Dr. philol. Saulcerīte Viese:

"Nepārgrozīta dvēsele nepārgrozīs ārējo iekārtu"

Uzruna dzejas sarīkojumā Liepājā 2000.gada 12.septembrī

"Dziesmās nemierīgi trīs visas pasaules sirds" — tā pirms astoņdesmit gadiem, gatavojot cittautu dzejas izlasi latviešiem, rakstīja Rainis. Viņš tā droši varēja teikt, jo zināja dziesmas, dzejas vārda brīnišķo spēku pār cilvēkiem. Audzis dziesmotajā tālīnajā Latvijas novadā, kopš skolas gadiem iepazinis cittautu kultūru. Dzejā allaž atbalsojas cilvēku jūtu un domu spēks, kas ir sevišķi sakāpināts lielu pārbaudījumu brīžos, lūzuma brīžos, kad pieaug nemiers ar sabiedrību un pasauli, kurā dzīvojam, un kad cilvēki kā izslāpuši tiecas pēc jaunām atziņām un tiecas izteikt savas sāpes un nemieru. Mūža galā viņš it kā atskatīdamies uz visu padarīto, teica:

— Kādēļ es rakstīju? Kādēļ saule spīd? Kādēļ putni dzied? Viņi gan nevar citādi. Tā viņu daba. Mākslenieku dvēsele izsakās dzejā un mākslā, viņi gan nevar citādi. Tā viņu daba.

Bet kā viņi to var? "Man Dievs ir devis izteikt, kā es ciešu" (Rainis citē Gēti). Bet kādēļ māksleniekam jāizsaka sevi, citiem dzirdot? Katrs, kuru dzīve sit, arī kliedz, citiem dzirdot. Mēs visi gribam līdzcilvēku un publiku. Arī mākslenieks, kas dara iespaidu un saņem ierosinājumu.

Viņa dvēsele aug dziļumā un plašumā un top pilna savu līdzcilvēku, savas tautas, visas cilvēces ciešanām, prasībām. Tās viņa izsaka, jo tās nu ir viņas pašas prasības. Tā mākslenieks top tautas sirdsapziņa, viņas vadons, viņas vēstures līdzdalībnieks un veidotājs.

Kad pie trešā gadu tūkstoša sliekšņa aptaujā vaicāja, kas ir simtgades cilvēks? — lielum lielais vairums atbildēja: Rainis. Rainis ar savu dzeju bija apvienojis trīs būtiskos lielumus kulūras problemātikā. Pirmais no tiem bija indivīds, patnis, "Pats" ar savām tiesībām uz laimi, uz attīstību, ar saviem meklējumiem, maldiem un sāpēm, kuras rada, Lāčplēša vārdiem runājot, brīdis, kad "kodolam briestot, pārlūza čaula". Taču sevī noslēgto jūtu pasauli dzejnieks vienmēr vienojis ar sabiedrisko problēmu loku kā organisku daļu no indivīda dzīves. "Priekš citiem darbodamies, attīsti pats savus spēkus nebeidzamā karā" — viņa jaunības dienu princips, un tam viņš palicis uzticīgs visu mūžu — kā sabiedrisks darbinieks uzņemdamies arvien būt stratēģis lielo pārkārtojumu brīžos un allaž pārdzīvodams vilšanos, kad līdzdarītāji aizgājuši pa citu ceļu. Īpaši sāpīgi viņam bijis apzināties, ka Latvijas sabiedrībā neveidojas tas ideāls, par kādu cīnījušies karavīri atbrīvošanas cīņās un ka netiek pārveidota cilvēka būtība, tā nekļūst labāka, cildenāka:

— Ar to vien nepietiek, ka mēs cīnāmies ar saimnieciskās un politiskās iekārtas pārgrozību un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā dvēseles pārgrozības un nepārgrozīta dvēsele nepārgrozīs ārējo iekārtu. (1921)

Rainis pāri šai pretrunās un sāpēs plosītajai, indivīda un sabiedrības pasaulei pacēla vēl trešo — ētikas un skaistuma pasauli — to pasauli, kas, Spīdolas vārdiem runājot, ir "valsts pār pasaules visumiem". Tā ir labā, daiļā, mūžīgā pasaule. Jo "tā pasaule, kurā nav vietas daiļam, labam, patiesam, nevar dzīvot, tai jāgrimst". Spīdolas valstība — bez varmācības, bez cilvēka pazemošanas, ar patības atvērtību pasaulei ir Raiņa mākslas un cīņas stratēģijas lielais slānis. Tā ir kultūras pasaule, kurai ir pirmtiesības uz brīvas valsts aizsardzību un gādību. Un arī mākslai pašai ir jāprot aizstāvēt šo trešo pasauli.

Šobrīd vēl mēs visvairāk pazīstam Raini kā cīnītāju — par demokrātiju, par taisnīgu sabiedrību. Daudz mazāk ir runāts par Raini kā smalkas, apgarotas cilvēka iekšējās pasaules tēlotāju un šī tēlojuma ciešo saistību ar intīmo jūtu un dabas atspoguļojumu. Un vēl mazāk — par lielo ētisko un estētisko likumību cildinājumu un pieprasījumu Raiņa mākslā, par garīgās pasaules sakoptību. Viņš gribēja jaunu, humānāku pasaules izpratni, jaunu attieksmi pret cilvēku. Bet — te vietā Spīdolas vārdi: "Es gribēju jums vēl vairāk dot, jums nebij spēka saņemot."

Mūsu laiks ir skarbs laiks, kas iznīcina vai ar putekļiem pārklāj daudzas atziņas un principus, kas dibināti tieši uz humānas sabiedrības veidošanu. Un te nu Raiņa personībai ir liela nozīme, ja mēs gribam pastāvēt kā valsts, kā tauta lielo pasaules tautu dzirnakmeņu vidū. Mums jāieklausās, ko dzejnieks teicis savai paaudzei un ko viņš rakstījis nākotnei, jo tieši nākotnes cilvēku — gudru, garīgi stipru un smalku, labdabīgu un labdarīgu viņš vēlējies veidot savos darbos.

Pats par savu daiļradi viņš teica:

— Dzejnieka darbs, klajā laists, priekš viņa nomirst kā noplūkta puķe. Bet lasītājs, darbu uzņemdams un saprazdams, savā sirdī to atdzīvina no jauna. To cerē dzejnieks un tādēļ laiž klajā savu darbu, zinādams, ka tas tā nenomirs. Nomirs, lai celtos augšā iz nāves un daudzkārt pavairots, jo nu dzīvos ne vienā vien cilvēkā — dzejniekā, bet tūkstošos. Un šie tūkstoši būs tas pats dzejnieks, tas pats būs sevi tūkstoškāršojis.

Atskatoties uz Raiņa darbu, var teikt — jau no paaudzes paaudzē Rainis ir sevi tūkstoškāršojis. Katra jauna paaudze no Raiņa paņem ko jaunu, savam laikam vajadzīgu. Un ne tikai no Raiņa vien — katrs mākslinieks, kas savā darbā apvieno dziļu jūtu kvēli, atbildību un drosmi sabiedrības priekšā, un spēju pacelties pāri ikdienas dzīves sāpēm, atrod to ciešo saiti, ko Rainis rada ar savu tautu. Un sevi tūkstoškāršo