Lietderīgas un pamācošas ciemu dienas

Maija beigās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) delegācija viesojās Ķīnā. Latvijas uzņēmēji apmeklēja speciālās ekonomiskās zonas, bet noslēgumā tika parakstīts līgums par sadarbību starp LTRK un Šanhajas Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Par vizītes mērķiem, iespaidiem un sadarbības perspektīvām “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja LTRK ģenerāldirektors Jānis Leja.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ģenerāldirektors Jānis Leja Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Kādu uzņēmumu pārstāvji piedalījās braucienā?

– Delegācijā pārstāvēto nozaru spektrs bija ļoti plašs – no pārtikas rūpniecības līdz metālapstrādei, no tekstilrūpniecības līdz konsultācijām un projektu vadībai. Braucienā piedalījās 10 uzņēmumu pārstāvji, kā pazīstamākie jāmin, piemēram, tekstilrūpniecības uzņēmums “Rita” un pārtikas ražotāji “Spilva”. Vairums šo uzņēmumu pieskaitāmi mazo un vidējo uzņēmumu kategorijai.

 – Kādi bija vizītes mērķi?

– Galvenais mērķis bija nepastarpināti iegūt informāciju par piegāžu iespējām no Ķīnas. Runa nav tikai par gatavām precēm, bet arī par izejmateriāliem. Piemēram, uzņēmuma “Solo” specialitāte ir slēdzeņu un seifu izgatavošana, un šī firma ir ieinteresēta daļu iegādē tieši Ķīnā. Nav noslēpums, ka Eiropā, ar nelielu operāciju palīdzību piešķirot pievienoto vērtību, Ķīnas ražojumi nereti tiek kvalificēti kā Eiropas Savienības izcelsmes preces.

Šanhajas attīstība ir iespaidīga

– Vai delegācijā bija pārstāvēti arī uzņēmumi, kuri meklēja iespējas investēt Ķīnā?

– Šo uzņēmumu mērķis nebija ražotņu izveide Ķīnā. Mūsu valstī vēl ir pietiekami iespēju, kuras jāizmanto, – Latvijas tirgus vēl nebūt nav piesātināts. Piemēram, mūsu vidū bija apkures sistēmu ražotāji – uzņēmums “Grandega”, kuri arī meklēja iespējas iegādāties komponentus saviem ražojumiem. Ja viņi Ķīnā pārdotu dažus apkures katlus, ļoti iespējams, apmēram pēc pusgada uzņēmums saņemtu piedāvājumu iegādāties tādus pašus katlus par zemāku cenu. Ne velti Ķīnu mēdz dēvēt par kopēšanas lielvalsti. Šie jautājumi ir diezgan grūti regulējami, tāpēc Ķīnā arī daudzi lielie starptautiskie zīmoli ir “aplauzuši ragus” cīņā ar pirātiem.
Izņēmums delegācijā bija SIA “Liepājas kafijas fabrika”, kura mērķis bija Ķīnas vairumtirgotāju iepazīstināšana ar savu produkciju. Tradicionāli šīs valsts dzērienu klāstā dominē tēja, bet kafija nule kļūst par modes lietu – jo īpaši to iedzīvotāju vidū, kuri orientējas uz modernāku, rietumnieciskāku dzīves stilu.

 – Kāds bija speciālo ekonomisko zonu apmeklējumu nolūks un kādi – iespadi?

– Mūsu nolūks bija, pirmkārt, iepazīties ar šo zonu darbības rezultātiem, otrkārt, uzaicināt Ķīnas pārstāvjus palūkoties, ko šajā jomā esam darījuši mēs. Gribētos sacīt, ka gan Liepājas, gan vēl jo vairāk Rēzeknes ekonomisko zonu vadībai būtu jāmācās no Ķīnas, kā izmantot likumdošanas sniegtās iespējas. Par laimi, gadus desmit mēs vēl drīkstēsim izmantot šo zonu statusu.
Ķīnas speciālajās zonās darbojas daudzi ražojoši uzņēmumi, kuru produkcija interesē mūsu uzņēmējus, tāpēc šajos apmeklējumus ietvaros varēja gūt informāciju arī par iespējamo preču piegāžu nosacījumiem.
Runājot par vispārīgiem iespaidiem, jāatceras, ka ikviena apziņā nostiprinājies ne mazums stereotipu un gatavu priekšstatu par Ķīnu. Bet, ieraugot Šanhaju, šie priekšstati lielā mērā mainās. Protams, Šanhaja nav visa Ķīna, bet tas ir viens no attīstībā dinamiskākajiem valsts reģioniem. Šķiet, ja pilsētas ekonomiskā izaugsme tiešām atbilst mūsu iespaidiem, tad, ņemot vērā gan pilsētplānošanas, gan vides sakārtotības līmeni, tur pēc gadiem desmit varētu būt otra Singapūra – tikai divreiz lielāka. Ir ļoti pamācoši redzēt, ko Ķīnas iedzīvotāji spējuši paveikt laikā, kopš komunistiskās ideoloģijas groži atlaisti vaļīgāk.

Ķīnas rūpniecībā – gan ārvalstu, gan savi zīmoli

– Vēl par stereotipiem: Latvijā lielā mērā valda priekšstats par Ķīnas ražojumu apšaubāmo kvalitāti.

– Šo ražojumu klāstā jāizšķir vairākas preču kategorijas. Ir “lētā gala” preces, ar kurām pārpludināts arī mūsu valsts tirgus, nemaz nerunājot, piemēram, par Krievijas tirgu. Šīs preces ir adresētas tirgus segmentam, kura svarīgākais faktors ir cena. Un produkcijas kvalitāte atbilst cenai. Bet ir arī cita Ķīnas preču kategorija, kas stereotipiem neatbilst. Ķīnā notiek tas pats, ko savulaik piedzīvoja Malaizija, Taivana, Honkonga – uz šīm valstīm Japānas un rietumvalstu ražotāji darbaspēka un energoresursu ekonomijas nolūkā pārcēla savas ražotnes, ieviešot arī modernās tehnoloģijas. Un tur tiek ražotas Japānas un rietumvalstu standartiem atbilstošas preces.
Taču Ķīnā jau izveidojušies arī savi zīmoli. Šaubos, vai tiem būs viegli iekarot rietumu tirgu, kurš šobrīd ir ļoti piesātināts. Piemēram, sadzīves elektronikas tirgū ir noteikti pozicionējušies tādi uzņēmumi kā “Bosch” , “AEG”, “Electrolux” un “Zanussi”, un mazpazīstams zīmols šajā tirgū ielauzties varētu, vienīgi pārdodot savu produkciju krietni lētāk. Korejas rūpniecībai tas gan izdevās – vēl pirms desmit gadiem neviens neticēja šīs valsts autoražotāju spēkiem, taču šobrīd gan ASV, gan Rietumeiropas tirgus ir pilns ar “Hyundai” un “Kia” automobiļiem. Taču Ķīnai pietiek pat ar savu tirgu – valstī ir 1, 3 miljardi iedzīvotāju. Arī Japānas un rietumvalstu investoriem ir divēji mērķi: viens ir savas ražošanas izmaksu optimizācija, izvietojot ražotnes Ķīnā, otrs – vietas ieņemšana šajā strauji augošajā tirgū.

 – Izmaksu kāpums jau ir sācies. Vai netālā nākotnē uz Ķīnu ražotnes pārcelt nenāksies arī dažam Latvijas uzņēmumam?

– Domāju, ka mūsu uzņēmumu soļi būs pakāpeniski, vispirms no Latvijas pārceļoties uz Baltkrieviju un Krieviju. Līdzīgi, kā Latvijā ienāca skandināvu uzņēmumi, kuru vienīgā motivācija bija lētais darbaspēks. Spilgts piemērs ir trikotāžas uzņēmumi – jau tagad redzam, ka daži no tiem pārceļojuši uz Pleskavas apgabalu. Katrā ziņā šobrīd grūti iedomāties Latvijas uzņēmumus, kuriem būtu ekonomisks pamatojums ražotnes pārcelšanai uz Ķīnu. Mūsu ekonomikā vēl joprojām dominē pakalpojumi un tirdzniecība, ražošana veido labi ja trešdaļu no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Tuvākajā laikā cerības visdrīzāk varam saistīt ar ražotņu pārcelšanu no dārgajām rietumvalstīm uz Latviju – šis process jau sācies, un var prognozēt tā turpināšanos.

Uzņēmēji var cerēt uz valsts atbalstu

– Kāda bija Ķīnas ekonomikas pārstāvju attieksme pret Latvijas uzņēmējiem?

– Vairumā gadījumu viņi mūs redz kā potenciālus investorus Ķīnas ekonomikā. Tas lielā mērā izskaidrojams ar nelielo informācijas apjomu, kas ir viņu rīcībā attiecībā uz Latviju. Ķīnā zina, ka mūsu valsts agrāk ietilpa PSRS sastāvā, bet tagad ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Un, ja jau ES – tātad investori. Taču neizslēdzu iespēju, ka Latvijā tiešām varētu būt uzņēmumi, kuri gatavi investēt Ķīnā.

 – Tātad pievienošanās Eiropas Savienībai zināmā mērā veicinājusi Latvijas atpazīstamību.

– Noteikti. Eiropas Savienība ar 450 miljoniem iedzīvotāju skaitliski atbilst trešdaļai Ķīnas, un tas ir vērā ņemams lielums. Arī satiksmes ministrs Ainārs Šlesers un ārlietu ministrs Artis Pabriks, apmeklējot Ķīnu, uzsvēra mūsu valsts stratēģisko nozīmi: Latvija ir vārti uz Eiropu, taču mums ir ne tikai ostas, kuras izmantojamas kā tranzīta kanāls. Latvijā Ķīnas precēm var piešķirt papildu pievienoto vērtību, “legalizējot” tās Eiropas tirgū. Tas ir labs arguments. Protams, jāņem vērā, ka transporta koridora veidošana no austrumiem uz rietumiem vienmēr “atdursies” pret Krievijas dzelzceļa pārvadājumu tarifiem.

 – Satiksmes ministrs nule Maskavā panāca eventuālu vienošanos par šo tarifu izlīdzināšanu.

– Jā, bet priecāties par šo vienošanos varēsim tikai tad, kad tā būs apstiprināta ar zīmogiem un parakstiem, un reāli stājusies spēkā. Tomēr ir arī alternatīva dzelzceļam – jūras ceļš, vedot preces konteineros līdz Baltijas ostām, varbūt ir dārgāks, bet, iespējams, arī drošāks.

 – Kā izpaužas valsts atbalsts šādu uzņēmējdarbības kontaktu kopšanā un veidošanā?

– Ārlietu ministrs mūsu tikšanās laikā Šanhajā uzsvēra, ka politiskie jautājumi attiecībās ar Ķīnu lielā mērā jau ir atrisināti. Viņš arī solīja, ka ministrija ar Latvijas vēstniecības Pekinā starpniecību darīs visu iespējamo šo attiecību ekonomiskās dimensijas aktualizēšanai. Ko var darīt vēstniecība? Nodrošināt informācijas apmaiņu, varbūt mazliet arī lobēt kāda Latvijas uzņēmuma intereses. Gribas ticēt, kā tā arī notiks.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv