Saeimas priekšsēdētājs:

— intervijā Latvijas televīzijā, 21. septembrī

Intervija Latvijas televīzijas 21. septembra raidījumā "4. studija" pulksten 19. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar, šovakar mūsu studijā 7. Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume. Jūs esat viens no trim varenākajiem vīriem mūsu valstī, un tikai viena varena sieva. Man jums ir tradicionālais jautājums: ko jūs šodien esat labu izdarījis Latvijas labā?

J.Straume: — Jāsaka, šodien, tāpat kā katru dienu, esmu centies godprātīgi pildīt savus darba uzdevumus. To, cik tas izdevies labi vai mazāk labi, es domāju, vislabāk var novērtēt mani kolēģi, un kā ir lemts politiķu liktenim — vēlētāji.

— Vai jums pašam priekš sevis nav dienas kārtības — šodien es esmu labs, šodien es esmu slikts, šodien es esmu sataisījis ziepes?

J.Straume: — Man ir darba kārtība, pēc kuras es vados katru dienu, un, protams, katras darba dienas beigās izdaru analīzi par to, kas ir izdevies labi, kas mazāk labi, bet šobrīd jau darba diena vēl nav beigusies.

— Televīzijas skatītāji un radio klausītāji jau zina, ka šodienas Saeimas sēde ilga 1 stundu un 12 minūtes. Sakiet, vai tas ir labi vai slikti?

J.Straume: — Es domāju, ka to var vērtēt dažādi. Es atceros, ka 6. Saeimā bieži vien bija situācijas, kad deputāti strādāja līdz pieciem un ilgāk. Bija uzkrājušies jautājumi četras sēdes pēc kārtas, kas nebija izskatīti. Tad gan žurnālistu, gan sabiedrības viedoklis bija — nu ko viņi tur muļļājas, vai tiešām viņi nevar strādāt operatīvāk. Šobrīd ir pretēja situācija — parlaments strādā pārāk ātri, tātad droši vien viņiem nav ko darīt un viņi neko nedara. Kaut gan reāli, esmu to teicis vairākkārt, būtiskākās diskusijas un strīdi notiek komisijās un frakcijās. Parlamentā tiek diskutēts tikai tad, ja jautājums tiešām ir politiski interesants, ja deputāts tajā sevi var parādīt kā erudītu.

— Es kādreiz esmu apmeklējis teātri svētku dienās, kad teātrī ir balles. Tad izrāde, kas parasti ilgst 4 stundas, noris divreiz īsākā laikā. Man liekas, ka deputāti arī ir iemanījušies runāt ļoti ātri. Diez vai viņi paši saprot, ko viņi tur runā?

J.Straume: — Nu, es domāju, ka viņi saprot gan.

— Es dzīvoju Ragaciemā, un man ir viens tāds zēns, kas šad tad piedzeras, un tad, kad viņš piedzeras, viņš iet gar manu sētu un saka: nelietis Jakubāns, tu tāds un šitāds. Un stiprākais lamuvārds viņam ir "deputāts". Straumes kungs, kā jūs domājat, kāpēc tik liela daļa sabiedrības tik slikti izturas pret deputātiem? Manam kaimiņam dzērājam, kuru es neesmu redzējis, bet kurš, pēc balss spriežot, ir diezgan jauns, ir tāds naids pret deputātiem. Vai tas nav diezgan bīstami, jo tā vai citādi, bet parlaments un deputāti ir viens no demokrātijas pamatelementiem.

J.Straume: — Jums ir taisnība, jo patiešām deputāts un parlamenta institūts ir demokrātijas pamats. Un šobrīd sabiedrībā, ne tikai Latvijas sabiedrībā, kaut gan tas ir vājš mierinājums, parlamentārieši ne vienmēr tiek novērtēti.

Tam ir daudz iemeslu. Un viens no tiem acīmredzot ir tas, ka ir pagājuši 10 gadi pēc neatkarības atgūšanas, bet ne katrā ģimenē, ne katras ģimenes budžetā tas ir jūtams. Ir zināms sašutums, ka tik daudz ir bijis cerību, tik daudz vēlmju, kuras tik lēni piepildās.

— Jā, tā patiešām ir, bet ko jūs tur varat darīt? Es domāju, ka neko, jo tas ir eiro, kas šobrīd ir ļoti zemu nokrities. Tas ir tāpat kā ar Krievijas krīzi.

J.Straume: — Es domāju, ka vēl joprojām mēs izjūtam Krievijas krīzes sekas. Bet Latvijas situācijā mēs to diezgan veiksmīgi esam pārvarējuši.

— Bet vienkāršajam iedzīvotājam ir pilnīgi vienalga, vai viņam ir grūti Krievijas vai Eiropas krīzes dēļ.

J.Straume: — Ja jūs jautājat man, vai es to varu ietekmēt, tad es to varu ietekmēt tādā veidā, ka es to izprotu un par to runāju. Es mēģinu kopīgi ar saviem kolēģiem rast risinājumu, kā mēs varētu savā valstī radīt ekonomisko situāciju un politisko stabilitāti tādā līmenī, lai šīs krīzes mūs skartu pēc iespējas mazāk.

— Vai mēs nebūsim jau bankrotējuši, kamēr jūs izrunājat savas lietas?

J.Straume: — Es domāju, ka tik traki nebūs.

— Visinteresantāk droši vien bija tad, kad uz Saeimu bija uzaicināts Ministru prezidents Andris Bērziņš atbildēt uz 10 jautājumiem. Jūs sēdējāt pie galda, Bērziņa kungs tribīnē, un zālē sēdēja viens deputāts, Burvja kungs. Sakiet, kā jūs jutāties šajā brīdī? Man liekas, tā bija tāda vienreizēja izrāde.

J.Straume: — Jāsaka, ka šādu izrādi pirmo reizi es redzēju komandējumā kādā no valstīm, kad mani ieveda parlamenta zālē, kurā notika ministru atbildes uz deputātu jautājumiem. Zālē sēdēja viens deputāts, sēdi vadīja parlamenta spīkers, tribīnē bija konkrētās valsts toreizējais labklājības ministrs. Toreiz man tas likās diezgan dīvaini. Taču mūsu parlamenta Kārtības rullī šīs izmaiņas tika izdarītas, jo tikpat neobjektīva situācija, manuprāt, bija iepriekšējā parlamentā, kad gan pozīcijas, gan opozīcijas deputātiem piespiedu kārtā bija jāpiedalās šajās jautājumu un atbilžu sēdēs. Daudzi zināja, kāda būs jautājumu ģenēze, kādas būs atbildes, un viņus tas neinteresēja. Tajā laikā var tikties ar vēlētājiem vai darīt kādu citu darbu. Es domāju, ka šī sistēma šobrīd ir Latvijā ieviesta, un reāli tiešām uz šīm sēdēm ierodas gan atbildētāji, gan jautātāji.

— Jūs taču reāli turpat Saeimā kopā esat, varat to turpat kafejnīcā viens otram paprasīt… Vai tas nav zināms teātris?

J.Straume: — Droši vien, ka šis teātra elements politikā ir nepieciešams, bet, jāsaka, tajā pašā laikā arī deputātam ne katru dienu iznāk normāli kontaktēt un uzdot tiešā veidā jautājumus, teiksim, centrālās bankas prezidentam. Šāda iespēja šodien deputātiem bija.

— Latvijas televīzijā parādījās ekonomikas ministrs Kalvīša kungs un teica, ka viņš ir pārkāpis likumus un tā tālāk. Un šajā brīdī es tieši domāju par jums. Jūs radāt likumus, un viens ministrs pasaka, ka viņš tos vienkārši ir pārkāpis.

J.Straume: — Droši vien, ka viņš būs pārteicies, jo es šodien dzirdēju viņa viedokli, kas tika pausts no Norvēģijas, kur ekonomikas ministrs atrodas kopīgi ar mūsu Valsts prezidenti. Kalvītis nepārprotami pauda viedokli, ka jautājumā, kas skar Privatizācijas aģentūras valdes locekli, viņš ir vadījies pēc likuma.

— Jā, protams, ir jāmāk izlabot kļūdas, kas nejauši izsprūk. Vai jūs šobrīd varat palikt amatā, būdams savas partijas biedrs?

J.Straume: — Mūsu likumdošana neparedz, ka man būtu jābūt bezpartijiskam.

— Te ir ļoti interesanta situācija. Jūsu partija "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK kopējā korī dzied citu balsi nekā, teiksim, "Latvijas ceļš" vai Tautas partija. Jums kaut kā nesanāk unisons. Kā jūs, vadot Saeimas darbu, jūtaties šajā situācijā?

J.Straume: — Tīri cilvēciski, atklāti sakot, tas nav viegli. Taču es uztveru savu pašreiz ieņemamo amatu kā amatu, kurā jācenšas būt maksimāli objektīvam pret visiem parlamentā iekļuvušajiem politiskajiem spēkiem. Es arī cenšos to darīt, kaut gan tas nav viegli. Kas attiecas uz to, ka mēs nedziedam unisonā, tad vēl pirms neilga laika tas bija pilnīgi normāli, ka visi dziedāja vienbalsīgi. Bija viena partija, viena patiesība. Latvijas apstākļos, manuprāt, paldies Dievam, šādas situācijas nav. Demokrātija Latvijā vēl ir jauna, varbūt daudziem liekas, ka tas ir pārāk ilgs posms, ka partijas jau varēja nostabilizēties, bet es domāju, ka mēs daudz ko vēl šodien mācāmies. Tai skaitā arī normālas politiskas diskusijas un civilizētu attiecību veidošanu starp partijām. Diemžēl mums ir vienlaicīgi gan jāmācās, gan jāiet uz priekšu.

— Vienīgā avīze, kuru es abonēju, ir "Tukuma Ziņotājs", un tajā kāds Nikolajs, kurš strādā privātfirmā, raksta, ka viņam sāk patikt tēvzemieši. Vismaz viņos ir jūtams kāds dzīvīgums. Viņš raksta, ka kreņķētos tad, ja tēvzemieši izjauktu kādas nopietnas lietas, bet nevis tikai kāda cilvēka iekļūšanu vai neiekļūšanu amatā, kā tas iznāca ar Krastiņu. Nevajadzētu tām lielajām partijām būt tik rijīgām, mazs cinītis arī var apgāzt lielu vezumu. Arī Ādamsona gadījumā tēvzemiešiem bija visas tiesības rīkoties tā, kā viņi rīkojās. Ir lietas, uz kurām attiecas partijas disciplīna, bet vai partijas biedri ir vienšūnas dvīņi, kuriem ir jādomā vienādi? Es domāju, šis Nikolajs ir sapratis šo nevienādības lietu, ko diemžēl nesaprot daudzi jūsu politiskie kompanjoni.

J.Straume: — Es domāju, ka katram politiskajam spēkam tiešām ir savas intereses, un jāsaka, ka katrs mēģina argumentēt tā, kā katram politiskajam spēkam tradicionāli ir ierasts. Šajā gadījumā, kas attiecas uz Ādamsona kungu, tad jāsaka, ka, kā es to vērtēju, tas nebija koalīcijas jautājums. Mēs labi zinām, kā visa šī epopeja sākās, tas nebija valdības jautājums. Tas bija parlamenta frakciju, parlamenta kolēģu savstarpējo attiecību jautājums. Es domāju, ka apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK rīkojās tiešām ļoti korekti kaut vai tāpēc, ka neuzspieda savas frakcijas biedriem obligāto balsojumu. Kas attiecas uz Krastiņa kungu, tad šeit izveidojās situācija, ja ir koalīcija, kas sastāv no četriem partneriem, tad acīmredzot nebūs tādas tradīcijas Latvijā, ka divi partneri, lai arī viņi ir paši lielākie un ietekmīgākie šajā koalīcijā, varēs divpusēji vienoties un pārējiem nebūs nekādas teikšanas. Es domāju, ka tas nekādā veidā neveicinās savstarpēju izpratni koalīcijā un valstī kopumā.

— Ir arī citādi uzskati. Man gadījās braukt pa mazu lauku ciematiņu, kilometrus 50 no Rīgas, kur es sastapu kādu lauku melioratoru kompāniju un sāku ar viņiem runāt, un viņi teica, ka Latvijā patiesībā valda divu cilvēku naids. Tāpat kā krustnešu laikos, kad labieši viens otru lāga neieredzēja, tāpēc viņus varēja apspiest. Runa, protams, ir par Šķēli un Lembergu. Atšķirība ir tā, ka Šķēle sēž Saeimā, viņš patiesībā vada valdību. Lauku puišiem šķita, ka Bērziņš izpilda tikai kaut kādas Šķēles iegribas.

J.Straume: — Es domāju, ka šo divu, neapšaubāmi ļoti spēcīgo personību ietekme uz to, kā kurš ceļ rokas un spiež pogas konkrētā gadījumā ir pārāk mitoloģizēta.

— Jūs domājat, ka tas tā nav?

J.Straume: — Neapšaubāmi, ekonomisko grupu ietekme ir…

— Ja, piemēram, Jelgavas pilsētas mērs nāktu ar kaut kādu uzaicinājumu, tas taču neatstātu nekādu iespaidu.

J.Straume: — Es domāju, ka iespaidu atstāj katras partijas politiskā diskusija, kas notiek tās iekšienē. Vismaz tā, kā es to vēroju savā partijā, es neatminos, ka kāds, argumentējot savu pozīciju, būtu minējis šo personu uzvārdus.

— Nu jā, ģimenes vidū par mīļākajām nerunā…

J.Straume: — Es domāju, nevienam nav noslēpums, ka ekonomisko grupu ietekme uz politiku pastāv. Taču es domāju, ka pārāk primitīvi ir uzskatīt, ka šī ietekme personificējas tādā veidā, ka kāds liels vīrs no purva vai šokolādes fabrikas piezvana un uzreiz 24, 16 vai 8 deputāti nobalsos tā, kā zvanītājs būs teicis.

— Tie lauku zēni vēl teica tā, ka "Tēvzeme" ir izrakusi kara cirvi ar Tautas partiju, un uzskaitīja gadījumu gan ar Ādamsonu, gan Krastiņu, tagad ir balsojums par elektrības tarifiem. Viņi saka, redzēs, kā tēvzemieši tam Andrim tagad gāzīs… Tāds ir vienkāršo cilvēku viedoklis. Vai tas ir pārāk vienkāršoti?

J.Straume: — Es domāju, ka tas nav tik vienkārši. Tam, ka ir zināma cīkstēšanās un ne vienmēr pārāk korekta starp Tautas partiju un apvienību "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, manuprāt, ir objektīvs pamats. Tā ir konkurence par vēlētājiem, jo zināmā mērā tas skatījums, ar kuru ienāca politikā Tautas partija, bija mērķēts tieši uz to vēlētāju daļu, par kuru ideāliem vienmēr ir cīnījušies tēvzemieši.

— Tāpēc jūs viņiem tagad mēģināt atņemt elektorātu?

J.Straume: — Es domāju, ka tur ir arī citi iemesli.

— Ir labi, ka ir šādi konflikti, jo tie mūs ved uz priekšu. Pārejot pie citas tēmas, kādi sodi bija tiem cilvēkiem, kuru vainas dēļ "Latvijas Vēstnesī" tika nopublicēts nepareizs likums?

J.Straume: — Tas bija bezprecedenta gadījums Latvijas vēsturē. Es neapšaubāmi biju iekšā visā šajā procesā un jutos vissliktāk. Tāpēc, ka es tai brīdī izpildīju Valsts prezidentes vietu. Šī kļūda šobrīd ir labota, es savā vārdā esmu atzinis, ka esmu kļūdījies. Neapšaubāmi, ka šī situācija ir radījusi gan Juridiskās komisijas Saeimā, gan Satversmes tiesas uzmanību. Tuvākajā nākotnē tiks novērstas visas iespējas, lai apstākļu sakritības dēļ kaut kas tāds nevarētu atkārtoties atkal.

— Tātad nevarēs parādīties dokuments, ka mēs piesakām karu Lietuvai?

J.Straume: — Nē, tāds tiešām nevarēs parādīties.

— Kāds mūsu lasītājs, kurš saka, ka viņš ir tēvzemietis, ir ļoti priecīgs, ka mūsu olimpietis Zeļonija kungs ir dabūjis medaļu, bet viņš ir ļoti sašutis, ka preses konferencē viņš nav varējis atbildēt uz jautājumiem latviešu valodā un izmantojis tulka palīdzību. Tā kā tēvzemieši cīnās par latviešu valodu, varbūt viņi varētu ierosināt atņemt prēmiju šim sportistam?

J.Straume: — Es domāju, ir labākas metodes, kā stimulēt Zeļonija kungu iemācīties latviešu valodu. Tāpat kā to ir apguvuši apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" frakcijas biedri, kuri runā ļoti korektā latviešu valodā.

— Vērojot jūsu prezidiju, jūs tur esat ļoti dažādi cilvēki. Silvija Dreimane ir bezpartijiska, nodibinājusi gan frakciju, tad Pīka kungs, pret kuru jūs tā vai citādi, bet esat izracis kara cirvi, tad Bartaševiča kungs. Jūs visi esat pilnīgi dažādu uzskatu cilvēki. Sakiet, vai jūs tīri cilvēciski un filozofiski jūtat kaut kādas atšķirības?

J.Straume: — Prezidija darbā kopš es esmu Saeimas priekšsēdētājs tikai vienu reizi ir bijis balsojums par to, lai pieņemtu konkrētu Prezidija lēmumu. Es vienmēr cenšos savā darbā vadīties pēc principa, ka jāpanāk konsenss katrā jautājumā, un, manuprāt, tas līdz šim ir izdevies.

— Nu, bet tomēr, visas šīs atšķirības, kaut vai dienas kārtības apstiprināšana…

J.Straume: — Prezidijā, tāpat kā parlamentā un arī valdībā, ir dažādas aizkulišu spēles, to nevar noliegt, taču, manuprāt, līdz šim mēs esam labi koleģiāli sapratušies, respektējot to, ka otram kolēģim ir cits viedoklis kādā jautājumā.

— Mans tēvs saka, ka jūs, būdams Saeimas priekšsēdētājs, esat ļoti izaudzis. Viņš par to ļoti priecājas, jo viņš ir Saeimas fans. Viņam ir 85 gadi, un viņš noklausās visas sēdes. Bet mans jautājums būs par kaut ko citu — jūs esat saņēmis uzaicinājumu braukt uz Ķīnu.

J.Straume: — Jā, šāds uzaicinājums man ir izteikts.

— Un jūs to noteikti pieņemsit. Visi jūsu filozofijas cilvēki, jūsu partijas biedri ļoti kritiski uzstājas pret Ķīnu Tibetas jautājumā, cilvēktiesību jautājumos. Kā jūs varat savienot savu politisko pārliecību ar šiem sarkanajiem karogiem?

J.Straume: — Ja būs tāda situācija, ka man būs jādodas uz Ķīnu, es domāju, ka esmu gatavs uz turieni doties. Jo gan Ļi Pena kungs šeit Latvijā, gan arī, ja es došos uz Ķīnu, došos kā valsts amatpersona, kā Saeimas priekšsēdētājs, nevis kā kādas konkrētas partijas biedrs.

— Bet jūs sirdī būsit pret, tomēr smaidīsit un spiedīsit roku.

J.Straume: — Es domāju, ir pietiekami daudz diplomātisku veidu, kā paust savu viedokli.

— Pirms kāda laika jūs nebijāt ne mednieks, ne makšķernieks, tagad par tādu esat kļuvis. Vai tas ir tāpēc, ka tā pienākas jūsu amatam?

J.Straume: — Jāsaka, tas ir visnotaļ interesanti, bet tas notika pavisam nesen. Vēl pirms pusotra gada, sniedzot interviju žurnālam "Rīgas Laiks", es teicu, ka mani nesaista medības, kas man tolaik saistījās varbūt pat ar kaut ko padomisku. Bet šobrīd es esmu pilnīgi citās domās un izmantoju katru iespēju, lai dotos makšķerēt vai medīt. Piemēram, vakar es makšķerēju.

— Un ko jūs noķērāt?

J.Straume: — Es noķēru mazu līdaciņu, kas bija jālaiž atpakaļ.

— Redziet, kā notiek, dārgie televīzijas skatītāji. Amats pārvērš no nemakšķernieka par makšķernieku, no nemednieka par mednieku. Paldies jums par sarunu.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā0