Latvijas valsts ir nodrošinājusi, ka, piemēram, krievu bērniem ir visas iespējas iegūt valsts finansētu vidējo izglītību dzimtajā valodā, un arī turpmāk tas attieksies gan uz bērniem pilsoņiem, gan nepilsoņiem. Īpaši jāuzsver, ka pēc konvencijas ratifikācijas nevienam nekas netiks atņemts, taču arī nekas līdz šim nebijis, būtiski jauns klāt nenāks.
Daži politiskie spēki ik pa laikam aktualizē domu, ka Latvijas mazākumtautību izglītības reforma neatbilst konvencijai. Tā gan nav patiesība. Konvencijas 14.panta 2.punkts tiešām runā par to, ka valstu izglītības sistēmas ietvaros puses apņemas nodrošināt iespēju personām, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm, iegūt izglītību minoritātes valodā (Latvija to ir izdarījusi). Taču uzreiz jāpiemin šā paša panta 3.punkts, kurā teikts, ka tas tiek īstenots, “nekaitējot oficiālās valodas apguvei vai izglītības iegūšanai šajā valodā”.
Jāsaka, konvencija runā ne tikai par valsts pienākumiem un minoritāšu tiesībām, bet arī vice versa. Tajā ir ietvertas tādas universālas cilvēktiesību normas kā tas, ka nacionālajām minoritātēm ir tiesības brīvi un bez kādas iejaukšanās lietot savu valodu privātā saskarsmē un sabiedrībā, tām ir tiesības piedalīties nevalstisko organizāciju darbībā, izdot un uzturēt savus plašsaziņas līdzekļus, valsts atturas no tādas politikas vai darbības, kas asimilētu nacionālo minoritāšu personas pret to gribu vai vardarbīgi izjauktu etnisko sastāvu to vēsturiski apdzīvotajās teritorijās.
Tajā pašā laikā konvencijas 20.pants nosaka: “Baudot jebkuras no šīs Vispārējās konvencijas izrietošās tiesības un brīvības, jebkura persona, kura pieder pie nacionālās minoritātes, ievēro nacionālo likumdošanu un citu personu tiesības, īpaši tādu personu tiesības, kuras pieder pie vairākuma vai kādas citas nacionālās minoritātes.” 21.pantā skaidri pateikts arī tas, ka it nekas konvencijā nepieļauj tādu interpretāciju, kas apdraudētu valsts teritoriālo integritāti un politisko neatkarību.

Etniskā identitāte ir individuāls projekts

D.Hanovs uzskata, ka tieši sava liberālā, tolerantā gara dēļ konvencija būtu varējusi kļūt par pievienoto vērtību visai sabiedrībai. Diemžēl tā nenotika, jo tās apspriešanā politiķi orientējās tikai uz 10. un 11.pantu, kurus ratificēja ar jau minētajām atrunām, it kā citu pantu ar tajos ietvertajām vērtībām vispār nebūtu. Konvencija bija arī iespēja uzlabot tiesisko kultūru valstī un veicināt starpkultūru dialogu. D.Hanovs īpaši uzsver, ka minētais dokuments ir tikai viena sastāvdaļa kopējā valsts sabiedrības integrācijas politikā un šādā kontekstā tas arī jāaplūko. Zinātnieks izsaka nožēlu, ka diskusijas pirms konvencijas ratificēšanas bijušas tik nekvalitatīvas, būtībā sabiedrību šķeļošas, kas ir pilnīgi pretēji konvencijas jēgai un būtībai. Dokuments netika apskatīts kā kopējās integrācijas politikas sastāvdaļa, tas kļuva par biedēkli vairākām sabiedrības grupām, ar kuru atsevišķi politiskie spēki centās vairot savu politisko kapitālu.
D.Hanovs atzīst, ka bieži, runājot ar cilvēkiem, tiek izmantoti tādi informācijas filtri, kas sākotnējo saturu un jēgu izmaina līdz nepazīšanai. Diemžēl to dara arī plašsaziņas līdzekļi, konkrētām sabiedrības grupām ļaujot sadzirdēt to, ko tās vēlas dzirdēt, tādējādi neveicinot patstāvīgu domāšanu un viedokļu plurālismu.
Konvencija nav domāta, lai kāda sabiedrības grupa izsistu sev kādu labumu uz citas grupas rēķina, tā vērsta uz to, lai veicinātu savstarpējo cieņu sabiedrībā un nodrošinātu dažādu identitāšu līdzāspastāvēšanas iespēju, citai citu neapdraudot. D.Hanovs uzskata, ka būtu bijis ļoti vērtīgi runāt par konvencijā uzsvērto jebkādas diskriminācijas – gan minoritāšu, gan majoritātes – noliegumu. Tāpat sabiedrībā nepietiekami tika skaidrota pieņemtā nacionālo minoritāšu definīcija, tas, kāpēc tā ir tieši tāda un ne citāda. D.Hanovs atzīst, ka piecpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas politiskās elites vēl aizvien nav iemācījušās prasmīgi skaidrot sarežģītus lēmumus, kuri rada dažādu reakciju. Situāciju apgrūtina arī tas, ka, pēc D.Hanova domām, mūsu valstī ierēdņu darbs ir nepiedodami politizēts.
D.Hanovs arī pauda neizpratni, kāpēc tik bieži cilvēkos etniskā identitāte nonāk pretrunā ar piederības sajūtu valstij, izraisot vēlmi konfrontēties. Galu galā mūsos sadzīvo taču tik dažādas identitātes, piemēram, vīrietis var vienlaikus būt gan dēls, gan tēvs, neizjūtot ne mazākās pretrunas. D.Hanovs īpaši uzsver, ka etniskā piederība, viņaprāt, ir katra individuāls projekts. Jā, tā īstenošanai cilvēki var apvienoties kolektīvos, taču nedrīkst ļaut, lai katra cilvēka etniskās piederības izjūtu savām interesēm izmantotu politiķi. Valsts pienākums ir nodrošināt iespēju ikvienam īstenot savu unikālo etniskās identitātes projektu, taču tas, cik lielā mērā katrs indivīds to izmanto, ir viņa izvēle.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv