Laika atspulgi vēstulēs

Annas Dagdas Rakstu 2.sējumā

Iepriecinoša mūsdienu Latvijas kultūras dzīves iezīme ir trimdas literatūras darbu un personību atgriešanās pie lasītājiem Latvijā. Tas nav noticis tik ātri, kā bija cerēts Atmodas gados, tomēr piecpadsmit gadu laikā izdota krietna daļa no tā, kas turpat pusgadsimtu radies citās zemēs, citos apstākļos, bet tapis latviski un ir piederīgs latviešu kultūrai. Šajā procesā iegulst arī dzejnieces Annas Dagdas (1915-1996) Rakstu otrais sējums – Vēstules, ko nupat laidusi klajā izdevniecība “Nordik”.
Atgādināšu, ka Rakstu pirmais sējums (dzeja, literatūras kritika, laikabiedru atmiņas, literatūrzinātnieku apceres) iznāca 2001.gadā. To sastādīja literatūrzinātniece Anda Kubuliņa, kas ir arī komentāru autore, bet plašo apceri par A.Dagdas dzīvi deva Valentīne Lasmane, dzejnieces draudzene, literārā mantojuma glabātāja, A.Dagdas fonda dibinātāja (fonds veicina otro dzejas krājumu iznākšanu; tā balvu ieguvuši, piemēram, M.Salējs un I.Gaile). V.Lasmane čakli strādājusi arī vēstuļu sējuma veidošanā, un tikai ar viņas rūpēm un lielo darbu izdevums varēja tapt.

Patiesas, bet nedrukājamas

Šobrīd līdz ar elektronisko saziņas līdzekļu uzvaras gājienu vēstules strauji kļūst par anahronismu, un nākotnes pētniekiem ar tādām laikam vairs nenāksies darboties. Taču arī laikos, kad paņemt papīra lapu un sazināties rakstiski bija dienišķa nepieciešamība, vēstuļu veidi bijuši ļoti dažādi, sākot no īsiem, lietišķiem faktu ziņojumiem un beidzot ar tādām, kas tēlojuma prieka, dzīvīguma un pašatklāsmes dziļuma ziņā jau robežojas ar literatūru, kaut gan rakstītas vienam cilvēkam.
A.Dagdas vēstules vairāk pieder pie otra veida. Nav tā, ka viņa tās būtu jau iecerējusi kā “literatūru”. Gluži otrādi – diskutējot par “vēstuļu mākslu” ar savu draugu, literatūrkritiķi Vitautu Kalvi, viņa 1947.gada 20.decembrī ar vieglu ironiju raksta: “Tavas vēstules ir tādas, it kā tu jau domātu par savu Kopoto rakstu desmito sējumu. Katra māksla ir (vismaz ar tieksmi) pārcilvēcīga, bet vēstulei jābūt cilvēcīgai.” Un: “Tava atbilde patiesa – un drukājama kaut kurā avīzē un darīs Tev tikai godu. Bet es biju gaidījusi, ka tā būs patiesa, bet – nedrukājama.” A.Dagdas vēstules ir intīmi un personiski patiesas, “nedrukājamas avīzē”, tomēr mākslinieces temperaments, uztveres un raksturojumu asums tajās izpaužas jo spilgti.

Vēstures tuvplāni

Vēstules aptver 60 gadus: no 1932.gada, kad autorei ir septiņpadsmit, viņa dzīvo neatkarīgajā Latvijā un universitātē studē baltu filoloģiju, līdz 1993.gadam, kad rakstniece ir Zviedrijas pensionāre, pirms tam ilgus gadus strādājusi par ierēdni Stokholmas ielu dzelzceļa personālbirojā. Latvija nu ir atguvusi neatkarību, un vienā no pēdējām publicētajām vēstulēm A.Dagda min, ka piereģistrējusies uz Latvijas pilsonību. Un piebilst: “Rīt paiet 48 gadi, kopš izkāpām Zviedrijas krastā.”
Tādējādi vēstules liecina arī par Latvijas 20.gadsimta vēsturi, kā to redzējis un uz savas ādas izbaudījis viens cilvēks – bet, kā jau teicu, mākslinieciski jutīgs un redzīgs cilvēks. Aizraujoši ir tuvplānu kadrējumi, kas ļauj vienu otru it kā vispārzināmu notikumu ieraudzīt “kā dzīvu”. Kaut vai Latvijas okupācija 1940.gadā, par kuru daži politiķi joprojām nav skaidrībā – ir vai nav tāda bijusi. A.Dagda ar 1940.gada 25.novembri datētā vēstulē raksta: “17.novembrī biju konservatorijā, Brehmane un Lūse dziedāja tiešām kā “eņģeles”, un publika bija tautas apģērbos un aplaudēja kā vājprātīga. (..) Tajā pašā dienā un nākošā daudz apcietināto Brāļu kapos. Manā acu priekšā izdzina pa sānu vārtiem uz mašīnu 10–15 cilv., un policija stāvēja ik pa 10 soļiem. Un kopš 18.novembra ir atkal jauni “bez vēsts pazudušie”.” Var minēt arī dažus fragmentus no plašāka 1941.gada 1.maija darbaļaužu demonstrācijas apraksta: “Vakar mēs maršējām manifestācijā. Sešas stundas bez apstājas skrēja manifestanti ar kvēlošām sirdīm caur Uzvaras laukumu. Mutes kā aizšūtas. (..) Eriks Ādamsons solīja piecus gadus vairs neiet nekādā manifestācijā – jo nekur, lūk, neesot tapusi nesta viņa bilde. (..) Čakam no pārmērīgās libreta rakstīšanas (kas nu beidzot pabeigts) sākusi sāpēt kāja, tāpēc nebija manifestācijā. Nabadziņš! Viņš droši vien ļoti cieta (..). Man gan vēl šodien sāp visi muskuļi un acis žilbst no tā asiņainā krāšņuma.”

Kultūras cilvēki, notikumi

Cilvēkam, kas interesējas par latviešu kultūru, daudz dos vēstulēs bagātīgi minētie rakstnieki, mākslinieki, kultūras dzīves notikumi (rakstnieku vakari, teātra izrādes, mākslas izstādes, koncerti) un darbu vērtējumi, kas aptver gan 30.gadu Latviju, krievu un vācu okupācijas gadus, gan Zviedrijas latviešu dzīvi. Personas: J.Sudrabkalns, A.Čaks, E.Ādamsons, V.Strēlerte, A.Švābe, J.Rudzītis, V.Kalve, M.Bendrupe, M.Zīverts, Anšlavs Eglītis, Andrejs Eglītis utt., utt. – līdz pat A.Dagdas pēdējiem “favorītiem”, t.i., rakstniekiem, kuru daiļradei viņa uzmanīgi sekojusi, – I.Ziedonim, U.Bērziņam, Z.Skujiņam. Visus jau nenosauksi.

Personības traģēdija

Īpaša vieta A.Dagdas dzīvē bijusi dzejniekam Jānim Sudrabkalnam, kas atspoguļojas arī vēstulēs. Liekas, J.Sudrabkalna 1940.gada pārvērtība par “padomju dzejnieku” ir bijis viens no smagākajiem A.Dagdas pārdzīvojumiem, tāds, kas “bendē ticību visai cilvēku sugai”. Tik smags tieši tādēļ, ka pirms tam šī dzejnieka vieta bijusi liela, viņš tik ļoti mīlēts. 30.gadu nogales vēstulēs Sudrabkalns ir turpat vai svarīgākais caurviju motīvs: viņa miniatūras, viņa dzejas pārdzīvojums, katra reize, kad viņš sastapts un redzēts. Un tagad: “Dīvainā kārtā es baidos pat no ārpuses pieskarties viņa grāmatām, es negribu pat ne rindas atcerēties. Ne tā, ka es negribētu, bet es nevaru. Tai vietā ir kaut kas ļoti sāpīgs, sāpīgs, sajaukts un neskaidrs.” Vajag paiet visam mūžam, lai A.Dagda spētu izlīdzināti atzīt:
“Mēs/es taču piederam tam laikam, par ko Virza raksta 1930. gadā. Lai kas noticis pēc tam – nav iespējams atsaukt/darīt nebijušu to mīlestību (?), to gara gaismu (?), ko mums deva Sudrabkalns toreiz – mūsu piecpadsmitgadīgajām dvēselēm. Nebija jau neviena cita... Kas ar viņu notika pēc tam..., tas notika ar citu cilvēku, ar citu personu. Skujiņš jau visu savieno kā īsts romānists (viņš noteikti varētu uzrakstīt fantastisku romānu par šo pašu Sudrabkalnu) vienā personā, un tikpat “apaļā” kā “Gulta ar zelta kāju”... Bet patiesībai, es sajūtu tikai traģisko šajā liktenī, arī Skujiņš netiks klāt, tikai savas fantāzijas tēlam, kur rotaļīgais, komiskais valdzinās lasītāju bez gala.” (Vēstule rakstīta 1992.gada 17.janvārī, pēc tam kad Latvijā publicēta Z.Skujiņa apcere par J.Sudrabkalnu.)
Manai paaudzei, kas J.Sudrabkalnu vispirms iepazina no skolā mācītās “Brāļu saimes”, tas tā nav bijis – mums bija citi ticības un uzticības objekti. Un tomēr A.Dagdas vēstules (ne jau tikai šajā – J.Sudrabkalna sakarā) uzurda tos pašus vecos, naivos, it kā daudzkārt atbildētos un noskaidrotos jautājumus par autoru un viņa radītajiem tekstiem, par mākslas un dzīves, mākslas un morāles, mākslinieka un lasītāja attiecībām. Vai uz tiem jelkad iespējamas galīgas atbildes?

Inta Čaklā,

grāmatas redaktore un līdzsastādītāja