"Ilvess netic, ka attiecības ar Krieviju uzlabosies"

"Postimees"

— 2000.09.12.

Ārlietu ministra Tomasa Hendrika Ilvesa intervija.

Kāds ir pašreizējais Igaunijas ārpolitikas stāvoklis? Kāda ir starpība starp sasniegto un plānoto?

Ja runājam par ideālu pasauli, kurā mēs būtu ES un NATO dalībvalstis, tad mēs, protams, vēl neesam šo variantu īstenojuši. Taču, runājot par NATO un ES, 1996.—1997.gados vispār bija nereāli, ka Igaunija saņems uzaicinājumu uz pievienošanās sarunām ar ES. Trīsarpus gadu vēlāk esam situācijā, kad Igaunija tiek uzskatīta par vienu no labākajiem ES kandidātiem.

Daļa panāktā ir ārpolitiska, daļa — iekšpolitiska. Igaunija ir spējusi realizēt reformas, kam dažas valstis vēl nav bijušas gatavas. Šajā ziņā esam labā stāvoklī. Pagājušajā gadā likās, ka pievienošanās process sāk aizķerties, bet ar kopējiem pūliņiem nokļuvām augšā vilnī ar ES likumu harmonizēšanu.

Taču otra problēma ir valsts iekšējā, — jautājums ir par administrēšanas spējām. Mēs varam gan pieņemt likumus, taču jautājums ir, cik labi tie sāks strādāt. Pašlaik tie vienkārši ir iekšējie jautājumi, pat vienkārši spēšanas jautājumi.

Oktobrī būs kārtējā ES atskaite par padarīto. Piemēram, par Igaunijas tiesu sistēmas darbību. Šādas lietas saņem kritiku, taču ārpolitikas kontekstā mēs esam ļoti labā stāvoklī. Ja tā turpināsim, tad mums būtu jābūt spējīgiem izpildīt savu mērķi un no savas puses būt gataviem pievienoties ES 2003.gada 1.janvārī.

Kāda ir ES nostāja?

Kas notiek ES, ir pavisam cits jautājums. Šeit lietas kļūst salīdzinoši sarežģītas dažādas pieejas dēļ. Skaidri un loģiski, ka Vācija saskaņā ar savām interesēm uzsver, ka Polijai būtu jāiekļūst ES paplašināšanās pirmajā kārtā. Dažādu interešu aizstāvēšanas vārdā ir nākts klajā arī ar tādām idejām, kā uzņemt desmit valstu 2005. gadā.

Personīgi es domāju, ka nav iespējams uzņemt desmit valstu vienā laikā. ES nespētu to sagremot. Tur būtu jāiekļūst mazākam skaitam valstu. Pašlaik ir par agru teikt kaut ko par paplašināšanos, jānogaida Francijas prezidēšanas laiks. Ja tas būs veiksmīgs, radīsies priekšnoteikumi tempu kāpumam.

Kāpēc Igaunija atšķirībā no Polijas, Ungārijas un Čehijas nav izdarījusi spiedienu uz ES, lai tā paziņo paplašināšanās termiņus?

Sarunās būtu jānonāk līdz tam, ka mēs esam gatavi. Tajā pašā laikā esam izdarījuši spēcīgu spiedienu, lai uzzinātu, kādus pārejas periodus mums dos un kādā jomā. Ko nozīmē vienkārši paziņot, ka mēs līdz šim laikam gribam pievienoties? Tā ir Igaunijas nostāja, ko mēs nevaram un arī negribam paplašināt uz citiem kandidātiem. Ko palīdz, ja mēs teiksim, ka 2003.gadā esam iekšā? Tā nav laba sarunu taktika prasīt datumu, kad varētu būt ES.

Zaudējums būtu daudz lielāks, ja tad pateiktu, ka jūs neesat gatavi. Tāpēc mūsu spiediens pirmām kārtām ir bijis uz tehniskām lietām. Lai ES dod mums stingrus mērķus pabeigt sarunas 2001.gadā: tas būtībā ir tas pats.

ES prezidējošie francūži vēlas redzēt pievienošanās sarunas vairāk politizētas, lai tās izietu no tehniskās fāzes. Kāda ir Igaunijas attieksme?

Ja politiskā fāze nozīmē lēmumus, piemēram, pārejas periodu jautājumā, tad mēs visādi to atbalstām. Pašreizējās sarunas ir bargas - tiek pateikts, ka to dabūs, to nedabūs, tā var darīt un tā nevar. Mums pašlaik ir jāpierāda, ka kaut kas šeit notiek.

Taču ES līdz šim nav bijis jāpieņem kādi politiski lēmumi. ES jāsāk pieņemt politiski lēmumi, un mēs to atbalstām.

Šajā politiskajā daļā ir arī otra puse, ko ņem vērā daži Eiropas politiķi. Piemēram, viedoklis, ka daļa valstu ir svarīgākas nekā citas.

Igaunija veic savus pienākumus, bet dažas valstis neveic, — šajā ziņā Igaunija ir guvusi panākumus tikai ar saviem pūliņiem.

Francijā bija dzirdamas arī balsis (kas pavasarī nebija manāmas), ka nekas nenotiks, ja starpvaldību konference (SVK) Nicā nebūs gatava un pārbīdīsies uz Zviedrijas prezidentūras laiku.

Francijas prezidēšanas laikā notiek koncentrēšanās uz šīm problēmām, un tas ir saprotami. Līdz ar to ir arī saprotams, ka paplašināšanās sarunu temps palēninās. Taču mēs tomēr pieņemam: ja SVK būs gatava, tad Zviedrija varēs koncentrēties uz savām problēmām, kuru vidū ir paplašināšanās un spēcīga sarunu izvēršana.

Kādas jūs redzat attiecības ar Krieviju?

Piecus gadus pēc tam, kad Igaunija robežsarunās bija atteikusies no pirmskara teritorijām, Krievijas prezidents Vladimirs Putins divu galotņu tikšanās laikā ir teicis, ka Igaunijai esot teritoriālas prasības. Ko var secināt? Viens no diviem: vai nu Krievijas Ārlietu ministrija īpaši precīzi neinformē Krievijas prezidentu, vai arī, lai ko mēs darām, nekas mūsu attiecībās ar Krieviju nemainās. Vai darām to, ko grib Krievija, vai nedarām, ko Krievija grib, nav atšķirību.

Vai tad ar Putinu nav jūtama kāda jauna līnija?

Plašā aspektā šī politika ir palikusi iepriekšējā. Tā kā Putina tikšanās laikā ar Rietumu līderiem atkal izvirzījās Igaunijas teritoriālo prasību jautājums, tad es nespēju neko jaunu šeit saskatīt.

Vai ir reāli, ka Igaunija 2002.gadā saņems ielūgumu uz pievienošanās sarunām NATO?

Nav iespējams novērtēt, cik tas ir reāli, pirms nezinām, kāda būs nākamās ASV administrācijas politika. Abi prezidentu kandidāti ir atbalstījuši NATO paplašināšanos, taču neielaižoties detaļās.

Ticu, ka pēc tā, kurš ieņems kādu vietu valdībā, varēsim secināt, kāda ir jaunās administrācijas NATO politika. Abās partijās ir kā NATO paplašināšanās atbalstītāji, tā arī pretinieki. Kad mēs redzēsim, kā aizpildīsies pozīcijas administrācijā, tad varēsim teikt, vai ielūgumu ir iespējams saņemt, vai nē. Aina noskaidrosies līdz nākamā gada martam vai aprīlim. Es pašlaik neuzdrošinos pareģot.

Nesen Igauniju apmeklēja Ķīnas parlamenta spīkers Ļi Pens. Cik reāla varētu būt Ķīnas interese par Igauniju? Vai runas par ostu izmantošanu tranzītam nešķiet nereālas?

Ja Rietumi tiks pāri savām 20.gadsimta zemapziņas briesmām un ja Krievija nesāks ko drastisku, tad pēc 20 gadiem būs trīs spēki: ASV, Eiropa un Ķīna. Tā kā mums ir cieši sakari ar ASV un Eiropu, mums ir nopietni jānodarbojas ar šo trešo spēku, kas 21.gadsimtā sāks noteikt notikumu gaitu.

Ja Krievija turpinās līdzšinējo politiku: draudēt citiem, tajā pašā laikā, kad tās pašas infrastruktūra brūk, tad tā nebūs tikpat vērā ņemama valsts kā pagātnē. Vērā ņemama Krievija noteikti paliks tādējādi, ka tā var būt nestabilitātes cēlonis. Mums ar Krieviju ir jārēķinās, jo mēs esam tās kaimiņi, taču mums jārēķinās arī ar lielajiem spēkiem.

Vai šī sadarbības forma nozīmē tranzītu, es nezinu. Taču mums ir jāskatās tālāk par savu tuvāko apkārtni. Kā piemēru var minēt Somijas Nokia veiksmīgo darbošanos Ķīnā.

Kas vēl Igaunijas ārpolitikā ir svarīgs un ko Igaunija pati var dot pasaulei?

Mums ir svarīga Ziemeļu dimensija. Tā tika izveidota Somijā, taču ir guvusi Ziemeļvalstu atbalstu. Cilvēki Dienvideiropā tādā gadījumā mūs labāk saprastu.

Ja domājam, kāda būs Eiropa pēc desmit gadiem, tad gandrīz visa Baltijas jūra ir Eiropas Savienības iekšējā jūra.

Viena lieta, ko Igaunija var dot ārvalstīm, ir know-how . Mēs to reāli lietojam Ukrainā un Gruzijā, mazākā mērā arī citās valstīs. Mums ir kāda priekšrocība — tā ir uzticamība. Ukrainu mācām ar "Tīģera lēcienu" (vispārēja datorizācija - tulk.piez.). Bulgārija pirms diviem gadiem nokopēja no Igaunijas savu naudas reformu, un tā ir bijusi veiksmīga. Gruziju mācām, kā organizēt robežapsardzes darbu. Tālākām valstīm, kā Gruzijai un Ukrainai, ir vēlēšanās sadarboties.

Mums žēl, ka Krievijai šī vēlēšanās ir bijusi svārstīga. Mums daudz interesantāk būtu "Tīģera lēcienu" attīstīt, piemēram, Pleskavā nekā kaut kur tālāk. Sadarbība ar Krieviju neveicas, taču informācijas tehnoloģija ir viens no Ziemeļu dimensijas svarīgākajiem zariem, kur Igaunija kopā ar Somiju vada attiecīgu darba grupu.

Erki Bahovska