"Vai "klintonisms" spēs izdzīvot bez Klintona?"

"Los Angeles Times"

— 2000.08.15.

Pašreizējā prezidenta politiskais talants ir spēja apvienot Demokrātus, bet kā viņa talantu spēs pārmantot viņa sekotājs Als Gors? Uz šo jautājumu atbildi varēs rast šā gada novembrī.

Pēc aptuveni četriem mēnešiem Bila Klintona prezidentūra ieies vēsturē, bet viņa lielās cīņas par cilvēci nokļūs bālās muzeju ekspozīcijās un akadēmiskās esejās.

Bet vēl pirmdienas vakarā jautājums par Klintona mantojumu nepavisam nešķita akadēmisks ne pašam prezidentam Klintonam, ne viņa šķietamajam sekotājam Alam Goram.

Kā uzsvēra Klintona sasniegumu dedzīgākie aizstāvji, tuvojošās vēlēšanas ir pārbaudījums ne tikai A.Goram, bet tas ir arī liels pārbaudīju "klintonisma" dzīvotspējai. Un, kā norādījis pats prezidents, vēlētāju izvēle noteiks ne tikai to, kurš turpmāk saimniekos viņa "ovālajā birojā", bet arī to, vai viņa divu prezidentūras termiņu laikā nepabeigtie darbi tiks turpināti arī nākamās prezidentūras laikā.

"Šīs ir lielas un ļoti svarīgas vēlēšanas", teica Klintons savā uzrunā. "Izdariet gudrāko izvēli!"

Šā gada novembrī notiekošās prezidenta un Kongresa vēlēšanas noteiks, kādu ietekmi Klintons atstājis uz Demokrātu partiju. Vai Klintons spēs nodot viņam piemītošo politisko "burvestību" savam mazāk žilbinošajam māceklim Goram? Vai varbūt Demokrātu atdzimšana ir tikai īslaicīgs viena izcila politiķa devums partijai – īslaicīgs pārtraukums republikāņu dominances ērā?

Jebkurā gadījumā Klintona mantojums Goram ir tikpat neskaidrs kā pašas Demokrātu partijas nākotnes aprises. Klintons Goram nodod "veselīgu" ekonomiku un virkni pozitīvu pavērsienu valsts sociālajā dzīvē, kurus Klintons tik prasmīgi uzskaitījis savā pirmdienas vakara uzrunā. Bet aiz Klintona paliek arī tumša ēna pār viņa — un Gora — administrāciju. Šo trūkumu ļoti prasmīgi izcēla Republikāņi savā saietā šī mēneša sākumā.

Arī politiskā situācija ir tikpat neskaidra un neprognozējama. Pirms desmit gadiem Demokrātu partijas tēls bija tik vājš, ka nevarēja būt domas par iespēju ieņemt prezidenta posteni. Demokrāti ne tuvu nebija vadībā. Bet Klintons uzvarēja 1992. gada vēlēšanās un sāka savu ilgo prezidentūru, kļuva par pirmo Demokrātu kopš Franklina D.Rūzvelta laikiem, kurš prezidenta krēslā bija spējis noturēties divus pilnus termiņus. Klintons parādīja Demokrātiem ceļu atpakaļ uz "ovālo biroju".

Klintons ļoti dedzīgi un nerimstoši virzījās uz virsotni, nezaudējot savus politiskos pamatprincipus. Viņš sasniedza savu mērķi, pateicoties apbrīnojamai politiskai taktikai un lieliskajām oratora dotībām. Bet, ja paraugās no pretējās puses, kļūdas viņa prezidentūras sākuma posmā ļāva Republikāņiem gūt spožu uzvaru 1994. gada vēlēšanās, kā rezultātā Demokrāti zaudēja savu varu kongresā. Arī vairākās štatu vēlēšanās Demokrāti zaudēja savas pozīcijas Republikāņiem.

Klintons pieveica Republikāņu spēcīgo pārsvaru

Lai vai kas notiktu šajā rudenī, Klintona devumu Demokrātu konkurētspējai praktiski nav iespējams novērtēt par augstu. Pirms Klintona panākumiem 1992. gada velēšanās Republikāņi bija spējuši uzvarēt piecas no sešām iepriekšējām prezidenta vēlēšanām. Pārsvars bija tik "biedējošs", ka politologi sāka runāt par Republikāņu vispārējo dominanci vēlēšanās.

Republikāņu pārsvars patiešām bija kļuvis šausminošs. 1980. gados notikušajās trijās vēlēšanās Demokrātu prezidenta kandidāti, cīnoties pret Republikāņiem Ronaldu Reiganu un Džordžu Bušu, spēja savākt mazāk par 11% no iespējamo vēlētāju uzticības. Tas bija jebkad zemākais partijas sasniegtais rezultāts kopš modernās partiju sistēmas ieviešanas 1928. gadā.

"Demokrāti kā prezidentāla partija sabiedrībā tika vērtēta ļoti kritiski", apgalvo Valters F.Mondāls, kas cieta sakāvi cīņā ar Ronaldu Reiganu 1984. gada prezidenta vēlēšanās. "Tas, ko paveica Klintons, vērtējams kā vienreizējs panākums. Es pat neticēju, ka mēs to kādreiz vēl spēsim."

Klintons atguva varu Baltajā namā, galvenokārt pateicoties centriski noskaņotu vēlētāju atbalstam. Viņa "jaunais Demokrātu" vēstījums tika vērsts tieši uz centristu elektorātu, kas 80. gados pameta Demokrātus, uzskatot tos par pārāk liberāliem. Vēršanās pie centristiem deva panākumus. Klintons kļuva par pirmo Demokrātu kopš Lindona B.Džonsona 1964. gadā, kas spēja iegūt neatkarīgo vēlētāju vairākuma atbalstu. Tāpat Klintons spēja pārņemt Republikāņiem piederošo dominanci starp centriski noskaņotiem baltajiem vīriešiem un precētajām sievietēm, kas 70. un 80. gados savas balsis atdeva Republikāņiem.

Klintona politikas kodols bija viņa pārliecība par liberālo un konservatīvo ideju samierināšanu, kas līdz šim tika uzskatīts par neiespējamu. Sākotnēji viņš apgalvoja, ka sociālās politikas mērķis būtu gan dot cilvēkam iespēju (liberāļu vēsturiskā prioritāte), gan prasīt personas atbildību (konservatīvo politiskais mērķis). Un pēc tam, kad Republikāņi sagrāba vadību Kongresā 1994. gadā, Klintons ar pieaugošu pārliecību apgalvoja, ka aktīvistu valdība, ko atbalstīja liberāļi, spēj ievērot finansu disciplīnu, ko pieprasīja konservatīvie.

Savas pirmās prezidentūras laikā, ievērojot šos stingros principus, Klintons saskārās ar milzīgu kreiso spēku pretestību. Pārstāvju palātas liberāļi nosodīja Klintona centienus pēc sabalansēta budžeta 1995. gadā, un turpat puse Pārstāvju palātas demokrātu balsoja pret viņa apstiprināto labklājības reformu 1996. gadā.

Daži kreiso spēku pārstāvji apgalvoja, ka Klintons, tiecoties pēc centristu atbalsta, pārāk daudz padevies Republikāņiem. Šo viedokli stiprina arī fakts, ka tādos progresīvām tradīcijām bagātos štatos kā Kalifornija un Viskonsīna ievērojams atbalsts tika izteikts Zaļās partijas kandidātam Ralfam Nederam.

Bet, tā kā Klintons gatavojas noiet no skatuves, viņa partija kļuvusi vienotāka nekā jebkad viņa prezidentūras laikā. Pat liberālis Deivids E.Boniors, Pārstāvju palātas mazākuma politikas kučieris, saka: "Strīdīgajos jautājumos Klintons sasniedzis ievērojamu progresu."

Demokrātu viedokļi vēl joprojām ir atšķirīgi par brīvo tirdzniecību. Bet, pateicoties spēcīgajai ekonomikas augšupejai, iepriekšējā viedokļu plaisa par labklājības politiku ir mazinājusies. Ekonomiskais pacēlums beidzot devis iespēju īslaicīgi remdēt nesaskaņas arī par budžeta izdevumiem, ļaujot Klintonam (un viņa sekotājam Goram) ierosināt ievērojamu līdzekļu papildinājumu tādās nozarēs kā veselības aprūpe un izglītība, paturot solījumu par sabalansētu budžetu un atmaksājot nacionālo parādu līdz 2012. gadam. Gan Gors, gan Demokrāti Senātā un Pārstāvju palātā šogad darbojas gandrīz pēc vienādas politikas.

Pat vairāki republikāņi atzinuši, ka šāda situācija ļāvusi Demokrātiem izskaust tādas 70. un 80. gadu parādības kā viedokļus, ka Demokrāti esot pārāk maigi pret kriminogēno situāciju, ne parāk prasīgi pret trūcīgo cilvēku pašiniciatīvu un izšķērdīgi budžeta izdevumos. "Pēc Klintona paveiktā kļūst arvien grūtāk vainot Demokrātus šajos jautājumos", atzīst Republikāņu pārstāvis Bils Makinturfs.

Veiksmes formula var būt pārāk sarežģīta nākotnes attīstībai

Lai gan Klintons ir saņēmis neskaitāmas uzslavas, ka spējis neitralizēt vairākus Demokrātu partijas kritiskos punktus, tomēr neskaidrs paliek jautājums, vai viņš ir spējis atrast formulu, kura ļautu tiem atgūt politisko vadību tuvākajos gados. Pēc sagrāves 1994. gada vēlēšanās Demokrāti spējuši uzlabot savas pozīcijas, pēdējās divās vēlēšanās atgūstot 14 vietas Pārstāvju palātā.

Pašlaik Demokrāti cenšas atgūt savas vietas arī Kongresā, un lielākajos štatos, kur pašlaik dominē Republikāņi. Un nevar aizmirst cīņu par prezidenta krēslu, kur pašlaik stabili vadībā atrodas Republikānis Bušs. Kaut daļēji tas izskaidrojams ar vēlētāju novēršanos no Klintona personiskās uzvedības.

Kamēr ilgstošais cīnītājs Klintons rūpējas par sava vārda vietu vēstures grāmatās, politiskie pētnieki jau pašlaik viņu apdāvina ar cieņas apliecinājumiem.

Reālistiski raugoties, jāsecina, ka viņš nevar tik novērtēts tik augstu kā Rūzvelts, kas, paceļot nāciju no dziļas depresijas un uzvarot Pasaules karā, radīja "Demokrātu ēru", kura ilga 20. gadsimta lielāko daļu. Bet vēl jo vairāk viņu nevar uzskatīt par mazsvarīgu personu, kura prezidenta krēslā nokļuvusi nejaušības dēļ. Daži vēsturnieki izteikuši viedokļi, ka Klintonu varētu ierindot blakus vairākiem 20. gadsimta veiksmīgajiem Republikāņu prezidentiem, kā, piemēram, D.Eizenhaueram un R.Niksonam — līderiem, kuri atguva savas partijas dzīvotspēju, kaut arī gāja pret tajā laikā pastāvošo ideoloģiju.

"Klintons savu karjeru veidoja līdzīgi Eizenhaueram, kas nāca uz skatuves ar vārdiem, ka mēs (Republikāņi) veidosim "jaunu politiku" (New Deal)," atzina Stenfordas universitātes politologs Moriss Fiorina. "Un Klintons teica: "Lielās valdības ēra ir galā." Šī nav jūsu tēvu Demokrātu partija."

Protams, var diskutēt par to, vai Klintona realizētā politika vairāk līdzinās Eizenhauera, vai Niksona darbībai. Runājot par Eizenhaueru, viņam neizdevās izveidot dzīvotspējīgu vēlēšanu koalīciju, un viņa sasniegumi aprobežojās tikai ar astoņu gadu ilgu ielaušanos Demokrātu ērā (laikā no 1932. līdz pat 1968. gadam) Baltajā namā. Turpretim Niksons spēja salauzt Demokrātu pozīcijas prezidenta krēslā un 1968. gadā izveidoja konservatīvo vairākumu, kas dominēja prezidenta vēlēšanās līdz pat Klintona dubultuzvarai. Lai gan pats Klintons vairs nekandidē uz prezidenta krēslu, tomēr jāatzīmē, ka tieši šā novembra vēlēšanas būs pirmais lielākais pārbaudījums, vai Klintons savas valdīšanas laikā spējis izvedot dzīvotspējīgu Demokrātu koalīciju.