Regulators ir neatkarīgs

Inna Šteinbuka, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) priekšsēdētāja, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Inna Šteinbuka 1.jūnijā iesniegusi Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei komisijas 2004.gada pārskatu, bet nākamajā nedēļā paredzēts izskatīt “Latvijas gāzes” dabasgāzes tarifu projektus 2005.–2007.gadam. Izskatās, ka 2005.gads komisijā būs saucams par “gāzes gadu”, prognozē komisijas priekšsēdētāja. 2004.gads bija trešais regulatora darbības gads. Līdz šim komisija ir guvusi regulējamo uzņēmumu respektu un starptautisku novērtējumu, turklāt apliecinājusi neatkarību no politiskajiem vējiem Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Regulatoram zinīgi eksperti

– Vai regulatora valstiskā loma patlaban ir pietiekama?

– Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas loma ir noteikta ar likumu “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”, nozaru likumiem un iestādes nolikumu. Likumos noteiktā loma tiek reāli īstenota, tā nav tikai formāla noteikto funkciju izpilde. Manā skatījumā, mēs četros pastāvēšanas gados tiešām esam spējuši kļūt par diezgan nozīmīgu spēlētāju tautsaimniecībā un valsts pārvaldē. Esam izstrādājuši desmitiem dažādu normatīvo aktu visās regulējamās nozarēs, izsnieguši vairākus simtus licenču un atļauju, uzraugām licenču nosacījumu izpildi, risinām strīdus, cenšamies stiprināt konkurenci un uzlabot pakalpojumu kvalitāti.
Sabiedrība gan vairāk pamana aisberga redzamo daļu, proti, to, ka mēs apstiprinām tarifus. Daži cilvēki, pat universitāšu profesori man jautā – ko jūs vispār darāt, izņemot tarifu apstiprināšanu vienreiz gadā? Vai par to jūs algas saņemat? Atbildu – tarifu apstiprināšana ir tas, ko izjūt visi patērētāji. Mūsu galvenā loma ir ļoti rūpīgi pārbaudīt mums iesniegto tarifu projektu – vienmēr tos izvērtējam no ekonomiskā, juridiskā un nozares viedokļa. Mēģinām panākt, lai tarifs atbilstu visas sabiedrības interesēm, ar to saprotot ne vien iedzīvotājus, bet arī citus patērētājus un pakalpojumu sniedzējus.
2003.gadā “Latvijas gāzes” tarifu apstiprināšanas gaitā mums izdevās nodrošināt pilnīgu procesa caurskatāmību, liekot uzņēmumam uzrādīt akciju pirkšanas un pārdošanas līgumus, kontraktus ar “Gazprom” par gāzes piegādes cenām. Mums izdevās neizbēgamo gāzes cenu pieaugumu mazliet samazināt un trijos gados pakāpeniski iedzīvināt. Tā rīkojāmies, lai patērētājiem nebūtu tik liels šoks, turklāt abonēšanas maksu samazinājām par trešdaļu. Tas ievērojami mīkstināja tarifu pieaugumu mazajiem patērētājiem.

– Vai tad, kad jūs apstrīdat tarifu celšanas nepieciešamību, iznākumu neizšķir tas, kuram ir kvalificētāki vai izveicīgāki konsultanti?

– Tā tas nav, esmu apmierināta ar regulatora profesionālo kapacitāti. Mums ir kvalificēti nozaru speciālisti, ekonomiskā analīze ir pārliecinoša, juridiskā izvērtēšana – pietiekami stipra. Sadarbojamies arī ar dažādu nozaru ekspertiem, tiesu lietās – ar advokātu birojiem. Mums ir sava konsultatīvā padome, kur pieaicināti mācībspēki un eksperti no Latvijas augstskolām un Zinātņu akadēmijas, viņi sniedz neatkarīgus vērtējumus. Sarežģītu situāciju piedzīvojām šā gada sākumā, kad noteicām “Lattelekom” starpsavienojumu tarifu augšējo robežu, bet tiesa mūsu lēmuma piemērošanu apturēja. Tas traucēs attīstīties telekomunikāciju tirgum un samazināt sarunu tarifus gala lietotājiem. Kaut arī esam pārliecināti par lēmuma nepieciešamību, “Lattelekom” labāk izdevās pārliecināt tiesu. Šobrīd veicam ļoti intensīvas pārrunas ar regulējamiem uzņēmumiem un jau jūnijā ceram rast veiksmīgāku risinājumu.

– Kāpēc monopoluzņēmumi, arī “Latvijas gāze”, ietiepīgi nemeklē iekšējās rezerves, bet cenšas kāpināt peļņu uz patērētāju rēķina?

– Šis jautājums nav tik vienkāršs, kā jums šķiet. Piemēram, vienlaikus ar dabasgāzes apgādes tarifu aprēķināšanas metodikas apstiprināšanu 2003.gadā tika noteikta arī tā sauktā “Latvijas gāzes” kapitāla atdeves likme. Iepriekš nebija neviena kvantitatīva rādītāja, kas monopoluzņēmumam noteiktu saprātīgas peļņas apmērus. Ja mēs nosakām, ka kapitāla atdeve nevar pārsniegt 8,4 procentus, salīdzinot ar pakalpojumu sniedzēja pamatlīdzekļiem, veidojas skaidrs priekšstats, uz kādu peļņu investori var cerēt. Regulatoram jānodrošina, lai šis princips tiktu arī īstenots. Šobrīd izskatāmie “Latvijas gāzes” tarifu projekti 2005.–2007.gadam balstās uz jaunajām gāzes iepirkuma cenām no “Gazprom”, ko mēs nevaram ietekmēt. Ja Krievija iekšienē un Baltkrievijai gāzi pārdod lētāk, bet mums piemēro augstākas cenas, tas ir uzņēmuma “Gazprom” lēmums. Viņi ar labdarību nenodarbosies. Tāpēc regulators rūpīgi pārbauda visas pārējās “Latvijas gāzes” izmaksas.
Agrāk pastāvēja mīts, ka Latvijas patērētāji no savas kabatas pārmaksā par gāzes glabāšanu Inčukalna pazemes krātuvē. Pēc metodikas vietējie patērētāji apmaksā 52 procentus no visas uzglabātās gāzes izmaksām, pārējās tarifā netiek iekļautas, jo atlikums nonāk atpakaļ Krievijā. Pieaicinātā eksperte ekonomiste Raita Karnīte šopavasar konstatēja, ka šis sadalījums ir par labu Latvijas patērētāju interesēm, līdz ar to mīts ir zudis.
Mēs ilgi diskutējām ar uzņēmumu, piemēram, par ASV dolāra kursa prognozi, kuru “Latvijas gāze” izmanto, plānojot izdevumus norēķiniem par piegādāto gāzi. Uzņēmums vēlējās piemērot viņiem izdevīgāku augstāku likmi, bet mēs vadījāmies pēc Starptautiskā valūtas fonda prognozēm. Un “Latvijas gāze” ar to samierinājās. Centāmies atrast kompromisu, arī prognozējot iekšzemes gāzes patēriņu.
Kāpēc ir nepieciešami kompromisi? Diemžēl mēs nevaram izvirzīt citu tarifu projektu pēc savas iniciatīvas, bet varam norādīt uzņēmumam uz trūkumiem iesniegtajos projektos un aicināt tos precizēt. Tādā veidā iespējams nonākt pie pamatotāka, patērētājiem izdevīgāka tarifa. Ja uzņēmums labprātīgi nepiekrīt iesniegt precizējumus, varam tarifu projektu noraidīt. Parasti tas nozīmē, ka sarunas būs jāturpina tiesā. Tarifu izskatīšanas gaitā vairākkārt pieprasām no uzņēmumiem papildu datus, lai būtu pēc iespējas mazāk nepārbaudāmās informācijas. Cenšamies pārbaudīt katru sīkumu un pierādīt savu taisnību.

Uztaustot zelta vidusceļu

– Vai, aizstāvot sabiedrības vitālās intereses pret monopoluzņēmumu patvaļu, savā ziņā neveicat tiesībsarga biroja uzdevumu?

– Jā, tāda ir arī ārvalstu prakse. Visur pasaulē regulators darbojas arī kā pirmstiesas iestāde, kas izvērtē savstarpējos strīdus starp tirgus dalībniekiem. Kā īstiem tiesnešiem mums katra lēmuma pieņemšanā ir jābalansē intereses starp konfliktējošām pusēm, uztaustot zelta vidusceļu.

– Varbūt regulatora pilnvaras būtu jāpaplašina, ja reiz regulējamās nozares tik dinamiski attīstās?

– Visi regulējamie uzņēmumi tam ļoti pretojas. “Latvijas gāze” nemitīgi aktualizē jautājumu, ka vajadzētu liegt regulēt tarifus rūpnieciskajiem patērētājiem. Paskaidrošu – 60 procenti Latvijā patērētās gāzes tiek izmantota siltuma un elektrības ražošanai. Lielākie patērētāji ir “Latvenergo”, “Rīgas siltums” un citi siltumapgādes uzņēmumi Latvijas pilsētās, kas nodrošina apkuri iedzīvotājiem. Ja mēs aprobežotos tikai ar iedzīvotāju tarifu regulēšanu, tie būtu tikai seši procenti no izlietotās gāzes. Domāju, ka “Latvijas gāze” būtu ar mieru iedzīvotājiem gāzi pārdot par santīmiem, ja savu artavu nopelnītu citur. Savukārt siltumapgādes jautājumos svarīgi apvienot valsts līmeņa regulatora un pašvaldību regulatoru pūles, pārskatot regulēšanas modeli.
Tas, ka jebkuru mūsu lēmumu var pārsūdzēt tiesā, ir bijis par pamatu atsevišķiem gadījumiem, kad esam bezpalīdzīgi tiesas priekšā. Lai šo situāciju risinātu, būtu jāmaina visa valsts pārvaldes filozofija, ko es neieteiktu darīt. Pēc apturētā lēmuma par “Lattelekom” starpsavienojumu tarifiem zviedru kolēģi mani mierināja, ka viņiem šobrīd tiesvedībā atrodas 52 lietas, jo pārraugāmie uzņēmumi nav izcīnījuši sev labvēlīgus lēmumus. Tāpēc Zviedrijā cenšas izglītot tiesnešus, kuri izskata administratīvās lietas, bet neizprot gāzes vai telekomunikāciju tirgus specifiku. Varbūt mēs arī iesim līdzīgu ceļu. Valsts administrācijas skolai jau piedāvājām savu lektoru pakalpojumus.

Regulatora statuss būtu jāpielīdzina Valsts kontrolei

– Kāda jums veidojas saskare ar lielo uzņēmumu valsts pilnvarniekiem?

– Gandrīz nekāda. Mums ir tiešas attiecības tikai ar uzņēmumu vadību. Izņēmums ir “Latvijas gāze”, kur akcionāri – “E.ON Ruhrgas” raksta vēstules ar saviem ierosinājumiem un priekšlikumiem. Tikai retos gadījumos, ja nevaram saņemt nepieciešamo informāciju no regulējamiem valsts uzņēmumiem, aicinām palīgā attiecīgās nozares ministriju. “Latvenergo” gadījumā mums izveidojušās ļoti lietišķas attiecības ar uzņēmuma padomi. Risinot jūtīgus jautājumus, piemēram, par elektrības tarifu izmaiņām, kur ir svarīga valdības nostāja, to uzreiz pārrunājam ar politiķu deleģētiem pārstāvjiem uzņēmuma padomē.

– Ja jums algu apmēru nosaka politiķi, vai viņi to neizmanto kā sviru regulatora vadības ietekmēšanai?

– Regulatora budžets veidojas no regulēto uzņēmumu maksātas nodevas par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu. Ar likumu šī nodeva noteikta 0,2 procentu apmērā no regulēto pakalpojumu apgrozījuma. Nodevas ieņēmumus mēs varam izmantot tikai regulēšanas nodrošināšanai. Tas rada regulatoram pietiekamu finansiālu neatkarību. Kopējie nodevas ieņēmumi arī nosaka, cik varam atļauties izmaksāt algās. Rūpējamies, lai darbinieki būtu motivēti pie mums strādāt, lai nepāriet uz privāto sektoru, bet pilnībā no tā izvairīties nespējam.
Mums ir sava Iekšējā audita nodaļa un strādājam ar zvērinātiem revidentiem, naudas plūsma ir caurskatāma. Ja uzņēmumi mums maksā, viņiem rūp, lai nauda tiktu izlietota efektīvi, tāpēc mums jāatskaitās katram. Regulatora budžeta veidošanā politisku spiedienu neizjūtam. Turpretī Lietuvā ir atšķirīga situācija. Tur regulatora budžets ir lielā budžeta neatņemama sastāvdaļa un tāpēc reāli pastāv politiskās ietekmēšanas risks.
SPRK ir neatkarīga gan finansiāli, gan politiski, tomēr, lai izslēgtu ietekmēšanas iespējas, tās statusu varētu pielīdzināt Valsts kontrolei ar pilnīgu neietekmējamību (tā ierakstīta Satversmē). Salīdzinājumā ar vairākām citām valstīm mūsu regulators ir neatkarīgs.

Jāizvēlas – inflācija vai attīstība

– Kādus jūs, ekonomiste, iespējamos un vēlamos inflācijas bremzēšanas ceļus saskatāt Latvijā (nodokļa ieviešanu kredītiem, pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pārtikai no 18 uz 5 procentiem)?

– Abi priekšlikumi vēl ir jāizvērtē. No makroekonomiskās teorijas aspekta vienīgais veids, kā apstādināt inflācijas pieauguma tempus, ir iegrožot iekšzemes pieprasījumu. Vai būtu attaisnojama valsts ekonomiskā progresa apzināta kavēšana, lai gausinātu inflāciju? Es ieteiktu meklēt zelta vidusceļu. Konkrētu pasākumu izvēli un to iespaida izvērtējumu atstāšu atbildīgajām institūcijām un mūsu lietpratīgākajiem ekonomistiem. Bet no regulatora viedokļa jāuzsver, ka regulētās cenas nav instruments, ar kuru var panākt strauju inflācijas ierobežošanu. Regulētās cenas, īpaši enerģētikā, pieaug to pašu apstākļu dēļ, kas ietekmē arī citas cenas. Galvenais noteicošais faktors ir energoresursu cenu kāpums, augstās naftas cenas pasaulē. Tāpat aizvadītajā gadā regulējamo cenu pieaugums veidoja apmēram devīto daļu no kopējās inflācijas. Tas parāda, ka citi faktori ir daudz būtiskāki.

Arvīds Deģis