"Tirgošanās šeit ir nevietā"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.09.13.

Augstākās padomes vicespīkers Stepans Gavrišs nav ar mieru liberalizēt krievu valodas statusu apmaiņā pret to, ka Krievija atlaiž Ukrainas parādus.

Kā jau tika ziņots, 5. septembrī darbu sāka Ukrainas Augstākās padomes 6. sesija. Galvenais jautājums ir ieviest grozījumus Konstitūcijā atbilstoši Visukrainas referenduma lēmumiem. Jūlijā pirmajā lasījumā nobalsotās izmaiņas paredz deputātu imunitātes atcelšanu, Augstākās padomes deputātu skaita samazināšanu no 450 līdz 300 un piešķirt prezidentam tiesības atlaist parlamentu gadījumā, ja pastāvīgi trūkst deputātu vairākuma vai netiek pieņemts valsts budžets Konstitūcijā noteiktajā termiņā. Par Augstākās padomes galvenajiem jautājumiem stāsta tās priekšsēdētāja vietnieks Stepans Gavrišs.

Kā jūs vērtējat izmaiņu pieņemšanu perspektīvu Konstitūcijā?

Mēs esam nonākuši līdz robežšķirtnei, kas uzliek mums pienākumu mainīt Konstitūciju, ļoti saudzīgi izturoties pret parlamentārismu kā demokrātijas lokomotīvi, bet atskatoties uz ļoti stingro vēlētāju pozīciju referenduma laikā. Izmaiņu ieviešana ir ļoti sarežģīts un pašlaik slikti prognozējams process. Es esmu pārliecināts, ja mēs virzīsimies kompromisu ceļu, profesionāli novērtēsim ukraiņu vēlētāju piedāvājumus Konstitūcijas izmaiņām, tad spēsim piesaistīt vairākumam tos, kuri vēlētos neapturēt progresu. Pēc manām domām, lai gūtu kompromisu, nepieciešams juridiski atšifrēt formulējumus, par kuriem nobalsoja referendumā, un harmonizēt tos ar Konstitūcijas tekstu. Kā jurists es esmu pārliecināts, ka mums uz to ir tiesības. Vienlaikus ar Konstitūcijā izdarāmajām izmaiņām mums jāpieņem virkne likumu, ar kuru palīdzību mēs varētu koriģēt šo izmaiņu ietekmi uz tiesisko lauku. Jābūt politiskai vienošanās starp parlamentu un prezidentu, lai šie likumi vienlaikus arī tiktu parakstīti.

Svarīgi ir nevis koncentrēties uz izmaiņu termiņiem, bet gan uzmanīt, lai tās neveicinātu konstitucionālā lauka nestabilitāti un negatīvi neietekmētu parlamentārisma nākotni.

Es domāju, ka Ukrainas jautājumu EP var izskatīt tikai pēc tam, kad tiks pieņemtas izmaiņas Konstitūcijā. Bez tām kaut ko runāt par valsts attīstības perspektīvām ir tas pats, kas zīlēt kafijas biezumos. Ārzemju ekspertu, EPPA biedru bažas, ka tas tiks paveikts nekonstitucionālā ceļā, vairāk ir saistītas ar radikālās opozīcijas paziņojumiem Sergeja Gollovata, Venēcijas komisijas un EP Parlamentārās asamblejas biedra, vadībā. Viņš šodien vairāk emocionāli, nevis pamatoti parāda šādu izmaiņu briesmas. Kā labs jurists viņš saprot, ka tautas griba ir saskaņā ar Konstitūciju, ar augstāko likumu.

Tagad ir EP novērotāju pagaidu slēdziens. No tā neizriet, ka Ukrainā novērojamas negatīvas tendences, kas saistītas ar referenduma rezultātu īstenošanu. Ir tikai piesardzība, kas ir riska faktors, ko mēs paši zinām. Es personīgi gribētu tikties ar Eiropas juridisko eliti, lai apspriestu Ukrainas demokrātijas perspektīvas, izmantojot tādu paņēmienu kā referendums. Piecdesmitajos gados tie mutuļoja Eiropā un neviens par to nesatraucās. Kā jurists es darīšu visu, lai saglabātu demokrātiju.

Pavasarī, uzstājoties Ukarinas MIL, jūs izteicāt lielas cerības par Krievijas un Ukrainas attiecību uzlabošanos sakarā ar Vladimira Putina ievēlēšanu par Krievijas prezidentu. Kā šīs cerības tiek attaisnotas šodien?

Mans pragmatisms ir pamatots ar mūsu vēsturisko attiecību kopīgo ģenētisko būtību, bet optimisms — ar to, ka mēs esam tautas, kas cēlušās no vienām saknēm. Es esmu pārliecināts, ka vienojošā mums ir daudz vairāk nekā šķeļošā. Krievijā ir parādījusies diezgan patriotiska, taču eiropeiska komanda, ko vada Vladimirs Putins. Un es esmu pārliecināts, ka tās attieksmē pret Ukrainu dominēs tieši eiropeiskā noskaņa. Jo pati Krievija virzās uz Eiropu, kaut arī pēc citiem noteikumiem. Ukrainas perspektīva kļūt par ES dalībvalsti ir visai patāla. Un pats attiecību attīstīšanas process ar Krieviju ir neizbēgams vēl arī tāpēc, ka mums ir abpusēji saistītas ekonomiskās sistēmas un abpusēji atkarīgi ekonomiskie lauki — enerģētika, tehnoloģiju sfēra, kas arī nosaka mūsu valstu nākotni.

Kamēr mēs nesapratīsim, ka politika ir jāveido kopā, vienādos, saprotamos apstākļos, ievērojot ekonomisko likumu darbību, mēs neatbrīvosimies no mākslīgām problēmām, kas rodas abu pušu vainas dēļ. Taču šis process neilgs vairāk nekā gadu vai divus. Un pēc tam, es esmu pārliecināts, ka Ukraina un Krievija nonāks pie jaunas attiecību sistēmas, ko raksturos suverenitātes ievērošana, bet kas dos iespēju brīvai kapitāla, humanitāro ideju un cilvēku resursu cirkulācijai. Tas kalpos par pamatu tādas kopīgas ģeopolitiskas telpas izveidei, kur valstu robežām būs pakārtota nozīme.

Es paredzu, ka robežas ar Eiropu veidosim nevis mēs, bet Eiropa veidos robežas ar mums, taču ar Krieviju robežu mēs varam veidot tikai kopā, tāpēc režīma ziņā tās atšķirsies no Eiropas robežām.

Es domāju, ka pati bīstamākā vītne attiecībās starp Ukrainu un Krieviju ir ideoloģiska un politiska rakstura prasības, kas ir pretrunā ar Konstitūciju un ukraiņu tiesībām uz savu politiku. Gribu kategoriski paziņot, ka Ukrainā nav krievu valodas problēmu.

Kas attiecas uz to, ka mēs varētu mainīt krievu valodu pret gāzes atlaidēm, tad tas demoralizēs mani personīgi un jebkuru normālu politiķi, kas nav pieradis tirgoties. Kā teicis Ostaps Benders: tirgošanās šeit ir nevietā. Jārisina ekonomiskie jautājumi, izmantojot ekonomikas likumus un tajā pašā laikā neaizmirstot mūsu tūkstošgadīgo kopīgo vēsturi.