Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio, 21. septembrī

Intervija Latvijas radio 21. septembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Mēs sakām labdien premjerministram Andrim Bērziņam. Mūsu saruna nenotiek tiešraidē, bet tā ir ierakstīta pirms trim stundām. Kur tad jūs būsit tajā laikā, kad šī saruna aizskanēs līdz klausītājiem?

A.Bērziņš: — Labdien! Mūsu valdībai ir seminārs par valsts pārvaldes reformu, kur piedalīsies arī tie ārvalstu speciālisti, kas jau vairāk nekā gadu ir strādājuši un konsultējuši valdību vai, pareizāk sakot, vairākas valdības, tā jau tagad jāsaka, par šiem jautājumiem, un mēs vienkārši mācīsimies tajā laikā.

— Bērziņa kungs, turpinās jūsu darbs pie valdošās koalīcijas stabilizēšanas, jūs jau esat ticies ar vairākām partijām. Vai jūs atskatītos uz to tikšanos skaitu, kas jau ir bijis, un pēc tam arī uz to, kas būs?

A. Bērziņš: — Mums ir bijušas divas tikšanās ar "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un ar Tautas partiju, piektdien mums paredzēta tikšanās ar Jauno partiju, un acīmredzot nākošnedēļ mēs tiksimies visi četri kopā, pārrunāsim vēl vienreiz visas šīs lietas. Es gribu teikt —neviena no šīm partijām šobrīd nav teikusi, ka valdība nevarētu strādāt. Ir iezīmējušās pozitīvas tendences, ka mēs, saskaņojot viedokļus, varētu iet uz priekšu daudz straujāk.

— Vai jūs varētu konkretizēt tikšanos ar Tautas partiju, jo pēc šīs tikšanās jūs teicāt, ka jums uzdod arī nepatīkamus jautājumus.

A. Bērziņš: — Nu, man kā valdības vadītājam ir pienākums nodrošināt, lai koalīcija strādātu un lai koalīcija balsotu vienprātīgi. Tas ir viens no nosacījumiem, kas ir jāpilda katram Ministru prezidentam, un jāsaka godīgi, ka šad un tad ir bijuši atšķirīgi balsojumi vai, teiksim, visa koalīcija kopumā nav balsojusi tā, kā bija lemts koalīcijas padomē. Tad šos jautājumus mēs arī skatām, un tie ir tie jautājumi, kurus man uzdod, un tas ir pilnīgi objektīvi — tā tam arī jābūt. Sēdētu es galda otrā pusē, es arī tos tieši tāpat uzdotu.

— Jūs esat iecerējis tikties arī ar Jaunās partijas frakcijas pārstāvjiem, un Jaunās partijas frakcijas vadītāja Ingrīda Ūdre ir paudusi pārsteigumu, ka premjers un viņa pārstāvētā savienība "Latvijas ceļš" nav uzaicinājusi Jaunās partijas frakciju piedalīties koalīcijas partiju sarunās par valdības stabilitāti.

A. Bērziņš: — Nav gan tiesa, jo mums piektdien jau ir nolikta sanāksmīte, kur mēs tiksimies gan ar frakciju, gan ar partiju vienlaikus.

— Viņa domā — tad, kad varbūt jūs jau tikāties ar iepriekšējām koalīcijas partnerēm, arī tad bija laiks par viņiem domāt ātrāk.

A. Bērziņš: — Nē, nē, mēs šīs nedēļas laikā esam šīs tikšanās veikuši, un tieši tāpat kā ar visiem pārējiem — vienkārši tur nav jāmeklē kaut kādas likumsakarības, ar kuru mēs tiekamies pirmo, ar kuru pēdējo. Tas vienkārši ir tā, kā darba grafikā izdodas iekļaut.

— Kad jūsu darba grafiks paredz tikšanos ar opozīcijas partijām un ko runāsit?

A. Bērziņš: — Es tagad tā īsti nevaru pateikt. Ja nemaldos — vai tas nebija piektdien? Bet bija tāds ļoti interesants gadījums, kad man desmit opozīcijas deputāti uzrakstīja jautājumus, ar kuriem es aizgāju uz Saeimu, sagatavojis atbildes, protams, un tad vienkārši... es nezinu, tā laikam nedrīkstētu būt, bet Saeimā mēs bijām trīs cilvēki — Straumes kungs, kas sēdēja augšā un vadīja šo sapulci; es, kurš stāvēju tribīnē un sniedzu atbildes uz šo desmit deputātu jautājumiem; un desmit deputātu vietā zālē sēdēja viens pats deputāts Burvis, kurš arī atbilstoši Saeimas Kārtības rullim uzdeva man jautājumus. Viens no šiem jautājumiem bija: vai jūs esat ar mieru uzklausīt konstruktīvus opozīcijas priekšlikumus? Uz ko es mēģināju skaidrot, ka tik tiešām esmu ar mieru uzklausīt, ja šie priekšlikumi ir konstruktīvi. Un tad droši vien turpinājumā vajadzēja būt kādām konkrētām atbildēm, kādām konkrētām sarunām, bet diemžēl nebija šo cilvēku, ar ko runāt. Tad es atnācu mājās un lūdzu, lai tiek sagatavota vēstule, kurā uzaicināju abas divas opozīcijas partijas, lai tātad nāk un pārrunā šos jautājumus.

— Vai jautājumi bija no visas opozīcijas vai tieši no sociāldemokrātiem?

A. Bērziņš: — Ja es pareizi atceros, tie bija desmit sociāldemokrātu parakstīti jautājumi, bet, ja reiz runā ar vienu opozīcijas spārnu, tad jārunā arī ar otru, tātad lai būtu kaut kāda konsekvence.

— Jūs esat arī domājis par to, kā uzlabot sadarbību starp parlamentu un valdību, vai jums jau ir kādas konkrētas domas un idejas?

A.Bērziņš: — Mums faktiski ir diezgan normāla sadarbība tajā apstāklī, ka ir koalīcijas padome, kurā mēs saskaņojam viedokļus, un pēc tam ir frakciju apspriedes. Un es esmu gatavs iet uz visām frakcijām runāt par visiem valdību skarošajiem jautājumiem, pēc tam trešdienas vakarā arī — tad, kad frakcijās jau notikušas apspriedes, ir apspriede, kur sanāk kopā frakciju vadītāji, tad tiek galīgi izkristalizēts tas viedoklis, kā tad nākamajā dienā frakcijas plāno balsot. Tajā sarunā, kas mums būs nākošnedēļ visām četrām koalīcijas partijām kopā, es esmu lūdzis, lai birojs un Valsts kanceleja sagatavo dokumentus par to, kā ir pildīta valdības deklarācija — kas ir izdarīts, kas nav izdarīts. Es esmu plānojis vēl atbilstoši tam, kā ir noteiktas valdības prioritātes par iestāšanos Eiropas Savienībā, Saeimas komisijas sagatavoto materiālu vēl papildināt ar tiem steidzami nepieciešamajiem likumprojektiem, kuriem Saeimā būtu jāvirzās uz priekšu ātrāk. Jo mums ir jāsaprot, ka tūlīt pat, novembrī, Eiropas Savienība gatavo tā saukto progresa ziņojumu par katru no kandidātvalstīm. Mums būtu svarīgi, lai tur iespējami vairāk padarītu darbu tiktu iekļauts — tas kaut kādā veidā iezīmētu mūsu virzību, jo darbs tiek darīts ļoti liels.

— Trešdien notikušajās sarunās premjers ir izteicis iespēju, ka jautājumus par Finansu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja amatu, par Maksātnespējas un bankrota aģentūras vadību un Sabiedrisko pakalpojumu un regulatora komisijas vadību varētu skatīt kopēji. Sakiet, lūdzu, vai šie jautājumi tiek saistīti ar valdības stabilitāti?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā, ka katrā šai lietā būs savs atsevišķs likums, un mēs nevaram tātad sākt runāt par kaut kādu amatu dalīšanu institūcijām, par kurām vēl likumi nav pieņemti. Savukārt jautājumā par kapitāla tirgus uzraudzību likums skaidri un viennozīmīgi pasaka, kam ir tiesības izvirzīt šo kandidātu, un šo kandidātu izvirzīt ir tiesības Latvijas Bankas prezidentam un finansu ministram. Tā ka, es domāju, mēs varam runāt visu darāmo darbu kontekstā arī par šīm lietām, bet kaut kā atsevišķi tās izcelt un mēģināt teikt, ka tur ir kaut kādas īpašas vienošanās, laikam nebūtu pareizi. Uz šodienu mēs vispār nevaram par to pat runāt nopietni, jo vēl jau nav to likumu.

— Vai šādu institūciju nodibināšana prasīs atkal jaunus līdzekļus?

A.Bērziņš: — Nē. Tas ir diezgan skaidrs, jo mums jau eksistē tādas sadrumstalotas institūcijas. Piemēram, kapitāla tirgus uzraudzībā mums ir trīs institūcijas — viena, kas nodrošina uzraudzību pār kapitāla tirgu, otra uzraudzība ir pār bankām, trešā uzraudzība ir pār apdrošinātājiem. Tagad vienkārši tiek veidota šī institūcija, saliekot šīs trīs institūcijas kopā un izveidojot vienu centrālu, stipru, pārliecinošu institūciju, kura nodarbosies ar šo jautājumu skatīšanu kompleksā, nevis atrauti viena no otras. Tā ir tā galvenā ideja. Tas pats ir ar regulatoru, un tieši tas pats ir domāts arī ar maksātnespējas un bankrota aģentūru.

— Un tomēr, ja šo jautājumu saista ar valdības stabilitāti, parādās tāds viedoklis: vai nav nepieciešams, lai katram no valdošās koalīcijas būtu kāds krēsls, un tad arī tie balsojumi varētu notikt vienotāk, nevis tā, kā bija iepriekšējā Saeimas sēdē.

A.Bērziņš: — Esmu principā pret to, ka šādas institūcijas mēs politizējam un ka saliekam tur iekšā, teiksim, politiķus. Šajās institūcijās ir jābūt profesionāliem cilvēkiem. Protams, savā veidā balsojumiem par šo institūciju vadībām ir jānotiek Saeimā un savā veidā šīs lietas ir jāsaskaņo. Bet tas būtu absolūti nepareizi, ja mēs mēģinātu tagad tajās institūcijās, no kuru darbības zināmā mērā ir atkarīgas ļoti daudzas lietas — makroekonomiskā stabilitāte valstī, uzticība valsts apdrošināšanas institūcijām un visam pārējam—, salikt tikai politiķus.

— Ne politiķus, es domāju, ka tie varētu būt arī zinoši cilvēki, bet viņi pārstāvētu kādu konkrētu partiju, jo katrā partijā ir gudri cilvēki dažādās specialitātēs.

A.Bērziņš: — Pati piederība partijai nedrīkstētu būt nekas tāds, kas varētu tikt uzskatīts par kaut ko sliktu, jo mums gala beigās Satversmē ir rakstīts, ka partijas ir tas kodols, kas veido demokrātisko sabiedrību. Protams, te pilnīgi viennozīmīgi šiem cilvēkiem ir jābūt augstas klases profesionāļiem, pirmām kārtām, un nav svarīgi, vai viņi ir vai nav partijās, šeit nepieciešamas profesionālas zināšanas. Tas, ka, teiksim, kaut kādā veidā partijām ir jāsaņem kaut kādi viņu apliecinājumi, ka viņi būs absolūti bezkaislīgi un nekādu partiju intereses tur neievēros, bet skatīsies tikai un vienīgi uz valsts interesēm, tas ir skaidrs, jo politiķiem par viņiem būs jābalso. Tātad — citiem vārdiem — kaut kādi saprātīgi kompromisi tur ir jāmeklē attiecībā uz personālijām, tāpēc arī tā saruna.

— Tautā teiktu: vilks paēdis un kaza dzīva.

A.Bērziņš: — Nu, politika jau vispār ir kompromisu māksla.

— Ir noslēdzies konkurss par jaunizveidotā Valsts kancelejas politikas koordinācijas departamenta darbinieku amatiem. Tā arī ir viena jauna institūcija, seši darbinieki, tāpēc jautājums: vai valstī, kur ar naudu ir tik grūti, tomēr tas atkal neiesitīs kādu robu?

A.Bērziņš: — Nē, tur netiek prasīti papildu līdzekļi, tas tiek izdarīts, iekšēji reorganizējot pašu Valsts kanceleju, neviens santīms budžetā netiek prasīts šim mērķim klāt. Tiks izveidota tāda institūcija, kas tīri profesionāli, būdama neatkarīga no politiskajām partijām, mēģinās kaut kādā veidā palīdzēt ministriem, centrālajai valdībai formulēt, mērķus atbilstoši valsts attīstības prognozēm un, galvenais, varbūt arī nedaudz izstrādāt tādu taktiku, kādā veidā, kādā secībā, ko, kuru darbu darīt pirmo, kuru otro. Man liekas, tā ir tāda lieta, kas pēdējām divām, trijām, varbūt pat četrām valdībām nav īsti precīzi izdevusies.

— Jūs uzskatāt, ka tas būs lietderīgi un tas palīdzēs darboties jums un arī valdībai kopumā?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka valdībai kopumā. Man personīgi un manam birojam šāda palīdzība nav vajadzīga. Es domāju, ka no valsts attīstības viedokļa kopumā tas ir vajadzīgs, un tā ir viena no rekomendācijām, kuru mums ir snieguši starptautiskie konsultanti, kuri, kā jau teicu, vairāk nekā gadu ir pētījuši visu valsts administrēšanas sistēmu Latvijā.

— Turpinās, varētu teikt, nesaskaņas un tādas nesmukas lietas ap Privatizācijas aģentūru. Vakar ziņoja, kāda liela, diezgan sarkastiska vārdu pārmaiņa ir notikusi starp Nagli un Lakuču. Lūk, atbildot uz Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora Jāņa Nagļa izteiktajiem novēlējumiem, Privatizācijas aģentūras padomes loceklis Normunds Lakučs novēl, lai pie Nagļa durvīm būtu pēc iespējas mazāk piketētāju, kas Privatizācijas aģentūru dēvē par korupcijas perēkli. Tālāk Lakučs izteicis cerību, ka Nagļa vadītajā iestādē vairs nenotiks slepkavības. Un tādiem vārdiem viņi viens otru "pagodina".

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka nopietniem politiķiem vai cilvēkiem, kuri pretendē uz nopietnu politiķu statusu vai vārdu, vajadzētu atturēties no šādu nepārdomātu izteikumu paušanas vienam par otru. Es domāju, tas kopumā par mūsu sabiedrību neliecina neko labu.

— Kas notiek Privatizācijas aģentūrā?

A.Bērziņš: — Tas, ka šad un tad ir atšķirīgi viedokļi starp dažiem cilvēkiem — vienalga, vai tas ir Privatizācijas aģentūrā vai kur citur — , tas ir tīri objektīvs process, un faktiski šīm pretrunām, es pat gribētu teikt, ir jābūt, jo tikai pretrunas ir savā veidā tas virzītājspēks, lai kaut kāda attīstība notiktu. Vispirms ir nopietni jādomā par to, kā pieņemt lēmumu, jāpastrīdas, bet šiem strīdiem nevajadzētu vienmēr būt publiskiem jeb publiskai daļai būtu jābūt tikai tai, kur tiešām iekšā ir kāds racionāls grauds un kas nav saistīts ar izteikumiem par kādu konkrētu cilvēku personiski.

— Ja nu mēs runājam par tādām vārdu pārmaiņām, tad es gribētu minēt vēl to, ka lielas pārmaiņas notiek arī Iekšlietu ministrijā, un pirms divām dienām, otrdienas vakarā, "Panorāmā" tika parādīts sižets, kur Plauža kungs pie mikrofona teica vienu un tad, kad domāja, ka ir izslēgta kamera, vārdi bija pavisam citi. Un vai bieži vien nav tā, ka politiķiem patiešām tai ekrānā viss ir gludi, skaisti, saticīgi, bet zemteksts un tās zemūdenes ir milzīgi sarežģītas?

A.Bērziņš: — Es neesmu redzējis šo konkrēto sižetu, tāpēc vienkārši nevarētu komentēt.

— Bet jūs zināt, ka Iekšlietu ministrijā ir notikušas lielas kadru maiņas?

A.Bērziņš: — Jā, es gribētu arī teikt, ka kadru maiņas un noteiktas pārkārtošanās, teiksim, personāliju nomaiņas, tas kopumā ir objektīvs process, jo visi administrēšanas teorētiķi saka, ka cilvēkam ilgāk par pieciem gadiem vienā darbā nevajagot strādāt, vai, ja viņš strādā tajā pašā darbā, tad viņam vajagot mainīt, teiksim, darba tēmu vai darba saturu. Tā ka no šī viedokļa es pieņemu, ka svarīgākais ir tas, ka visam jānotiek likumā noteiktā kārtībā un nedrīkst būt nekādas tādas pārmaiņas, kuras nav izpildītas tā, kā to prasa likumi. Kas attiecas uz jūsu jautājuma otro daļu par tiem zemūdens akmeņiem un par to, kā ir politikā...

— Dubultseja vai dubulta runāšana, varētu teikt!

A.Bērziņš: — Jūs to sakāt, ka dubultseja. Es to nesauktu par dubultseju, es drīzāk teiktu, ka ir tā sauktā publiskā informācija, kura tiek teikta, un ir dažkārt kaut kas tāds, ko cilvēks domā pats pie sevis. Un, neapšaubāmi, tas nav tikai politikā, tas jau ir arī jebkurās citās cilvēku savstarpējās attiecībās. Svarīgi ir censties panākt, lai šī atšķirība vai kas cits, kas traucē virzīties uz priekšu vai citādi ietekmē šos procesus, būtu maksimāli maza.

— Un tagad runāsim par korupciju. Jaunnedēļ visi varēs iepazīties ar Pasaules bankas jauno pētījumu, un tur, par korupciju runājot, mēs nu neko labu par Latviju atkal neredzam.

A.Bērziņš: — Jā, es jau vairākkārt esmu uzsvēris, ka korupcija — tā ir tāda sērga, kas ir Latvijā, un tā nav tikai kaut kāda specifiska jauna Latvijas lieta, kas būtu radusies tieši šeit. Tā ir tāda lieta, ar kuru cīnās visā pasaulē, un Pasaules bankas misijas vizīte šeit un arī šis Pasaules bankas ziņojums ir saistīts tieši ar to, ka Latvija bija pirmā Austrumeiropas valsts, kura uzsāka šo kopīgo projektu ar Pasaules banku, lai cīnītos pret korupciju. Jāsaka, pat šīs valdības laikā mēs esam spēruši ļoti nozīmīgus soļus uz priekšu šai jautājumā, lai ar korupciju cīnītos. Kaut vai lai pieminu to, ka valdība pieņēma un nosūtīja uz izskatīšanu Saeimā lēmumu par to, ka pakāpeniski ir jāievieš tā sauktā nulles deklarācija. Otra lieta, ko mēs pieņēmām, — mēs aizgājām prom no nevainības prezumpcijas un palikām pie legālās prezumpcijas principa. Tas nozīmē, ka katram, kuram ir kaut kāds īpašums, tagad būs jāpierāda, no kurienes viņš šo īpašumu ir dabūjis — nevis otrādi, ka policijai būs jāpierāda, ka es to īpašumu esmu nozadzis. Tas ir tas princips, kuru lieto, cīnoties pret korupciju. Es domāju, vēl viens tāds ļoti nozīmīgs darbs, kas mums vēl ir priekšā, ir jautājums par partiju finansēšanu caur valsts budžetu. Man liekas, ka šādā veidā valdībā Tieslietu ministrijā, pašlaik pie šī likumprojekta tiek strādāts. Pieņemot šādu likumprojektu, es domāju, ka kopumā sabiedrībai tas izmaksātu lētāk, ja partijas tiktu finansētas no budžeta, tad arī, pēc manām domām, lielajiem finansu dūžiem vai lielajiem uzņēmējiem būtu mazāka telpa sponsorēšanai un līdz ar to arī pati valdība un partijas būtu neatkarīgākas no šiem sponsoriem.

— Kā jūs novērsīsit to, ka lielie, kā jūs sacījāt, finansu dūži tomēr to naudu nedos, un partijas tomēr neņems un neturpināsies tas, kas līdz šim — līdz pat lobēšanai.

A.Bērziņš: — Vispār jāsaka tā, ka lobēšana notiek visā pasaulē. Svarīgi ir, vai tie cilvēki, kas ir pie varas, ir tieši atkarīgi no šiem uzņēmējiem, vai viņi atrod saprātīgu kompromisu, kurš ir vienmēr jāmeklē starp attīstību, starp kāda vēlēšanos kaut ko attīstīt, piemēram, saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu vai kaut ko tamlīdzīgu.

— Vēl es jums gribu jautāt par eiro kursa ļoti lielo krišanos un nestabilitāti, kā, jūsuprāt, tas saistīts ar Latvijas ekonomiku — vai ir jau kādi reāli skaitļi iezīmēti, cik lielu iespaidu, negatīvu iespaidu tas atstāj uz mūsu valsts ekonomiku?

A.Bērziņš: — Eiro kursa krišanās ... nu, tas nav nekas īpaši pozitīvs. Jāsaka godīgi, ka uz Latvijas latu, paldies Dievam, tas atstāj mazāku ietekmi nekā uz tām valūtām, kuras ir tieši piesaistītas kādai no Eiropas vai Amerikas valstu valūtām, jo mums ir tas valūtas grozs, kur ir sešas valūtas kopumā. No otras puses, protams, ir jāsaprot, ka tiem uzņēmējiem, kuriem ir noslēgti ilgtermiņa līgumi, teiksim, par preču eksportu un par šo līdzekļu saņemšanu, norēķināšanos eiro, protams, ir jādomā, kā sevi aizsargāt, un šeit ir jāstrādā ar bankām. Mana pozīcija ir tāda, ka lats — tā ir ļoti stabila vērtība un ka to devalvēt mēs nu nekādi nevaram.

— Un vēl es gribētu vaicāt par Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības joprojām lielo rūpi, lai pedagogu darba samaksa tiktu piesaistīta valsts civildienesta referenta algām. Jums bija plānots šajā otrdienā — nu jau pagājušajā otrdienā — izskatīt to valdības sēdē, tomēr tos grozījumus jūs likumā neizskatījāt. Kā jūs redzat šo jautājumu?

A. Bērziņš: — Es gribētu teikt tā: mēs esam apstiprinājuši valdībā šo izglītības darbinieku algu reformas projektiņu, šo grafiku, un mēs, valdība, to ļoti konsekventi pildīsim. Tas, ko mēs esam tur apsolījuši, tas tiks izpildīts — absolūti nav vārdam vietas. Attiecībā uz šiem grozījumiem — šiem grozījumiem ir jāstājas spēkā ar 2004.gada 1.janvāri, ja es pareizi atceros. Tātad mums ir vēl pietiekoši ilgs laiks, lai mēs par to varētu diskutēt, runāt, un nekur nav jāskrien.

— Un pēdējais jautājums — protams, par olimpiādi Sidnejā. Jūs esat liels sporta mīļotājs — es atceros, ka tad, kad bija hokejs, jūs arī bijāt kopā ar visiem iekšā tur pilnīgi līdz matu galam. Kā jūs vērojat Sidnejas olimpiādi?

A. Bērziņš: — Nu, tik, cik man laiks atļauj apskatīties — jāsaka godīgi, ka tikpat kā neko es neesmu pa televizoru redzējis, vairāk esmu skatījies to, kas rakstīts avīzēs, un klausījies radio ziņas. Es pārdzīvoju līdz ar mūsu sportistiem, un, kā jūs redzat, tā kā esmu solījies, es jau otro nedēļu nēsāju mūsu olimpiskās komandas kaklasaiti, daži par mani sāk smaidīt, un viņi saka: vai tev jau neapnika nēsāt? Es teicu: nē, nē, es nēsāšu visu olimpiādes laiku!

— Jāpasaka klausītājiem, ka tā ir tāda kā mūsu valsts karogs — sarkanbaltsarkana, un, kad premjers ienāca, es arī gan tā noskatījos un domāju, kāpēc tā.

A. Bērziņš: — Nu ja!

— Un kā jūs skatāties uz to, kādi rezultāti ir mūsu sportistiem?

A. Bērziņš: — Es domāju, ka šodien ir ārkārtīgi nozīmīga diena, ļoti daudzas interesantas lietas varētu izšķirties. Nu kaut vai tas, ka mums ir viena bronzas medaļa, tas jau ir zināms sasniegums. Man ļoti gribas redzēt, kāds izskatīsies Baltiņš bez ūsām.

— Cienījamie klausītāji, raidījumā "Varas pozīcija" pie mūsu mikrofona runāja premjers Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā