Atklātībā reģionu izveides ieceres

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā (RAPLM) ir tapusi reģionu pārvaldes izveides koncepcija. Ar to ministrs Māris Kučinskis jūnija sākumā iepazīstināja pašvaldību izpilddirektorus. Aizvadītajā nedēļā koncepciju rādīja arī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputātiem. Bet pēc kārtējām Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) un RAPLM sarunām panākta vienošanās, ka RAPLM piedāvāto reģionu pārvaldes modeli mēneša laikā apspriedīs visās pašvaldību grupās.

Māris Kučinskis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

M.Kučinskis ierosina Latvijā izveidot piecus reģionus jeb apriņķus, kuri teritoriāli atbilstu pašreizējiem pieciem plānošanas reģioniem un aptvertu Kurzemi, Vidzemi, Zemgali, Latgali un Rīgu. Turklāt ministrs ierosina šīs teritoriālās vienības dēvēt nevis par apriņķiem, bet gan reģioniem. Piedāvāto reģionu pārvaldes modeli, pēc M.Kučinska domām, nevar pilnībā attiecināt uz Rīgas reģionu, jo veidojas izteikts Rīgas domes monopols. Ministrs arī uzskata, ka ir vajadzīgs atsevišķs galvaspilsētas likums.

Kāpēc jāveido reģioni

Kā pirmais iemesls ir minēta dažādu publiskās pārvaldes institūciju (reģionālo valsts pārvaldes, plānošanas reģionu, rajonu un vietējo pašvaldību) vājā savstarpējā koordinācija un bieži vien nevēlēšanās sadarboties. Tas negatīvi iespaido gan katras institūcijas atsevišķo, gan kopējo mērķu īstenošanu.
Vispārzināms un bieži kritizēts kā neefektīvs ir atšķirīgais un nesaprotamais valsts pārvaldes reģionālo iestāžu teritoriālais dalījums. Pēc šāda dalījuma vislielākais cietējs ir klients, kam darījumu kārtošanai jātērē daudz laika, pirmkārt, noskaidrojot, kurā pilsētā vajadzīgā iestāde atrodas. Otrkārt, bieži jāmēro ievērojami attālumi pa Latvijas izcili bedrainajiem autoceļiem. Valsts pārvaldes iestāžu norāde, ka darījumus iespējams kārtot elektroniski, bieži vien ir apšaubāma galvenokārt elektronisko pakalpojumu nepieejamības, kā arī cilvēku psiholoģisko aizspriedumu dēļ. Nav viegli mainīt gadu desmitu pieredzi, ka darījuma sekmīgai kārtošanai obligāta ir personīgā klātbūtne un kontakts ar attiecīgās iestādes ierēdni vai amatpersonu. Cits risinājums cilvēkos nerada drošu pārliecību par efektīvu rezultātu. Bet mūsdienīgais komunikācijas līdzeklis – internets – daudzviet ir teorija un nepieejams sapnis.
Lai gan 26 rajonu pašvaldības ir tieši ieinteresētas ar zināmiem nosacījumiem uzņemties reģionu pārvaldes funkcijas, M.Kučinskis uzskata, ka šāds risinājums nav optimāls, un pamato to ar rajona teritorijas lieluma un iedzīvotāju skaita neatbilstību reģiona statusam. Reģiona pārvaldes funkcijas valsts nav gatava nodot arī piecu plānošanas reģionu struktūrām – attīstības aģentūrām.

Reģionu teritoriju robežas un finanses

Noraidot pašvaldību paustos atšķirīgos viedokļus par reģionu lietderīgāko skaitu, RAPLM izvirza apspriešanai piecu reģionu izveidi. RAPLM izsaka pieņēmumu, ka abas reformas – administratīvi teritoriālā un reģionālā – varētu notikt paralēli. Kā reģionu izveides optimālais termiņš tiek minēts 2009.gada 1.janvāris. To teritoriālās robežas paredzēts precizēt pēc novadu izveidošanās. Tiek pieļauts, ka robežu iezīmēšanā varētu ņemt vērā arī Vidzemes, Kurzemes, Latgales un Zemgales kultūrvēsturiskās robežas. M.Kučinskis izteica RAPLM priekšlikumu Administratīvi teritoriālās reformas likumā noteikt normu, kas reģionu administratīvo teritoriju robežas deleģē noteikt Ministru kabinetam ar īpašiem noteikumiem.
Jauno reģionālo pašvaldību finanšu līdzekļi sākotnēji veidojas no plānošanas reģionu attīstības aģentūru un rajona pašvaldību summētajām finansēm (valsts dotācijas), minētās iestādes reorganizējot, kā arī no valsts mērķdotācijām un citiem ieņēmumiem. Savukārt nākotnē RAPLM ierosina reģionu pašvaldībām atļaut administrēt nodokļu bāzi un iekasēt nodevas.

Kā veidot reģionālo pārvaldi (pašvaldību)

Koncepcija paredz, ka reģionu pārvaldes veidojas, reorganizējot rajonu pašvaldības un plānošanas reģionus. Abas institūcijas savas funkcijas, pienākumus, tiesības un saistības nodod reģiona pārvaldei. Īstenojot reģionālo reformu, būtu izvērtējamas rajonu padomju funkcijas un uzdevumi. Iespējams, daļu no tām varētu nodot vietējām pašvaldībām. M.Kučinskis kā iespējamu norādīja arī atsevišķu valsts funkciju nodošanu reģionālajai pārvaldei.

Darbības nosacījumi un uzdevumi

Jaunās institūcijas kompetenci primāri veido no rajonu pašvaldībām un plānošanas reģioniem pārņemtais. Tādēļ reģionālajai pašvaldībai būs uzdotas abu iepriekšminēto struktūru jau labi zināmās autonomās un likumos noteiktās funkcijas (reģiona ekonomiskās attīstības veicināšana, reģiona attīstības un teritorijas plānošana, reģionālā sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšana, civilās aizsardzības pasākumu nodrošināšana, reģionālie kultūras un sporta pasākumi, sociālā palīdzība (pansionāti, bērnu nami utt.), veselības aprūpe (slimnīcu pārvaldība), izglītības metodiskā vadība un koordinācija). Reģionu pārvaldīšanai iecerēts uzdot veikt gan valsts pārvaldes teritoriālo institūciju, gan vietējo pašvaldību darba koordināciju. Savukārt deleģēto valsts pārvaldes funkciju un pārvaldes uzdevumu izpildē reģiona pašvaldība pārstāvēs valsti un darbosies Ministru kabineta padotībā.
Reģiona pašvaldības darbība būs balstīta uz reģionā esošajiem attīstības centriem, kuru izveidošanās ir noteikta ar administratīvi teritoriālo reformu. Veidojoties atšķirīgiem novadiem, arī attīstības centri nebūs vienādi. Lielākajiem attīstības centriem būs jānodrošina daudzveidīgi valsts, reģiona pašvaldības un vietējās pašvaldības pakalpojumi. Savukārt mazākos attīstības centros paredzēti informācijas un pakalpojumu centri. Tajos būs pieejami vietējās pašvaldības un attiecīgo valsts pārvades iestāžu pakalpojumi, kā arī pastāvīgi darbotos reģiona pašvaldības izveidotas publiskās pārvaldes iestādes.

Vadības un darbības shēma

Reģionālajā pārvaldē lēmējvaru pārstāv reģiona padome. Tā darbosies četrus gadus un iecerēta kā netieši vēlēta. Reģiona pašvaldībai, salīdzinot ar valsts un ir vietējo pašvaldību kompetenci, ir paredzētas nelielas autonomās funkcijas. Ar to M.Kučinskis attaisno reģiona pārvaldes izveidi netiešu vēlēšanu ceļā. “Ja reģiona padomes ir veidotas kā netieši vēlētas, tajās vienlaikus ir pārstāvētas vietējās pašvaldības. Bez tam nevajag paredzēt finanšu līdzekļus vēlēšanu organizēšanai.” Padomē vietējās pašvaldības ir pārstāvētas atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Kā to nodrošināt, vēl nav izspriests. Katra pašvaldība reģiona padomes locekļus ievēlē no deputātu vidus. Padomes uzdevumi būtu pieņemt saistošos noteikumus (budžetu, nolikumu, attīstības plānus), lēmumus rīcībai ar reģiona mantu, veidot komitejas u.c.
Padomes priekšgalā būs reģiona priekšsēdētājs, kurš ir arī reģiona administrācijas un valdes vadītājs. Priekšsēdētāja kandidatūru izvirza un, saskaņojot ar MK, apstiprina reģiona padome. Turklāt priekšsēdētājs var arī nebūt no reģiona padomes locekļu vidus. To ievēlē uz padomes pilnvaru laiku – četriem gadiem, paredzot, ka no amata var atbrīvot pirms termiņa, ja to pieprasa padome, vai arī likumā noteiktos īpašos gadījumos.
Reģiona padome izveido valdi 15 cilvēku sastāvā. Valdē septiņi pārstāvji ir no reģionu padomes, bet septiņi pārstāv valsts pārvaldes iestādes. Reģiona valdes uzdevumos būs koordinēt valsts pārvaldes teritoriālo institūciju reģionā, organizēt reģiona attīstības plānu un programmu izstrādi, izpildīt MK dotos uzdevumus, pakalpojumu centru darbību, pieņemt lēmumus par likumos noteikto uzdevumu izpildi. Reģiona valdei būs jāveido sadarbība ar uzņēmēju un nevalstisko organizāciju, interešu grupu pārstāvju veidotu konsultatīvo padomi, iesaistot to reģionālās pašvaldības darbā.
Reģionālās pašvaldības darbību nodrošinās divu veidu reģiona administrācijas, attīstības aģentūra un citas struktūras. Reģiona centrā paredzēts centrālās administrācijas birojs, savukārt uz pašreizējo rajonu padomju bāzes reģiona teritoriālajās vienībās – rajonos – tiek veidota rajona administrācija un tās institūcijas. Ministrs gan piebilda, ka teritoriālās vienības – rajoni – pastāvēs tikai divus līdz trīs gadus pārejas posmā. Reģiona centrālās administrācijas biroju vadīs reģiona priekšsēdētājs, savukārt rajonu administrāciju – reģiona valdes apstiprināts izpilddirektors. Izpilddirektora pienākumos būs arī atbildība par rajona saimniecisko dzīvi.
Vai Latvijā tiks veidotas otrā līmeņa pašvaldības – reģioni – un cik to būs, tas visticamāk, tiks izlemts šā gada septembrī, kad Saeimā paredzēts galīgajā lasījumā pieņemt grozījumus Administratīvi teritoriālās reformas likumā.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv