Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora vietniece Gaida Jablovska

Rainis un Jasmuiža — ar atskatu pāri gadsimtam un ieskatu nākotnē

Referāts konferencē "Kā Rainis dzīvoja Jasmuižā" Preiļu rajona Aizkalnes pagasta Jasmuižā 2000. gada 10.septembrī. Saīsināts.

"Cik mums zināms no Latgales kultūras, no viņas literatūras? Ir tāda, un mēs viņu nezinām, ir vēsture Latgalei, mēs pat to nepazīstam, ir uzglabājušās Latgalē tautas dziesmas, tautas garīgās mantas. Mēs par viņām tagad sākam rūpēties". Šos vārdus Rainis 1924. gada maijā teica no Latvijas Saeimas tribīnes. Un Latgalei ir sava īpaša nozīme Raiņa dzīvē un daiļradē.

Raiņa bērnības mājvietas bija tēva nomātās muižas Tadenavā, Randenē, Berķenelē, Vasiļovā. 1882. gadā Krišjānis Pliekšāns, būdams netālās Vasiļovas nomnieks, uzsāka sarunas ar Kuzņecovu par Jasmuižas nomu. Pēc ilgas un garas kaulēšanās nomas līgums tika arī noslēgts. Vēsturiskie izziņas materiāli par Jasmuižu atrodami Lietuvas Valsts centrālajā arhīvā Viļņā, Latvijas Valsts vēstures arhīvā un Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja krājumā. Jasmuižas nomas līgums rakstīts krievu valodā un parakstīts 1883. gada 10. martā. Citēšu dažus no tā 18 punktiem.

1. Es, Kuzņecovs, atdodu viņam, Pliekšānam, nomā Jasmuižas muižu uz divpadsmit gadiem laikā no 1883. gada 23. aprīļa līdz 1895. gada 23. aprīlim par maksu man, Kuzņecovam, katru gadu 3.150 rubļu sudrabā. Pliekšānam nomas maksa jāiemaksā ne man, Kuzņecovam, bet Viļņas Zemes bankā un Dinaburgas Valsts apriņķa kasē, nepārsniedzot nomas maksas 3.150 rubļus šādos termiņos ( seko uzskaitījums ), bet šī gada jūnija mēnesī noteikti jāiemaksā man, Kuzņecovam, personīgi.

2. Es, Kuzņecovs, atdodu viņam, Pliekšānam, minēto muižu nomā ar visām ēkām, kas atrodas Jasmuižas muižā, kā dzīvojamās telpas, tā arī lopiem, barībai un labības noliktavas, – izņemot dzīvo-jamo māju, kurā es patlaban dzīvoju, un ēkas, kas pie tās atrodas, un veco, lielo un jauno augļu dārzu, — tāpat ar zemi, pļavām, ganībām, sakņu dārzu un diviem maziem augļu dārziem, kas atrodas Jasmuižas muižas robežās. Aramzemei piecos laukos vajag būt ne mazāk par tūkstoš pūriem sējuma.

3. Es, Pliekšāns, piekrītu augstāk teiktajam un apņemos minēto zemi ar saviem strādniekiem, zirgiem, instrumentiem un pārējiem darba rīkiem labi apstrādāt, neprasot no Kuzņecova nekādas palīdzības, — un bez tam apņemos uz sava personīgā rēķina izlabot visas ēkas Jasmuižas muižā, bet no Kuzņecova puses šādai vajadzībai jādod materiāls, proti: koki, tāpat ķieģeļi krāšņu, dūmvadu labošanai un jaunu ierīkošanai, un kaļķi, stikls, naglas grīdām, cik vajadzēs, atslēgas.

4. Es, Pliekšāns, apņemos katru gadu nepieļaut aizaugt pļaujamām siena pļavām... apņemos katru gadu papuves laukos izrakt grāvjus un nepieļaut, lai tos aizraktu cūkas.

5. Man, Pliekšānam, rudzu un vasarāju salmi jālieto lopu ēdināšanai un jumtu labošanai, tos nepārdot un neatdot sāņus.

6. Man, Pliekšānam, visā nomas laikā jātur manis nomātajā Jasmuižas muižā 85 gabali liellopu. Kazas visā nomas laikā nedrīkstu turēt, bez tam vasaras laikā man bez atlīdzības jāgana 6 gabali īpašnieka Kuzņecova govis, tāpat dzirnavnieka un krodzinieka, cik tiem izrādīsies pēc līguma.

8. Es, Pliekšāns, nedrīkstu aizliegt pastaigāšanos parkā, kas atrodas pie upes, tiklab īpašniekam Kuzņecovam un viņa ģimenei, kā arī visām personām, kas dzīvo Jasmuižas muižā, tāpat nevaru aizliegt iešanu caur augļu dārzu pa ceļu, kas ved caur augļu dārzu no vecās mājas drupām, kā uz paša īpašnieka jauno māju, kas atrodas Jasmuižas muižā.

9. Visas ēkas, kas atrodas Jasmuižas muižā, tiek apdrošinātas uz pusēm, bet ugunsgrēka gadījumā (no kā, Dievs, pasargi) nodegušās, vai no uguns bojātās ēkas jāatjauno uz īpašnieka Kuzņecova rēķina, saņemot apdrošināšanas prēmijas.

10. Es, Kuzņecovs, Jasmuižas iznomāšanas laikā nevaru iejaukties saimniecības darbos.

Un pēdējais līguma punkts: "Gadījumā, ja Pliekšāns līgumā noteiktajos termiņos neizdara maksājumus bankai vai Valsts kasei, kontrakts zaudē savu spēku."

Jasmuižas lieta Viļņas arhīvā liecina, ka Kuzņecova un Krišjāņa Pliekšāna savstarpējās attiecības bija sarežģītas, maksājumi netika veikti atbilstoši līgumā noteiktajām prasībām, bet šīs lietas juridiskā izpēte arī jāveic atbilstošas kvalifikācijas speciālistam. Pliekšāni Jasmuižā dzīvo tikai līdz Raiņa tēva nāvei 1891.gadā. Pēc tēva nāves Raiņa māte un māsa pārceļas uz dzīvi netālajā Pelēču muižā, bet tas jau ir cits stāsts.

Raiņa laika Jasmuiža. Kāda tā bija? Rainis tolaik mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā un Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Uz Jasmuižu viņš brauca "suņu dienās" — skolu brīvlaikos.

Līzes vēstule brālim 1883.gada maijā: "Sirdsmīļo brālīt! Raug še ko! Rakstu Tevim pirmo vēstuli iz tās muižas uz tās Jašas upes. Vieta ir pēdīgi jauka, varētu teikt pusparadīze."

Un 1884.gada septembrī Līze — Dorai: "Žēl, ka Tu nekad nevari atbraukt Jašos, kamēr vēl zied manas puķes. Šogad tās tiešām ir apbrīnojami skaistas, kādas tās mums nekad nav bijušas. Labprāt aizsūtītu Tev vienu buķeti..."

Kāds bija Jasmuižas tālākais liktenis? Jau 1890.gadā par Jasmuižas īpašnieku kļuva Kuzņecova dēls Ņikita. Jāpiebilst, ka vecajam Kuzņecovam bija četras meitas un viens dēls. Pēc Ņikitas nāves 1919.gada martā par muižas īpašnieci kļuva Marija Kuzņecova. Divdesmitajos gados Jasmuižā saimniekoja Augusts un Klaudija Apsīši. Juridiski Marija Kuzņecova savai pusmāsai — Klaudijai Apsītei — 30 535 ha lielo zemes gabalu ar nosaukumu — Jasmuižas mājas — par 4500 latiem pārdeva 1939.gada augustā. Apsīšu ģimene Jasmuižā saimniekoja līdz 1949.gada 25.martam, kad Augustu Apsīti ar meitu Ņinu izsūtīja uz Sibīriju.

Laika posmā no 1949. līdz 1960.gadam tagadējā muzeja teritorijā bija vietējā kolhoza saimniecības ēkas, kolhoza un ciema padomes administratīvās telpas. Sešdesmito gadu sākumā nojauca veco Pliekšānu dzīvojamo māju. Tās vietā uzcēla tagadējo Balto māju.

Un tālāk — manas personiskās atmiņas, manas subjektīvās izjūtas par šī Raiņa muzeja darbību vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Piemiņas plāksni pie Raiņa mājas Jasmuižā piestiprināja jau 1949.gadā. Tas bija centralizēts pasākums visā Latvijas teritorijā. Piemiņas plāksnes pielika arī pie Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā, bērnības mājas Tadenavā, dzīvesvietas Rīg, Baznīcas ielā 30, un Raiņa skolas Raiņa bulvārī.

Jasmuižā Rainim veltītu pirmo ekspozīciju atklāja 1964.gada 16.augustā. Tas bija Raiņa Tautas muzejs, kuru izveidoja Preiļu rajona Aizkalnes astoņgadīgās skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Emīlija Balaško. 16.augustā Jašas krastā sabiedrībā pazīstamie kultūras un mākslas darbinieki E.Smiļģis, F.Rokpelnis, J.Sudrabkalns, V.Kalpiņš, A.Vējāns, B.Saulītis u.c. stādīja mazas liepiņas, kuras gadu gaitā sakuploja, veidojot savdabīgu liepu mežu.

Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors toreiz bija Voldemārs Kalpiņš. Tuvojās Raiņa simtgade. Tāpat kā šodien, izvirzījās jautājums: kādai jābūt Raiņa ekspozīcijai tajās četrās istabās, kas muzejam atvēlētas mājas vienā galā. Pārējo ēkas daļu aizņēma Aizkalnes ciema padome, bibliotēka un Raiņa kolhoza priekšsēdētāja dzīvoklis. Muzeja darbinieki izveidoja ekspozīciju "Raiņa dzīve un daiļrade". Tautas koru "Tēvzeme" un "Dziedonis" vīri stādīja kociņus ceļa posmos Korsikova — Jasmuiža, Jasmuiža — Kastīre, Jasmuiža — Aglona. Aktieri skandēja Raiņa dzeju no mājas lievenīša. Dzejnieka simtgadi Jasmuižā atzīmēja vērienīgi.

1965. gada 29. decembrī LPSR Kultūras ministrija pieņēma lēmumu par Raiņa memoriālo māju "Tadenava" un "Jasmuiža" nodošanu Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam filiāļu statusā ar 1966. gada 1. janvāri.

Pirmie muzeja vadītāji Jasmuižā bija Ivars Aļķis un Olga Fjodorova. Ekspo-zīciju pārveidoja, akcentējot dzejnieka ģimnāzijas un studiju gadus.

Kad 1969. gadā sāku strādāt Jasmuižā, mantojumā saņēmu kolēģu veidoto muzeju. Pēc Raiņa simtgades apmeklētāju skaits samazinājās. Bet toreiz tas bija viens no galvenajiem muzeja darba rādītājiem. Tad muzeja darbinieki V.Kalpiņš, S.Viese, L.Volkova, dramaturgs G.Priede un fotomākslinieks J.Krieviņš atcerējās netālos Silajāņu keramiķus, Raiņa dzīves un daiļrades saistību ar tautas mākslu. Raiņa māte bija apkārtnē izslavēta audēja, pats dzejnieks pierakstījis Latgales tautas dziesmas, sarakstījis darbu "Višķu pagasta kāzu ierašas".

Jau 1969. gada augustā kopā ar mākslas zinātnieku un perfektu Latgales keramikas zinātāju Jāni Pujātu muzeja krājumā ieguvām 60 Polikarpa Vilcāna vāzes, krūzes un citus mākslas darbus. Apbraukājām keramiķu mājas gan Silajāņos, gan Blontos, gan Kazukalnā, gan gleznainajā Pušas ezera krastā. Tapa pirmās keramikas izstādes Jasmuižā.

Toreizējais Mākslas akadēmijas students Jānis Pipurs izstrādāja muižas bijušā zirgu staļļa rekonstrukcijas projektu. To realizēja, un 1972. gada jūlijā tika atklāta Latgales keramikas pastāvīgā ekspozīcija.

Septiņdesmitajos gados atjaunoja ūdenskritumu Jašas upē un restaurēja bijušo muižas govju kūti, kas pārtapa par izstāžu zāli. Sirmajam keramiķim Andrejam Paulānam aizejot mūžībā, uz Jasmuižu pārveda meistara darbnīcu. Astoņdesmito gadu beigās tika labiekārtots Jašas upes labais krasts un uzcelta estrāde.

Vairāk nekā desmit gadus (līdz aiziešanai mūžībā 1994. gadā) Jasmuižas muzeja vadītāja bija Baiba Ducmane. Viņa veidoja pirmās izstādes par Latgales trimdas rakstniekiem, nodibinot sabiedrisko fondu "Jasmuiža", izdeva grāmatas latgaliešu valodā. Arī šobrīd muzejā skatāmā Raiņa ekspozīcija ir Baibas Ducmanes veidota.

Ir gājis laiks, un mēs atkal esam sanākuši Jašas krastā, lai ar divdesmitpirmajam gadsimtam atbilstošu muzejisku domāšanu veidotu Rainim Jaunības muzeju.