Ticība vienībai pārstata kalnus un pārvar laiku

Biedrības "Latviešu – lietuviešu vienība" vadītāja trimdā skolotāja un vēsturnieka Jūlija Brača (1909–1984) arhīvā citu dokumentu vidū ir arī četras ciešā mašīnrakstā pieblīvētas lapiņas "Vispasaules Latviešu – lietuviešu vienības mērķi un organizācija". Teksts bez datējuma un autora norādēm. Spriežot pēc stila un zinot, ka Jūlija Brača spalvai pieder arī apjomīga "Aistijas vēsture", diezgan droši var apgalvot: dokumenta autors ir pats Jūlijs Bračs. Iespējamais sacerēšanas laiks — apmēram 1950. gads.

Atzīmējot Baltu vienības dienu, var būt interesanti papētīt, kādas domas baltu tautu vienības kopējos valdīja pirms pusgadsimta. Ievērību var saistīt arī fakts, ka šai atceres dienai trimdā ir bijusi priekštece — Latviešu – lietuviešu vienības (LLV) diena 28. novembrī.

Alberts Caune

Latviešu un lietuviešu vienībai

Plūsmo glāstoša zilgme vienmēr Lietuvai pāri,

Dienvidu pusē jo tā — vairāk saules tur ir.

Taču tur siltme vēl cita jaušama — vēlīgi ļaudis

Allaž domā par mums, brāļu tautas jo mēs.

Brāļu tautas, kam dārgas savu sentēvu āres,

Kurās ierakstīts viss, audžu audzēs kas justs.

Tauta, tēvzeme, brīve — lielākie dārgumi triji —

Vienmēr valdzinās mūs, svētāka nava nekā.

Abas tēvzemes mūsu vienmēr pilnas šīs zilgmes,

Kura nedziest nekad — plūst no dveselēm tā.

Nemunas, Daugavas krastos ceļas lai audze pēc audzes,

Sapņos vienotas, tad liels būs nākotnes laiks.

Vispasaules Latviešu – lietuviešu vienības mērķi un organizācija

LLV mērķis ir Aistijas vienības, kā arī latviešu un lietuviešu savstarpējās tuvināšanās veicināšana visā pasaulē.

Latvieši un lietuvieši ir cēlušies no aistu tautas kopējā celma. Abas valodas, kultūra un tautas tradīcijas ir tuvi radniecīgas. Atšķiršanās radusies vēstures apstākļos un citu tautu ietekmē.

Latviešiem un lietuviešiem ir kopēja vēsture. Aistu tauta cīnījās pret krustnešu iebrukumu savā zemē laikā no 13. līdz 15. gadu simtenim. 16.gs. sabruka krustnešu vara Baltijas piekrastē. Prūsija nonāca zem Lietuvas sabiedrotās Polijas, bet Livoniju un līdz ar to Aistijas centra izeju uz Baltijas jūru ieguva Lietuva. Livonijas un Lietuvas ūnijas dienu 1561. gada 28. novembrī LLV tagad svin kā Latviešu – lietuviešu vienības dienu. Līdz pat 18.gs. beigām Latvijas daļas Kurzeme, Zemgale un Latgale bija apvienotas ar Lietuvu poļu–lietuviešu kopējā republikā.

Brīvības pazaudēšana Otrā pasaules kara laikā pierādījusi Baltijas tautām vienības nepieciešamību. Baltijas valstis kapitulēja katra par sevi, armijas bija dažādi organizētas, apbruņotas dažādiem ieročiem un kopējā darbība kara laikā nemaz nebija paredzēta. Ārpolitika nebija saskaņota un bieži strādāja viena otrai pretī, kā piemēram, Latvija Lietuvai Viļņas jautājumā. Tautas masu tuvināšanai — ar literatūras tulkojumiem, valodas un vēstures mācīšanu, kā arī brīvu satiksmi starp visām trim zemēm — nekas nebija izdarīts. Valdības tuvināšanās kustību neatbalstīja, un šie jautājumi bija atstāti atsevišķo personu un organizāciju iniciatīvai. Aiz ģeogrāfiska tuvuma un kopīgas interešu apziņas tautā neatkarības laikmetā tomēr izaugusi zināma Baltijas tautu solidaritāte.

Dzimtenē pastāvēja 6 tuvināšanās organizācijas — katrā zemē viena organizācija tuvināšanās darbam ar ikvienu no pārējiem diviem kaimiņiem. Latvijā pastāvēja Latviešu – lietuviešu vienība, Lietuvā pastāvēja Lietuviešu – latviešu vienība. Abu minēto organizāciju darbība bija saskaņota un tās rīkojās kā viena. To darbības rezultātā tautā izauga zināma vienības strāva. Latviešu un igauņu savstarpējā tuvināšanās kā arī lietuviešu un igauņu savstarpējā tuvināšanās nebija tik spēcīga.

Latviešu un lietuviešu tuvināšanās balstās uz citiem pamatiem nekā latviešu vai lietuviešu tuvināšanās ar igauņiem. Latviešu un lietuviešu tuvināšanās ir nacionāla. Tā balstās uz kopējām aistu nacionālajām tradīcijām un tās mērķis ir atjaunot aistu nācijas ideālo vienību. Tuvināšanās ar igauņiem ir politiska rakstura aiz tā iemesla, ka atrodamies vienādā ģeopolitiskā situācijā ar vienu likteni. Nākamās Baltijas organizēšanas iespējas ir divējādas. Ir iespēja organizēt Baltijas apvienotās valstis, kur ietilptu Igaunija, Latvija un Lietuva. Bet ir iespēja organizēt Aistijas valsti, kurā ietilptu Lietuva un Latvija, un šī Aistija būtu sabiedrota ar Igauniju. Baltija būtu lielāka, bet Aistija būtu stiprāka. Kura no šīm divām iespējām būtu piepildāma, to rādīs nākamie notikumi un Latviešu – lietuviešu vienības kustības sekmes vispasaules trimdas saimē.

Tautu vienības un tautu tuvināšanās idejas pēc Otrā pasaules kara ir guvušas jaunu pamudinājumu, ir atjaunotas agrākās radniecīgās slāvu tautu valstis — Čehoslovākija un Jugoslāvija, kas sabruka Otrā pasaules kara gaitā. Jāatzīst tomēr, ka šo valstu iekšējā konstrukcija nav bijusi laimīga un tie trūkumi, kas tajās parādījušies, ir jānovērš, organizējot Aistijas valsti. Stipra tuvināšanās novērojama pat neradniecīgu zemāku tautu starpā — Beļģija, Holande un Luksemburga, no kurām veidojas jauna politiska vienība Benelux . Tiek apsvērta ideja pat par tālāku apvienošanos ar Franciju un Itāliju ( Fritalux ). Tā jau skaidri izceltos romāņu tautu bloks. Eiropas ūnijas organizācija cenšas apvienot visas Eiropas tautas vienā federatīvā organismā. Intermarium organizācija cenšas apvienot tikai centrālās Eiropas tautas starp Rietumeiropu un Krieviju. Kā arī veidotos Eiropas tautu savstarpējās attiecības pēc boļševisma satriekšanas un Maskavas impērijas saskaldīšanas, mūsu nolūks Eiropas tautu saimē ieiet pēc iespējas stiprākiem, t.i., apvienotiem ar saviem brāļiem un kaimiņiem.

Latviešu – lietuviešu vienības kustība tika atjaunota trimdā 1945. gadā. Laimīgā kārtā bija palikusi dzīva un izglābusies rietumos LLV (Rīgā) valde gandrīz pilnā sastāvā. Tika izplānota par jaunu visu Baltijas tautu tuvināšanās. Agrāko 6 tuvināšanās organizāciju vietā tika paredzētas tikai 3 organizācijas, jo tām būs jādarbojas nevis atsevišķi katrā Baltijas zemē, bet gan kopīgi visas trimdas saimes apjomā. Tādā kārtā nepieciešamas: Latviešu – lietuviešu vienība, Igauņu – latviešu biedrība un Igauņu – lietuviešu biedrība. LLV atjaunotāji cerēja, ka LLV darbība ierosinās arī tuvināšanās organizāciju ar igauņiem atjaunošanu. Šīs cerības gan līdz šim nav piepildījušās, bet tas nenozīmē, ka pūles šai virzienā jāatmet.

Jaunā LLV ir būtībā agrāko divu dzimtenes organizāciju apvienojums, jo tanī par biedriem ir abu agrāko organizāciju biedri un vispār kā Latvijas tā Lietuvas pavalstnieki un latvieši un lietuvieši vispār. 1948. gada 18. aprīlī Rotenburgā pie Bramanes notika pirmā delegātu konference trimdā, kur tika pieņemti jaunie plašākai darbībai piemērotie statūti un izvēlēta centrālā valde.

Atjaunotā vienības kustība ir mazliet citāda rakstura un lieto citādas metodes, nekā tas notika dzimtenē. Dzimtenē abas tuvināšanās organizācijas apvienoja kultūras un sabiedriskos darbiniekus. Tur piederēja arī daudz personu, kam ar otru zemi bija kādas attieksmes dienesta uzdevumu vai saimniecisku nolūku dēļ. Diplomātija un pieklājība prasīja sastāvēt vienības organizācijā arī tad, ja īstas intereses nebija. Abu organizāciju darbība izpaudās dažādas literatūras izdošanā, ekskursiju sarīkošanā uz otru zemi, valsts svētku un piemiņas dienu sarīkošanā un augstākais kāpinājums bija vienības kongress, ko rīkoja abas organizācijas kopā Rīgā vai Kauņā, reiz arī Klaipēdā. Šais kongresos tika nolasīti akadēmiska rakstura referāti, bet dalībnieki izmantoja iespēju iepazīties ar otru zemi un nodibināt personīgu kontaktu.

Atjaunotā vienības kustība tiecās kļūt par tautas masu kustību un jaunatnes sajūsmas kustību. Tā nostāda tautiešu acu priekšā skaidru mērķi — ideālu AISTIJU, ko saņemam kā vēstures mantojumu un nākotnes drošības un brīvības ķīlu. Šo seno, bet reizē jauno ideju simbolizē jaunais ģerbonis — Senlietuvas Ģedimina stabi ar Latvijas trim zvaigznēm. To simbolizē jaunais karogs — balts, sarkans, zelts (pēc ģerboņa krāsām). Tā vienības kustības dalībnieks ir ne vien kāds apātisks tautu draudzības veicinātājs, bet gan aistu nacionālists un Aistijas patriots.

No šī jaunā Aistijas viedokļa mūsu apziņā, it īpaši latviešiem, uzaust pavisam jaunas problēmas. Līdz šim lietuvieši par savām austrumu robežām cīnījās vieni paši. Tagad tās ir Aistijas robežas un pie tām nostājas arī latvieši. Šis apstāklis nepaliek nepamanīts mūsu zemes tīkotājos — poļos un baltruteņos — , un tie sāk nojaust, ka to priekšā nostājas jauns spēks. Tādā kārtā lietuviešu līdzšinējā vientuļā pozīcija uzlabojas, to sirdīs izkūst agrākais rūgtums un tie ar nepiespiestu sirsnību var stiept roku pretim latvietim.

Bet mums ir arī vēl rietumu robežas. Lietuvieši savā laikā vieni paši smagi cīnījās Klaipēdas apgabala iegūšanas dēļ, un tā izveidošana arī nebija viegla, līdz Lietuva šo apgabalu Otrā pasaules kara priekšvakarā pazaudēja. Bet jautājums ir vēl plašāks nekā Klaipēdas apgabals vien. Dziļi tā sauktajā Austrumu Prūsijā vēl līdz pat Hitlera laikiem sniedzās lietuviešu mītnes. Klaipēdas apgabals līdz ar Prūsijas austrumu daļu sastāda tā saukto mazo jeb protestantisko Lietuvu. Hitlera laikos viņpus Lietuvas robežām lietuvietība tika izdeldēta, ne vien padzenot un fiziski iznīcinot pašus lietuviešus, bet arī pārdēvējot vietu vārdus. Tā pilskalnes vietā radās Schlossberg’a utt. Arī tagad jaunajai Aistijai nevarēs būt vienaldzīgi šie novadi, kur līdz pat visjaunākajiem laikiem ir ritējusi visrosīgākā kultūras dzīve, kur, piemēram, 18.gs. Karalauču universitātē darbojās lietuviešu profesori un kur luterāņu mācītājs Donelaitis sacerējis lielāko dzejas darbu lietuviešu valodā "Gadskārtas". Bet pēc Otrā pasaules kara Prūsijas jautājums iegūst pavisam jaunu nozīmi. Ir skaidrs, ka arī pēc boļševisma satriekšanas nekad neatgūs Austrumu Prūsiju, jo Dancigas koridora dēļ sākās Otrais pasaules karš. Ja negribam Prūsiju atstāt Polijai, tad vienīgā izeja ir veicināt Prūsijas neatkarības nodibināšanu, kaut arī tā būtu vācu valsts tāpat kā Austrija. Bet tā nekad pilnīgi nebūs vācu valsts, jo bez vāciešiem tur ir arī vēl lietuvieši un mazūri, bez tam ir zināmas iespējas senprūšu nacionālismam, kas caur gadu simteņiem nav pilnīgi noslāpis, bet atspoguļojies literatūrā un sabiedriskās kustībās līdz pat jaunākiem laikiem. Tādā kārtā mums nākotnē būs jānodarbojas nevis ar trim, bet ar četrām Baltijas valstīm. Bet, ja mēs ļoti gribēsim un būsim ļoti spēcīgi (es te domāju Amerikas lietuviešu fizisko, saimniecisko un politisko spēku palīdzību), tad varbūt spēsim Aistijas robežās apvienot arī Prūsiju.

No šiem jaunajiem viedokļiem savā darbā vadās jaunā vispasaules Latviešu – lietuviešu vienības kustība, kas sākusies Vācijā, izplatījusies trimdas nometnēs, tagad tiecas pārsviesties un emigrācijas gaitā ir jau pārsviedusies uz citiem kontinentiem, kur šai kustībā ir iespēja ieslēgties arī vecākās emigrācijas tūkstošiem.

LLV darbs ir sadalīts atsevišķo zemju sektoros. Pašreiz ir noorganizēti un darbojas jau šādi sektori: Vācijas sektors, Lielbritānijas sektors, Austrālijas sektors (sektora vadītājs tautsaimnieks Jonas Normantas Flinders’a pie Melburnas), Kanādas sektors. Vācijas sektoru vada pati Centrālā valde, jo tās sēdeklis pagaidām paliek Eiropā — Hannoverē. Centrālās valdes daļa 4 locekļu sastāvā atrodas Amerikā un tā būs īpaša Centrālās valdes delegācija Amerikai ar patstāvīgas lemšanas tiesībām. Sēdeklis paredzēts Klīvlendā. Emigrācijas gaitas lēmuma dēļ divi locekļi Emīls Skujenieks un Oļģerts Liepiņš tur ieradušies tikai nesen un tādēļ, Centrālās valdes Amerikas delegācija nav vēl spējusi savu darbību attīstīt tieši tai zemē, kurai ir lemts būt par vispasaules LLV galveno bāzi.

Aistu nacionālā politikā un arī vienības kustībā ir jāapsver tā lielā nozīme, kāda piešķirama tam vienam miljonam lietuviešu, kas dzīvo Amerikā. Tā ir viena ceturtā daļa no visas lietuviešu tautas. Amerikā iznāk 28 lietuviešu laikraksti, no kuriem 4 dienas laikraksti. Čikāgā dzīvo vairāk lietuviešu nekā Kauņā. Ir tiesa, ka daļa stipri asimilējusies, bet ir arī tiesa, ka Amerikas lietuvieši devuši tādu Lietuvas patriotu, kāds ir vēsturnieks Konstantīns Jurgēla, kas ir Amerikā dzimis, audzis un visu mūžu nodzīvojis. Lietuvā bijis tikai samērā neilgu laiku, bet Aistijas ideju un aistu nacionālās problēmas izprot daudz labāk nekā viens otrs, kas dzimteni atstājis tikai tagad. Jurgēlas "Lietuvas vēsture" angļu valodā ir skaistākais Aistijas idejas apliecinājums lietuviešu vēstures literatūrā.

Amerikas lietuviešu masa ir jāpaceļ augstākās idejās un tad jāparāda lielāki mērķi nekā tie, ko šie cilvēki var saskatīt Amerikā. Ticība pārstata kalnus. Šoreiz mēs gribam, lai ticība pārstata cilvēkus pāri plašumiem un jūrām atpakaļ uz dzimteni, kad stunda nāks un cilvēki dzimtenē būs vajadzīgi. Tad varēsim ne vien atgūt brīvību, uzcelt vienību, bet arī nosargāt Aistijas robežas, uz kurām kritušas tik daudzas paaudzes.

Vispasaules vienības kustībai stāv priekšā milzu uzdevumi. Tai jāveic ne vien tautas masu saliedēšana, tai jāsprauž ne vien brīvības mērķi, bet tai jāveic arī tīri tehniski priekšdarbi, kas savā laikā bija jāizdara dzimtenē, bet aizrādīto iemeslu dēļ palikuši nepadarīti. Ir vajadzīgas gramatikas un vārdnīcas, valodas mācības grāmatas, literatūras tulkojumi, vēsturisko notikumu apgaismojumi grāmatās un brošūrās, lielas un mazas vēstures un ģeogrāfijas kartes. Tas viss prasa milzu līdzekļus, bet vēl vairāk tas prasa dedzīgus un zinošus darbiniekus, kas šos uzdevumus veiktu, atrazdamies vispasaules plašajā izklaidē, kur uzdevumi jāveic sarakstes ceļā. Centrālā valde strādā Hannoverē, un tā ir kā sirds, kas piešķir dinamiku spēkam, kas dzimst no idejas. Centrālās valdes vēstules, kas lido uz tālām pasaules malām, ir kā pavedieni, kas saista atsevišķos veicējus kopējā vienības un brīvības cīņā, lai reiz paceltos jauna un spēcīga Aistija un aiztaupītu nākamām paaudzēm to, kas netika aiztaupīts mūsējai.