Par Latvijas varu un tautu

“Vara un tauta: tuvināšanās iespējas?” Šāds skarbs nosaukums bija izraudzīts Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) rīkotajai konferencei, kas nupat notika Latvijas Universitātes Lielajā aulā.
To ievadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālavs Jundzis, domās dalījās Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kūtris, Latvijas Universitātes profesore Brigita Zepa, ASV Ilinoisas universitātes profesore Rasma Kārkliņa un citi pazīstami Latvijas un Rietumu latviešu zinātnieki, politologi, sabiedriskās domas pētnieki. Atklāšanā bija klāt īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Ainars Latkovskis, daži Saeimas un Rīgas domes deputāti.
Referenti vērsa uzmanību uz aktuālākajām problēmām, kas kopumā tika raksturotas kā valsts varas nesēju attālināšanās no tautas. Atzīstot, ka ideālu attiecību starp varu un tautu nav nevienā valstī, viņi tomēr bija vienisprātis: Latvijā šī problēma sasniegusi satraucošu apjomu.
“Latvijas Vēstnesis” gatavo publikācijas par konferencē paustajām atziņām. Šoreiz – pirmā.

Uzticības deficīts varas iestādēm: tā iemesli un secinājumi

Dr.phil. JURIS DREIFELDS, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Brokas universitātes (Kanāda, Sentkatarinsa) Politikas nodaļas profesors

Juris Dreifelds Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Latvijas Satversmē rakstīts, ka “visa vara pieder Latvijas tautai”. Diemžēl vairums Latvijas iedzīvotāju atrodas bezvaras stāvoklī un jūtas atsvešināti no valsts vadības un valsts iekārtas.
Šī neapmierinātība un plaisa starp varu un tautu šodienas Latvijā izpaužas daudzos veidos. Piemēram, “Baltijas datu nama” aptaujas liecina, ka 52% latviešu bijušo vienpartijas komunisma sistēmu vērtē pozitīvi, toties tikai 49% dod pozitīvu vērtējumu pašreizējai politiskai sistēmai. No krievvalodīgajiem 72% pozitīvi vērtē bijušo sistēmu, bet tikai 39% līdzīgi atsaucas par pašreizējo demokrātisko sistēmu.
2004.gada aptaujā tikai 39,04% piekrita, ka procesi Latvijā kopumā noris pareizā virzienā, toties 53,2% tam nepiekrita. “Eurobaromether” pētījumā 2004.gada jūlijā un 2004.gada rudenī tikai 35% valsts iedzīvotāju bija apmierināti ar demokrātiju Latvijā.
Atmodas gados lielais vairums cilvēku cīnījās par demokrātisku valsti pilnā cerībā, ka brīvība nesīs līdzi paaugstinātu labklājību, saticību, ekonomisko uzplaukumu un pilsoņu līdzdarbību valsts politikas veidošanā. Toreiz vairākums cilvēku cerēja, ka atgriešanās Eiropā ļaus Latvijai drīzumā baudīt līdzīgu dzīves līmeni un politisko stabilitāti, kāda atrodama Rietumu demokrātijās. Toreiz gandrīz neviens neapzinājās, cik grūts būs šis ceļš, cik šķēršļu būs jāpārvar un cik daudz upuru būs jānes, lai sasniegtu šo mērķi.
Viena no smagākajām šī procesa sekām ir tā, ka lielais vairums Latvijas iedzīvotāju ir zaudējuši ticību valsts iestādēm: valdībai (26%), Saeimai (21%), tiesām un politiskajām partijām (6%). Cilvēki ir atsvešinājušies no saviem politiskajiem pārstāvjiem un katrās vēlēšanās meklē jaunu “glābēju” partiju vai jaunu “godīgu cilvēku” grupējumu, lai izskaustu korupciju un ieviestu valstī kārtību. Un pēc katrām vēlēšanām daudziem cēlās cerības tiek smagi iedragātas, bieži rodas cinisms pret visu politisko un kādreiz pat pavīd naids pret Latvijas pašreizējo iekārtu.
Esmu dzirdējis, ka pat inteliģenti cilvēki saka: “Es mīlu Latviju, bet ienīstu šo valsti.” Šī uzticības krīze, kura manāma samērā plašos slāņos, pārāk ilgi uzņemta vienaldzīgi. Tikai nesen šī problēma sīkāk apskatīta Valsts prezidentes izveidotās Stratēģiskās analīzes komisijas pētījumā “Cik demokrātiska ir Latvija – Demokrātijas audits”.
Pēc BNS pētījuma atreferējuma, lielākie mīnusi demokrātijas attīstībai ir lielais nepilsoņu skaits, tiesu varas finansiālā un institucionālā atkarība, partiju finansiālā atkarība no šaurām interešu grupām, augsta līmeņa politiķu iesaistīšanās koruptīvos darījumos, divu valodu mediju informatīvo telpu pretstatījums un dialoga trūkums starp tām, zemais to iedzīvotāju īpatsvars, kas iesaistās sabiedriskās aktivitātēs, kā arī zemais vietējo pašvaldību finansējums autonomā līmenī.

Padomju mantojuma sekas

Domāju, ka tomēr viens no svarīgākajiem šķēršļiem ir PSRS mantojums, kas atstājis dziļas pēdas cilvēku domāšanā un vērtību apziņā. Varētu likties paradoksāli, bet daudziem, kas piedzīvojuši komunistisko sistēmu, grūti iejusties brīvības vidē. Un šī problēma vērojama visās pēckomunisma iekārtas valstīs. Neapšaubāmi, pati brīvība daļēji novedusi pie daudzu cilvēku neapmierinātības. Kādreiz Latvijas PSR Augstākajā padomē visi runāja un balsoja simtprocentīgi saskanīgi, bet tagad valda domu un ideoloģiju atšķirības un konflikts. Viens saka tā, bet otrs – galīgi pretēji. Un cilvēkiem grūti saredzēt, kur atrodas taisnība. Un, ja kādreiz prese pamatā slavēja iekārtas sasniegumus un ļoti reti runāja par netaisnībām, korupciju, noziegumiem, vardarbību, tautību konfliktiem, tad tagad plašsaziņas līdzekļos galvenais uzsvars ir uz negatīvām ziņām, kritiku un pat atsevišķu politiķu un partiju nomelnošanu. Kādreiz valstij piederēja ražošanas līdzekļi un iekārtas, zeme un lielais vairums māju un dzīvokļu, turpretī šodien cilvēki brīvi var pirkt un pārdot, iesākt uzņēmējdarbību, pieņemt darbā citus vai atlaist, vadoties no tirgus, no darba konkurences un personīgiem uzskatiem. Arī bezdarba agrāk nebija, bet tagad tas rada izmisumu un psiholoģisku krīzi… Līdzīgas pārmaiņas notikušas visās bijušajās komunisma zemēs, un visās šī brīvība atstājusi plaša mēroga rūgtumu un vilšanos.
Brīvība atvedusi ekonomisko polarizāciju un nevienlīdzību, kur noteikts procents pelna lielas algas, bet vairākums tik tikko spēj samaksāt par dzīves nepieciešamībām. Šādu strauju pārvērtību apstākļos Latvijā izveidojusies neuzticības krīze pret politisko iekārtu, jo tā nav spējusi situāciju ievērojami uzlabot un negatīvās parādības izskaust. Turklāt atsevišķi cilvēki, partijas un iestādes ir zaudējušas tautas uzticību, jo darbojušās savtīgiem mērķiem, nevis visas tautas labklājības celšanai. Arvien vairāk tautas masa neuzticas politiskai un valsts varai, savukārt vara pašos pamatos arvien biežāk neuzticas tautai. Rodas spriedze starp elitārismu un tautas populismu, un diemžēl Latvijā komunikācijas brīvība un regulāra mijiedarbība starp vadošo eliti un tautu ir aizsērējusi vai vēl nav pilnībā izveidota. Tajā pašā laikā jāatzīmē atklātības iedīgļi, kas sākušies valsts varas kuluāros. Apmēram 120 nevalstisko organizāciju (NVO) piedalās valsts sekretāru sanāksmēs, un dažas arī tieši sadarbojas ar ministrijām lēmumu pieņemšanā. Tomēr kopumā vēl arvien valda lēmumu un informācijas slepenības sindroms.
Lai sasniegtu pilnvērtīgu pilsonisku sabiedrību, mums jāsaskata valsts varas ķēdes vājie posmi un jādod alternatīvas šo vājo posmu aizstāšanā vai stiprināšanā. Vēlos pieskarties šādiem četriem vājiem ķēdes posmiem: vēlēšanu sistēmai; NVO lomai demokrātijas attīstībā; nelatviešu integrācijai varas iestādēs; valsts pārvaldei un ombudsmena jeb tiesībsarga ieviešanai.
Pašreizējā vēlēšanu sistēma neveicina saišu stiprināšanu starp varas eliti un tautu. Proporcionālā vēlēšanu sistēmā pirmā lojalitāte tiek dota partijai, nevis vēlētājiem, jo katra partijas biedra iespēja ierindoties vēlēšanu saraksta augšgalā atkarīga no viņa partijas vadības. Turklāt šajā sistēmā neviens deputāts neatbild par kādu teritoriju un tās iedzīvotājiem. Simt deputāti atbildīgi par visu Latviju, kas bieži nozīmē, ka neviens nav atbildīgs par konkrētu pilsētu vai konkrētu vēlētāju problēmām. Zemēs, kur ir iecirkņu jeb mažoritārā sistēma, vismaz katrai teritorijai ir savs deputāts, kam tur izveidots savs birojs ar darbiniekiem, kuri uzklausa vēlētāju sūdzības un palīdz atrisināt viņu problēmas ar valsts ierēdņiem un sistēmu. Jo deputāts uzmanīgāks, uzcītīgāks – jo viņam lielākas garantijas tikt ievēlētam turpmākajās vēlēšanās. Un proporcionālas vēlēšanas biežāk noved pie minoritāšu koalīciju valdībām, kur neviena partija neatbild ne par kļūdām, ne par paveikto.
Tāpēc, manā uzskatā, ideālais atrisinājums būtu: ievēlēt 75% deputātu ar mažoritāro jeb iecirkņu sistēmu un 25% – lietojot tagadējo proporcionālo sistēmu.
Lai augšas varētu labāk sazināties ar tautu un apzināt esošās problēmas, ļoti svarīgi ir izveidot spēcīgu nevalstisko grupējumu tīklu. Jo biezāks un aktīvāks būs šis tīkls, jo veiksmīgāk tiks savaldīti populisma impulsi, no vienas puses, kā arī varas elites pārmērības, no otras puses. Valsts viena nespēj “sagremot” neorganizētas lavīnveidīgas individuālas prasības. Interešu grupējumi dažādos laukos, kā, piemēram, lauksaimniecībā, uzņēmējdarbībā, patērētāju slāņos, kultūras biedrībās utt., izsijā un saliedē savu biedru daudzās prasības dažās konkrētās un reālās prasībās, kuras tad var nodot tālāk politiskajai varai. Grupējumi arī var noteikt savu prasību hierarhiju jeb secību, liekot manīt, kas svarīgāks un kas mazsvarīgāks. Bet Latvijā šādas apvienības veidojas lēni, un tām vēl vāji regulārie sakari ar varu. Latvijā vispār šāda veida “lobisms” vēl nav gluži pieņemts kā leģitīma demokrātijas sastāvdaļa un tiek uzskatīts par “savtīgu interešu” veicināšanas metodi, kas vērsta pret tautas vispārējām interesēm. Līdz ar to vāji sistematizētas vai strukturētas šāda veida lobisma izpausmes, bieži vien interešu grupu prasības izpaužas veidos, ko mēs šodien dēvētu par korupciju.

Divas vienatnes vienā telpā

Turklāt Latvijā pastāv divas galvenās valodu kopienas, kurām savā starpā ir minimāla mijiedarbība. Tās abas varētu dēvēt par divām vienatnēm. Šajā sakarā Latvijā viens no vājākiem ķēdes posmiem ir nelatviešu zemā reprezentācija kā Saeimā, tā valdībā, tiesās un valsts pārvaldē. Latvijas interesēs ir atrast lojālus un spējīgus nelatviešu pārstāvjus visās šajās institūcijās, jo: ja šī solitude jeb vienatne tiks ignorēta – to var viegli pievākt svešas intereses un virzīt sev vēlamā virzienā.
Politiķi paši nespēj valsti administrēt. Tāpēc arī kā Latvijā, tā pasaulē demokrātijas ietvaros izveidota pārvalde, kas risina valsts ikdienas darbošanos un ilgtermiņa plānošanu. Te mēs pieskaramies vēl vienam demokrātijas problēmu lokam. Cilvēku saskarsme ar valsts varu notiek caur valsts iestādēm. Bieži vien šī saskarsme ir patīkama un veiksmīga, bet gadās, ka tā ir tieši pretēja. Teorētiski ierēdņi ir iedzīvotāju kalpi, kuru algas nāk no iedzīvotāju nodokļiem. Reāli dažas iestādes un daži ierēdņi savu varu ne vienmēr izmanto godīgi un pienācīgi. Vairāk nekā simt pasaules valstīs, kā arī Igaunijā un Lietuvā ir izveidots ļoti populārs mehānisms, kas palīdz iedzīvotājiem risināt viņu problēmas ar valsts ierēdņiem. Šāda ombudsmeņa institūcija, Latvijā dēvēta par tiesībsargu, vēl arvien nav reāli ieviesta, kaut it kā šī loma uzlikta uz Cilvēktiesību biroja pleciem bez jebkāda papildu finansējuma. Šāda rīcība var novest tikai pie abu organizāciju pārslodzes un neveiksmes. Diemžēl daži cilvēki domā, ka tas arī darīts tīšām, lai abas šīs uzraudzības organizācijas “izmirtu dabiskā nāvē”. Taču bez ombudsmeņa jeb tiesībsarga varam ieviest arī tādu iestādi, kas labi darbojas Somijā un Igaunijā – Valsts kanclera dienestu. Kanclers ir cilvēks, kuram dota vara izskatīt visus jaunizdotos likumus, lai pārbaudītu, ka zemākie likumi nav konfliktā ar hierarhijā augstākiem likumiem, kā arī lai nebūtu līdzīga līmeņa likumu nesakritības. Tādā veidā pašreizējo 536 Latvijas pašvaldību likumdošanas nepilnības un pretrunas konsekventi tiktu novērstas.
Uzticības plaisa rada virkni nopietnu problēmu. 2000.gada aptauja liecina: 44% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka “pašreizējā situācijā” ir attaisnojama daļēja nodokļu nemaksāšana, un tikai 40% nepiekrīt šādai domai. Cilvēki arī biežāk iesaistās korupcijas gājienos. 2004.gadā 18% aptaujāto atzina, ka viņi pēdējā gada laikā devuši kukuļus. Tātad apmēram 400 000 Latvijas iedzīvotāju gadā piedalījušies šādos darījumos. Līdz ar to nereti jaunie cilvēki sāk domāt par politiku kā labāko ceļu uz bagātību. Politikas pētnieks Valts Kalniņš atzinis, ka “valdošajās partijās ir daudz cilvēku, kas politiku uztver kā ienesīgu biznesu”. Uzticēšanās plaisa Latvijā radījusi arī citas problēmas. Daudzi cilvēki grib braukt prom no Latvijas un pastāvīgi dzīvot citās zemēs. 2004.gada aptauja starp 16 gadus veciem jauniešiem norādīja, ka 27% jauniešu latviešu valodas skolās un 42% krievu skolās labprātāk pastāvīgi dzīvotu citās valstīs.
Demokrātijas institūcijas piedzīvo uzticības lejupslīdi un pat krīzi visā pasaulē. Cilvēki vairs akli nepakļaujas autoritātēm vai valdošajām elitēm un ir daudz kritiskāki nekā viņu priekšteči, kuri bija daudz bijīgāki pret varas nesējiem. Bet diemžēl mazajā Latvijā šī neuzticības plaisa ir dziļāka un draudīgāka. Jo mūsu divkopienas valsts situācijā, kur trūkst ne vien komunikācijas ar varu, bet arī saprašanās un mijiedarbes starp pamattautību vienatnēm jeb divām solitūdēm, Latvija var zaudēt savu ceļu Eiropas Savienībā un plašajā pasaulē.
Lai Latvija pastāvētu kā stipra vienība simt gadus, mums visiem jārūpējas par šīs mazās zemītes politisko un citu valsts institūciju veselīgumu – plaisas mazināšanu un uzticības stiprināšanu starp tās vadību un plašāko sabiedrību, tas ir, Latvijas tautu. Lai tiešām visa vara piederētu Latvijas tautai.

Pēc Pasaules brīvo latviešu apvienības rīkotajā konferencē nolasītā referāta Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2005.gada 10.jūnijā