
Sasistais pagātnes spogulis
Vjetnama - trīsdesmit gadu pēc kara
Maija otrajā pusē “LV” ārlietu redaktoram bija izdevība paraudzīties uz mūsu valsti it kā no malas, nedaudz ilgāk par nedēļu pavadot ārkārtīgi atšķirīgā zemē – Vjetnamā. Valstī, kas, formāli raugoties, varētu atspoguļot mūsu pagātni – jo Vjetnama joprojām skaitās sociālistiska valsts ar vienas partijas varas monopolu. Taču šīs tālās zemes liktenī bijis daudz līdzības ar Latviju. Arī Vjetnama pārcietusi ne vienu vien karu, pēc PSRS sabrukuma izveidojot jaunu, brīvā tirgus principos balstītu ekonomiku. Vien stratēģiski svarīgākajos sektoros (enerģētika, komunikācijas, finanses un, protams, aizsardzība) saglabājot valsts monopolu. Kopumā vjetnamiešu ikdienas dzīvi aizvien vairāk nosaka brīvais uzņēmēju gars un dinamiska ārvalstu investīciju piesaiste.
Pirmā iepazīšanās ar Latviju |
Pagātnes atmiņu gūstā
Pats biju pārsteigts, cik dziļi
atmiņā saglabājušies sešdesmito un septiņdesmito gadu atkal un
atkal, ik dienu skatītie videokadri par Vjetnamas pilsētu
bombardēšanu, Dienvidvjetnamas partizānu cīņu un amerikāņu
divīziju dramatiskajiem zaudējumiem.
Spilgtā atmiņā arī spriedze pašās Savienotajās Valstīs, kad
Vjetnamas kara pretinieku, īpaši šā kara veterānu un invalīdu,
aizvien masveidīgie protesti radīja politisku krīzi.
1973. gadā amerikāņu armija no Vjetnamas tika izvesta, 1975. gadā
ziemeļvjetnamiešu armijas tanki un Dienvidvjetnamas atbrīvošanas
armijas kājnieki iegāja Saigonā (tagadējā Hošiminā), un Vjetnamas
sašķeltības laikmets beidzās.
Tagad varam vien minēt, kurai politiskajai sistēmai par labu paši
vjetnamieši būtu izlēmuši savas zemes likteni. Var arī diskutēt,
kuru karš tas īsti bija – vjetnamiešu vai pasaules varenāko
lielvalstu militārā konfrontācija. PSRS un ASV stratēģiskajām
interesēm krustojoties reģionā, kur arī Ķīna gribēja teikt savu
vārdu.
Ardievas trafaretajiem priekšstatiem
Pirmais stereotips, ko nācās
atmest jau aviokompānijas “Vietnam Airlines” boingā, bija
par vjetnamiešu mentalitāti. Pretstatā kara gadu kinokadros
skatītajām nocietinātām sejām, apkārt čaloja jauni,
dzīvespriecīgi cilvēki, kas uz smaidu atbildēja ar smaidu un
burtiski alka kontaktēties ar noslēpumaino svešinieku. Īpaši
bērni – košos T krekliņos vai mežģīņu kleitiņās, vecāku mīlēti un
loloti.
Vispār vjetnamieši, īpaši sievietes un bērni, ir labi (ne grezni,
bet rūpīgi un savdabīgi) ģērbušies. Un vai ikviens... brauc ar
motociklu.
Vjetnamas motociklistu braukšanas stils ir īpašs temats. Tāpat
lielais motociklu īpatsvars valstī – automašīnas joprojām ir ļoti
dārgas, īpaši ārzemēs ražotās, kam (arī lietotām) vietējā tirgus
aizsardzībai uzlikta milzīga ievedmuita. Vjetnamieši arī apzinās:
vien ceturtajai daļai savu motociklu nomainot pret automašīnu, 3
miljonus iedzīvotāju lielajā Hanojā un jo vairāk Hošiminā ar 6
miljoniem satiksme apstātos.
Neatņemams Vjetnamas kolorīta elements ir veikals vai ik namā, un
grūti iedomāties preci, ko tajos nevarētu atrast, turklāt par
visnotaļ draudzīgu cenu (neatņemams Vjetnamas kolorīta elements
ir kaulēšanās – pārdevējs pat jutīsies nedaudz vīlies, ja
pircējs bez vārda runas samaksās prasīto).
Sociālisma pazīmes meklējot
Jā, Vjetnamā patiešām, vismaz
pirmajās dienās, nācās meklēt sociālisma pazīmes, un aizbraucot
prātā bija galvenokārt ārējās propagandas fragmenti: Vjetnamas
suverēnās valsts proklamētāja un pirmā prezidenta Ho Ši Mina
115.dzimšanas dienai veltīti plakāti un garā apmeklētāju rinda
pie viņa mauzoleja. (Ielūkojoties šo cilvēku sejās un parunājot
ar viņiem, radās iespaids, ka vjetnamieši patiešām ciena “tēvoci
Ho” kā savas vēstures daļu)...
Meklējot vēl citus sociālisma atribūtus, sasprindzinājos, lai
atcerētos pusotru gadu desmitu tālo “padomju īstenību”. Prātā
vispirms nāca tukši veikali, rupji šveicari, slinki viesmīļi un
nekaunīgas viesnīcu administratores. Skumjais joks, ka “padomju
serviss ir pats labākais pasaulē, jo tas nav uzbāzīgs”.
To atceroties, nācās pasmaidīt: vjetnamiešu apkalpošanas kultūra,
pēc manas pieredzes, ir pat pārāka par bieži vien bezpersoniski
korekto Rietumu servisu. Vjetnamieši arī izceļas ar apbrīnojamu
mieru un laipnību – cilvēks, kas “izlēks no rāmjiem”, apkārtējo
acīs būs neglābjami zaudējis.
Vienā no piecām viesnīcām personāls, kaut tikpat laipns, bija
nemākulīgāks nekā citur Vjetnamā. Bet līdzās restorānam pamanīju
darbinieku sanāksmju zāli ar “tēvoča Ho” bisti. Tātad šī bija
viena no nedaudzajām valsts īpašumā palikušajām viesnīcām. Šādi
“sarkanie stūrīši” esot visos valsts uzņēmumos – ar prezidenta Ho
Ši Mina bisti un plakātu “Prezidents Ho dzīvo mūsu darbos”. Kaut
pats Ho savā stikla sarkofāgā diez vai nojauš par radikālajām
reformām, ko, daudz par marksisma–ļeņinisma idejām neraizējoties,
izdarījuši mūsdienu Vjetnamas līderi. Vairs netiek runāts par
utopisko komunisma celšanu – galvenais kritērijs ir ekonomikas
attīstība un dzīves līmeņa kāpums.
Daudzās sarunās gan ar valsts ierēdņiem, gan visdažādāko sociālo
slāņu pārstāvjiem atkal un atkal pārliecinājos, ka vjetnamieši
visai maz interesējas par politiku – vien komunistiskās partijas
biedri pulcējas savās sapulcēs. Vjetnamiešiem pēc smagajiem kara
un ierobežojumu gadiem beidzot ir iespēja netraucēti tirgoties un
pašiem veidot savu nākotni. Nav arī šķēršļu doties uz ārzemēm
peļņā vai uz pastāvīgu dzīvi. Bet plašajai vjetnamiešu kopienai
ārvalstīs ir arī aizvien nozīmīgāka loma valsts ekonomikā –
daudzi atgriežas no ārzemēm ar krietnu kapitālu, dibina firmas
vai kopuzņēmumus, citi veicina Vjetnamas preču eksportu ASV vai
Rietumeiropas valstīs.
Mazie vjetnamieši Foto: Jānis Ūdris, “LV” |
Kara diskrētais atgādinājums
Vēl viens stereotips, ko nācās
atmest jau pirmajās Vjetnamas dienās, bija par smagajām kara
sekām. Stereotips, ko laikam gan vēl dziļāk ieciklēja masveidīgā
ciešanu propaganda Krievijas medijos, atzīmējot divreiz lielāku
gadskārtu kopš kara beigām.
Vjetnamā pēc trīsdesmit gadiem par karu vairs nerunā. Sen
novāktas drupas, aizauguši ierakumi, vien Ho Ši Minas apkaimē
tūristu pievilināšanai saglabāta daļa no “vjetkonga” unikālās
tuneļu sistēmas, un asu pārdzīvojumu cienītāji var izšaudīties
gan ar padomju vai ķīniešu ražojuma “kalašņikoviem”, gan
amerikāņu smagajiem ložmetējiem. Tas gan ir padārgs prieks, jo
patrona maksā dolāru.
Karš, šķiet, maz saglabājies arī vjetnamiešu apziņā. Savienotās
Valstis vairākās jomās ir Vjetnamas lielākā tirdzniecības
partnere, bet ASV dolārs līdzās Vjetnamas dongam faktiski kļuvis
par otro valūtu. Vjetnamas un ASV sadarbībai ir progresējoša
attīstības tendence – gan valstu divpusējo, gan daudzpusējo
attiecību līmenī, īpaši ASV un ASEAN valstu aizvien intensīvākās
sadarbības kontekstā.
Tomēr karš nav aizmirsts. Par kara gadu smago pieredzi atgādina
ne vien karavīru kapi rīsa lauku vidū un muzeju eksponāti, gan
arī cilvēku likteņi, kuros, vēl trešajā paaudzē, kara baisais
mantojums ik pa brīdim rada mutācijas. Bet par to – nākamajā
reizē.
Pēc padomju “brālīgās palīdzības” valgiem
Būtiskākā atziņa, Vjetnamas
pieredzi izvērtējot, ir par PSRS un visas padomju impērijas
sabrukuma pozitīvo iespaidu uz Vjetnamas ekonomiku.
Cik gan intensīvi padomju propaganda savā laikā plātījās ar
“grandiozo brālīgo palīdzību varonīgajai vjetnamiešu tautai”!
Protams, lauvas tiesu šajā palīdzībā veidoja ieroči padomju
impērijas stratēģisko interešu aizsardzībai. Pēc PSRS sabrukuma
Vjetnama patiesi vairākus gadus izjuta smagas ekonomiskās
grūtības, jo vairāk tādēļ, ka bija dramatiski saasinājušās arī
attiecības ar Ķīnu. Taču posts pārvērtās veiksmes stāstā, kad
Vjetnamas vadība, atsakoties no marksisma–ļeņinisma ekonomiskajām
dogmām, atvēra valsti ārvalstu investīcijām un tirgus ekonomikai.
Tagad var tikai pasmaidīt, iztēlojoties, kāda varētu būt
Vjetnama, ja padomju impērija nebūtu sabrukusi un PSRS turpinātu
Vjetnamai uzspiest savu “brālīgo palīdzību”...
Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv