"Gors vai Bušs"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.09.07.

Divi amerikāņu kandidāti: vienam ir pieredze, otram ir pieredzējuši padomdevēji.

Ja šodien ārvalstu diplomātiem Vašingtonā jautātu, ko viņi labprāt redzētu kā nākamo ASV prezidentu, tad ir iespējams, ka vairākums izteiktos par Alu Goru. Kāpēc sabiedrotajiem Eiropā demokrātu kandidāts šķiet lietpratīgāks un uzticamāks politiķis, kuram nav jāizskaidro pasaules politikas vienreizviens? Galvaspilsētā saka, ka Klintona viceprezidents Als Gors astoņus gadus ir bijis līdzatbildīgs par ārpolitiku, kas, neņemot vērā dažu labu strīdu, kopumā nav novedusi līdz transatlantisko attiecību pavājināšanai. Šķiet, ka Gora izteikumi vēlēšanu kampaņā šo vērtējumu apstiprina: viņš runā par to, ka Krievija un Ķīna nav jāuzlūko kā pretinieki, bet kā partneri, ka pasaules varai Amerikai ir radošāk jāpiedalās krīžu novēršanā un ka savrupgājieni, kā, piemēram, atomieroču izmēģinājuma aizlieguma līguma noraidījums Senātā, neko labu nedod. Eiropiešiem, kuri no ASV izolacionisma baidās tāpat kā vienīgās vēl palikušās supervaras arogantās uzstāšanās, tas izklausās nomierinoši. Tieši Vācijas diplomāti pēc aukstā kara beigām lielu nozīmi piešķir izlīdzinājumam ar Krieviju un ir vieni no dedzīgākajiem starptautiskās bruņošanās kontroles atbalstītājiem.

Turpretī Gora sāncensis Teksasas gubernators Džordžs V. Bušs ir kļuvis gandrīz vai par ārvalstu novērotāju murgu. Tas galvenokārt ir tāpēc, ka bijušā prezidenta Buša dēls ir apliecinājis — amerikāņu mērogiem gan parastu — lielu ārzemju interešu nezināšanu. Viena no pēdējām kļūdām tika pieļauta intervijā televīzijā, kuras laikā viņš afgāņu Taliban noturēja par rokgrupu. Bušu atvainot varētu tas, ka runa bija par interviju mūzikas kanālā MTV un viņš kļūdīšanos pēc tam izlaboja. Taču tas, ka viņam saistībā ar šo tēmu nekas cits neienāca prātā kā vienīgi piezīme, ka viņš ir pret Taliban , neveicināja ticību viņa ārpolitiskajām zināšanām. Vašingtonas politiskajās aprindās nav aizmirsuši, ka Bušam vēl nesen problēmas sagādāja Slovākijas un Slovēnijas atšķiršana.

Šādus robus zināšanās nedrīkst pārvērtēt. Arī vācu politiķi neko daudz par ārpolitiku nezina tik ilgi, kamēr nenonāk amatos, kuros viņiem ir jānodarbojas ar ārpolitikas jautājumiem. Šajā ziņā Gors izskatās labāk nekā Bušs tikai tāpēc, ka viņam kā viceprezidentam pēdējos gados nesalīdzināmi biežāk nekā Teksasas gubernatoram ir bijis jānodarbojas ar pasaules politikas problēmām. Eiropiešu skatījumā lielāka nozīme varētu būt Buša principiālajiem izteikumiem par ASV ārpolitikas nākotni. Pirmām kārtām viņš daudz noteiktāks nekā Gors ir jautājumā par ASV nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu. Bušs iestājas par sistēmu, kas būtu balstīta gaisā, jūrā un uz zemes, lai to nepieciešamības gadījumā varētu realizēt, neņemot vērā Krievijas un Ķīnas pretestību. Tas Vācijas ārpolitikai varētu radīt lielas grūtības, jo tās valdība, rēķinoties ar Maskavu, strikti nostājas pret šo projektu. Apšaubāma var šķist arī Buša nesenā runa Floridas universitātē, kuras laikā viņš paziņoja, ka viņa vadībā Vašingtona lielāku nozīmi piešķirs attiecībām ar Latīņameriku. Bušs gan neļāva noprast, vai tāpēc attiecības ar Eiropu viņš varētu uzskatīt par mazāk svarīgām. Tomēr zīmīgs bija viņa izteikums, ka bēgļi no Kolumbijas ASV ir svarīgāki nekā bēgļi no Kosovas. Tā varētu būt norāde, ka Bušs varētu vēlēties drīz vien izvest no Balkāniem ASV vienības.

Tātad Gors eiropiešiem būtu ideāls ASV prezidents? Tas ir pārsteidzīgs secinājums. Galu galā Bušam blakus atrodas pieredzējuši padomnieki, kas jau viņa tēva laikā ir iemācījušies izkopt transatlantiskās attiecības. Te klāt nāk vēl tas, ka arī Gora pozīcijas pilnībā nesakrīt ne ar vācu, ne arī Eiropas interesēm. Piemēram, Gors principā nav pret nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu, tikai vēlas to realizēt mazākā apjomā. Arī Gors pagātnē vienmēr ārlietu un drošības politikā ir pārstāvējis konservatīvus uzskatus, kuru pamatā ir priekšstats par militāri spēcīgu un uz intervencēm gatavu Ameriku. Starp citu, viņš bija viens no nedaudzajiem demokrātu senatoriem, kuri atbalstīja Persijas līča karu. Vācu uzņēmumi, galvenokārt no automobiļu industrijas, baidās, ka Gora priekšstati par apkārtējās vides politiku, kurus viņš ir izklāstījis populārā grāmatā, varētu viņiem sagādāt lielus papildu izdevumus darījumos Amerikā. Un viņa ciešās saites ar arodbiedrībām varētu veicināt protekcionistiskas tieksmes, kas vācu eksportētājiem tāpat nevarētu patikt. Tāpēc ir iespējams, ka Savienotās Valstis ar Bušu vai Goru arī turpmāk būs tās, kas tās ir jau gadu desmitiem: svarīgākā Eiropas sabiedrotā, kas neatlaidīgi cīnās, kad runa ir par tās interesēm.

Nikolass Buse