"Cerību nav visai daudz"

"Radio Svoboda"

— 2000.09.06.

Intervija ar Georgiju Arbatovu (fragmenti).

Protams, jautājums par valstu iekšienē notiekošajiem konfliktiem pēc aukstā kara beigām un impēriju, tai skaitā arī padomju impērijas, sabrukums ir izvirzījies priekšplānā. Arī mierīgajās Eiropas valstīs ir tādas problēmas. Tā patiesi ir problēma. Cita problēma ir — kā ar to cīnīties? Neesmu pārliecināts, ka karaspēka nosūtīšana ir pats efektīvākais līdzeklis. Man tomēr šķiet: cik vien iespējams, priekšroka ir jādod politiskiem un ekonomiskiem līdzekļiem. Man šķiet, ka ir noticis kaut kas nepatīkams: aukstā kara beigas lielvalstis pārsteidza nesagatavotas. Nevienai lielvalstij nebija izstrādāta pārdomāta ilgtermiņa ārējā politika.

Vispār ir jāsaka, ka aukstais karš bija slikts visās nozīmēs, taču tam bija viena pozitīva iezīme — spēka politika visus disciplinēja. Aukstā kara laikā karš Dienvidslāvijā nebūtu iedomājams. Tas, ka aukstais karš ir beidzies, nenozīmē, ka vieni konflikti ir jāaizstāj ar citiem. Tas nozīmē, ka jau no paša sākuma vajadzēja domāt par šiem jautājumiem, domāt, kā nostiprināt ANO.

Nav pieļaujama masveidīga Drošības padomes pastāvīgo locekļu skaita palielināšana. Taču, ja tiks pieņemti viens vai divi jauni pastāvīgie locekļi un tiks pateikts, ka tas vēl nav nobeigums, ka tas tā arī turpināsies, tad tas jau būtu kāds solis uz priekšu. ANO, gluži tāpat kā jebkura starptautiska organizācija, nevar stāvēt pāri to valstu politikai, kuras tajā ietilpst. Ir viegli dusmoties uz ANO, taču visas cūcības pastrādā tās dalībvalstis.

Es vienkārši pietiekami labi nepazīstu Putinu, taču man ir iespaids, ka viņš jauc "stipras valsts" un "stipras vai pat spēka valdības" jēdzienus. Aizraušanās ar valsti, kas jau Staļina laikā pārvērtās par leviatānu, mums ir izmaksājusi pārāk dārgi.

Es nevaru iedomāties nevienu amerikāņu prezidentu, kurš, tāpat kā mūsējais, varētu pateikt: "Lūk, visā ir vainojami masu saziņas līdzekļi; jau desmitiem gadu viņi grauj armiju, floti un visu valsti", turklāt nepieminot nevienu faktu. Katrs prezidents saprot, ka tādējādi var iegūt tikai ienaidniekus… Ar laiku to sāks aptvert arī mūsu prezidenti. Tā bija Putina kļūda, ka viņš tik asi uzstājās pret masu medijiem. Es teiktu pat vairāk — pirmais, kam ir nepieciešami patiesi un drosmīgi masu mediji, ir pats prezidents. Tie viņu pasargās no daudzām kļūdām. Es gribētu ticēt, ka Putins ar laiku to sapratīs, taču pagaidām, spriežot pēc tā, kas notika "Kursk" traģēdijas laikā, cerību nav visai daudz.