"Brīnumi nenotiks"

"Gazeta Wyborcza"

— 2000.09.18.

Polija lielas cerības saistīja ar Francijas prezidentūru Eiropas Savienībā.

Vai šīs cerības ir piepildījušās? Nepavisam — sarunas par Eiropas Savienības paplašināšanos ir nonākušas strupceļā.

Francūži, "France Telecom" nesen iegādājoties stratēģisko akciju paketi uzņēmumā "Telefonia Polska SA", starp ārzemju investoriem Polijā ir izvirzījušies pirmajā vietā. Taču, par spīti visām cerībām, šī notikumu attīstības dinamika nesaistās ar Parīzes politiskās gribas pastiprināšanos, kas palīdzētu pārvarēt grūtības. Grūtības ir ievērojamas, un to avoti galvenokārt ir meklējami mūsu pašu pusē. Lauksaimniecības, ekoloģijas, brīvas darbaspēka kustības, iekšējās drošības un vēl vairākās citās jomās mums vēl ir ļoti daudz darāmā, lai izpildītu ES kritērijus.

Kāpēc nekas nav izdarīts?

Kā nesen redakcijas slejā rakstīja franču laikraksts "Le Figaro": "Francijai ir atlikuši ap trim mēnešiem prezidentūrā, bet šajā būtiski svarīgajā jautājumā (ES paplašināšanā) nav nekādas virzības uz priekšu".

Nekas nav izdarīts arī tāpēc, ka vairākos jautājumos par paplašināšanos Eiropas Savienības dalībvalstu nostāja ir atšķirīga. Piemēram, Austrija un Vācija vairāk uztraucas par darbaspēka pieplūdumu, bet Franciju un Spāniju vairāk satrauc lauksaimniecības jautājumi. Tiesa gan, franču diplomāti Briselē būtu gatavi kandidātvalstīm piedāvāt kompromisa variantus, taču Parīze to uztver negribīgi. Parīze baidās, ka gadījumā, ja Starpvaldību konference Nicā decembrī neaprobežotos ar bilances kopsavilkumu par paplašināšanās jautājumiem, kā ir paredzēts, bet ieteiktu kandidātiem kaut kādus konkrētus soļus, tad sanāksmes gaitā tas varētu izraisīt nevēlamus strīdus par budžeta jautājumiem. Parīze atkārto, ka visa uzmanība esot fokusēta uz Savienības institūciju reformu sekmīgu īstenošanu, jo Nicas konferencei šajā ziņā ir izšķiroša loma.

Bet vai tiešām francūži domā tikai par to, lai Nicā izvairītos no ilgstošām diskusijām? Vai patiešām nav iespējams arī reformēt institūcijas un virzīt uz priekšu sarunas vai vismaz noteikt orientējošos uzņemšanas termiņus?

Franču diplomāti ES struktūrās liek saprast, ka atteikšanās diskutēt par kaut kādiem termiņiem Nicā, par kuru noteikšanu iestājas kandidātvalstis (atskaitot 2003.gada 1.janvāri, kad ES institūciju reformas rezultātā būtu jābūt gatavai jaunu dalībvalstu uzņemšanai), ir izdevīga Polijai. Varētu gadīties, ka tad, ja tiktu minēts 2005. vai 2007.gads, Somija, piemēram, varētu apgalvot, ka Igaunija ir gatava iestāties pirmā, bet Austrija apgalvotu, ka pirmie ir ungāri …

Tai pašā laikā Francija, tāpat kā Vācija, vēlētos, lai Polija, pati lielākā kandidātvalsts gan teritorijas, gan arī iedzīvotāju ziņā, šajā sacensībā būtu pati pirmā vai vismaz viena no pirmajām. Bet, ja Parīzei tas tiešām ir svarīgi, tad kādēļ gan no tās puses mēs neizjūtam pietiekamu politisko gribu?

Tāpēc, ka jūs vēršaties pie Amerikas

Franču politologs Dominiks Moisi tā komentēja faktu, ka augustā Francijas ārlietu ministrs Vedrins neparakstīja Varšavas Deklarāciju demokrātijas jautājumā: ir tiesa, ka neviena cita ES dalībvalsts neatteicās parakstīt deklarāciju, taču tā ļoti atgādina amerikāņu politikas metodes, bet Parīzei attieksme pret šādām metodēm ir specifiska. Citiem vārdiem sakot, "iedarbojās" franču aizspriedumainā attieksme pret ASV. Parīze ir īpaši uzmanīga, lai gadījuma pēc nepakļautos amerikāņu diktātam un lai vienmēr rīkotos tikai pēc "pašas prāta" un interesēm. Jo vairāk Francijai rodas grūtību ar globālas lielvaras lomu, jo vairāk tas izpaužas.

Piemēram, ir zināms, kādu nozīmi Parīze piešķir no NATO nodalītai kopējai Eiropas aizsardzībai. Tomēr Varšava necenšas izrādīt pārāk lielu ieinteresētību par šo iniciatīvu; to pilnībā apmierina līdzdalība NATO un ne vairāk. Pēdējā laikā ir radies iespaids, ka Varšava nav arī pārāk ieinteresēta par franču priekšlikumiem piedalīties militārās aviācijas modernizācijā.

Visi franču sarunu dalībnieki allaž runā par simpātijām pret mums, par tradicionālajām saitēm utt. Un daudzi no viņiem to, bez šaubām, dara patiesi, taču mūsu pašu proamerikāniskā orientācija iedarbojas uz viņiem kā kavējošs faktors. Turklāt runa nav par kaut kādiem būtiskiem soļiem no Polijas puses, bet gan par to, lai mēs pārstātu uzskatīt Savienotās Valstis par visspēcīgāko partneri ar visplašākajām iespējām. Tomēr francūži ir reālisti. Taču gan viņiem, gan arī mums pašiem būtu labi, ja mēs reižu reizēm nemēģinātu pārbaudīt viņu iztēli. Piemēram, Varšavas Deklarācijas gadījumā, kuru bija iespējams parādīt viņiem ievērojami agrāk vai pat palūgt viņu līdzdalību tās formulējumu izstrādāšanā.

Runa ir par lauksaimniecību

Pēdējo gados daudz runāts par Polijas un Francijas kā par divu lielu lauksaimniecības zemju interešu kopību, taču šī kopība var "sākt darboties" tikai tad, kad Polija būs Eiropas Savienībā. Tieši Francija nevēlas, lai poļu produkti tai radītu konkurenci, un galvenokārt nevēlas mūs pielaist pie to līdzekļu sadales, kurus ES atvēl lauksaimniecībai un kuru īpatnējais svars tās budžetā, visticamāk, samazināsies. Tāda pati situācija ir ar tā dēvētajiem struktūrfondiem, kas ir paredzēti atpalikušo reģionu attīstīšanai.

Savas Parīzes vizītes laikā Ježi Buzekam galvenokārt ir paredzētas tikšanās ar svarīgākās Francijas biznesa organizācijas MEDEF pārstāvjiem. Tieši šie ļaudis iegulda vai arī drīzumā ieguldīs savas investīcijas Polijā. Viņi joprojām interesējas par mūsu valsti un par to, kādi ir vislabākie nosacījumi peļņai. Peļņas nosacījumi neapšaubāmi būtu labāki, ja Polija jau būtu ES dalībvalsts. Iespējams, ka viņiem izdosies panākt, lai Francijas valdošās aprindas parāda tik nepieciešamo politisko gribu. Taču jāatzīst, ka brīnumi nenotiks, un — par spīti agrākajām cerībām — ir jāatzīst, ka nozīmīgu progresu mūsu ceļā uz ES Francijas prezidentūras laikā mēs tā arī nesagaidīsim.

Mareks Rapackis