Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. - 1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10. 03., 17. 03., 23. 03., 30. 03., 06. 04., 13. 04., 21. 04., 28. 04., 11. 05., 18.05., 25.05., 01.06. , 08.06.2005.

14.

Ļeņina pieminekļa atklāšana 1951.gada 12.janvārī Jelgavā – stacijas priekšlaukumā, kur pirms tam atradās okupantu iznīcinātais Kārļa Jansona Lāčplēša un Melnā bruņinieka piemineklis	“...Cīņai par Ļeņina- Staļina lietu esi gatavs!” Pionieru svinīgais solījums 1950. gada 8. jūlijā Rīgā Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Trimdinieku aktivizēšanās ASV

Salīdzinot ar laipojoši uzmanīgo Lielbritānijas valdības nostāju, ASV pret Baltijas problēmu arī 1951.gadā demonstrēja iepriekšējo gadu stingro politiku, paužot atbalstu latviešu, lietuviešu un igauņu tautām. Gada sākumā ASV valdība piešķīra līdzekļus radiostacijas “Amerikas balss” darbības sākšanai. Tās uzdevums bija sniegt objektīvu informāciju PSRS apspiestajām tautām. Radio uzsāka raidījumus arī triju Baltijas tautu valodās. Vācijas Federatīvā Republika 1951.gada 3.augustā deklarēja, ka Baltijas valstis ir okupējusi PSRS un ka Vācija neuzskata šādu rīcību par leģitīmu.
Jūtot rietumvalstu atbalstu, dibinājās arvien jaunas un jaunas baltiešu trimdas organizācijas. Tās izvērsa dažādas aktivitātes. 1951.gada 14.jūnijā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Brīvības komitejas svinīgi tika uzņemtas līdzīga rakstura Eiropas komitejā. ASV piešķīra finansējumu šo organizāciju darbībai. Baltiešu tautu Brīvības komitejas vāca informāciju par situāciju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR un iesniedza to rietumvalstu valdībām, ANO, Eiropas Padomei un citām starptautiskām institūcijām. Cieša sadarbība izveidojās ar dažādām radniecīgām ASV organizācijām, piemēram, organizāciju cīņai pret komunismu, padomju genocīdu un koloniālismu. Baltiešu trimdas pārstāvji centās arī piedalīties dažādās starptautiskās konferencēs, kurās tika analizēta pēckara periodā izveidojusies situācija Austrumeiropas komunistiskā bloka valstīs, tajā skaitā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tradicionāli konferencēs tika pieņemtas rezolūcijas, kas pieprasīja brīvību paverdzinātajām tautām.

Rietumus satrauc staļiniešu noziegumi

Kā liecina 1951.gada jūlija – augusta sarakste starp Lielbritānijas Ārlietu ministriju un vēstniecību Vašingtonā, Angliju satrauca PSRS veiktās civiliedzīvotāju deportācijas un nogalināšana Baltijas valstīs. E.Tomkinam no vēstniecības tika uzdots noskaidrot ASV Valsts departamenta viedokli šajos jautājumos. Viņš atbildes vēstulē Ziemeļu departamenta darbiniekam R.Ezeringtonam–Smitam 20.jūlijā rakstīja, ka ASV figurē dažādi skaitļi par cilvēku zaudējumiem Baltijas valstīs. Daži avoti min, ka padomju režīms Lietuvā nogalinājis vai deportējis ap 40% no visiem iedzīvotājiem. Tomēr ticamākais ir skaitlis, ka laika posmā pēc 1944.gada, kad Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ienāca padomju armija, katra no Baltijas valstīm ir zaudējusi ap 100 000 cilvēku. Valsts departaments savas atziņas balsta uz izlūkdienesta ziņām un emigrācijas organizāciju sniegto informāciju. E.Tomkins atsaucās arī uz pazīstamā sociāldemokrātu līdera Bruno Kalniņa sagatavoto ziņojumu par situāciju Baltijā, kas publicēts Zviedrijā. B.Kalniņš konstatē, ka Latvija, Lietuva un Igaunija kopā zaudējušas apmēram ceturtdaļmiljonu iedzīvotāju. To ASV uzskata par korektāko skaitli. R.Ezeringtons–Smits atbildes vēstulē E.Tomkinam atzīmēja, ka atšķirības skaitļos rodas tāpēc, ka atsevišķas emigrantu organizācijas cenšas pārspīlēt cilvēku zaudējumu apjomu. Viņš pats par ticamākajiem atzīst B.Kalniņa aprēķinus. Kā redzams no arhīvu dokumentiem, Lielbritānijas Ārlietu ministrija uzskatīja, ka šādi padomju režīma noziegumi ir pietiekams pamats, lai tai izvirzītu apsūdzības starptautiskās institūcijās.
Ņemot vērā Baltijas jautājuma zināmu aktualitāti tālaika starptautiskajās attiecībās, it īpaši starp Rietumiem un Austrumiem, Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Pētniecības departaments 1951.gada jūlijā sagatavoja dokumentu ar garu nosaukumu: “Piezīmes pie Baltijas valstu inkorporācijas PSRS vēstures un Lielbritānijas attieksme pret viņu statusu”. Dokumentam bija vairākas daļas. Pirmajā ļoti korekti bija aprakstīta Baltijas valstu izveidošanās vēsture, brīvības cīņu laiks un pirmās problēmas šo valstu attiecībās ar Padomju Krieviju. Uzsvērts, ka jau 1918. un 1919.gadā boļševiku Krievija mēģināja sagrābt Baltijas valstis, izraisot militāru konfliktu un izveidojot šeit komunistiskās marionešu valdības. Par tādu tika uzskatīta īslaicīgā J.Anvelta padomju valdība Igaunijā, P.Stučkas valdība Latvijā un V.Mickeviča–Kapsuka valdība Lietuvā. Dokumentā arī atzīmēts 1924.gada komunistu neveiksmīgais pučs Igaunijā.

Britu pētījums par Baltijas valstu okupācijas sagatavošanu

Apskatot starpkaru periodu, britu Ārlietu ministrijas eksperti atzīmē, ka, sākot ar 30.gadu pirmo pusi, Baltijas valstis izjuta Padomju Savienības spiediena pieaugumu. Kaut arī 1932.gadā tika parakstīts Latvijas, Igaunijas un PSRS neuzbrukšanas līgums, Padomju Savienība 1939.gada 23.augustā slepeni vienojās ar Vāciju sadalīt ietekmes sfērās Austrumeiropu un Baltijas valstis. Pēc tam PSRS uzspieda Baltijas valstīm karabāzu līgumus un ieveda šeit savu armiju.
Dokumenta trešajā sadaļā parādīta britu puses izpratne par situāciju Baltijas valstīs 1940.gada jūnija dienās. PSRS ultimatīvās notas, ko saņēma visas trīs Baltijas valstis, ietvēra prasību nekavējoties atkāpties esošajām valdībām un atļaut ielaist savās valstīs pietiekamu daudzumu padomju armijas. Baltijas valstu okupācija sākās 15.jūnijā, un to Igaunijā vadīja A.Ždanovs, Latvijā A.Višinskis, bet Lietuvā V.Dekanozovs. Pēc padomju armijas ievešanas Baltijas valstīs tūlīt tika izveidotas Maskavai “draudzīgas valdības”. Drastiski izmainot likumdošanu, 14.un 15.jūlijā notika parlamenta vēlēšanas, kurās atļāva piedalīties tikai vienam kandidātu sarakstam “Apvienotajam darba tautas blokam”. Jaunajiem parlamentiem sanākot uz pirmo sēdi, tika pasludināta padomju varas izveide un apstiprināts lūgums par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju PSRS sastāvā. 3.augustā PSRS Augstākā padome akceptēja Lietuvas PSR kā 14. savienoto republiku. 5.augustā līdzīgu lēmumu pieņēma par Latviju, bet 6.augustā par Igauniju.

Angļu politika pašu spogulī

Īsi noraksturojuši Baltijas valstu stāvokli Otrā pasaules kara gados, dokumenta autori tālāk pievēršas detalizētam Anglijas valdības politikas raksturojumam. 1940.gada 11.augustā Lielbritānija saņēma PSRS valdības notu par to, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir iekļautas PSRS sastāvā un tāpēc līdz 25.augustam britu pārstāvniecībām Rīgā, Kauņā un Tallinā jāpārtrauc sava darbība un jāatstāj šīs republikas. Notā bija pieprasīts slēgt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstniecības Londonā un visus īpašumus un arhīvus nodot PSRS sūtnim Anglijā. Tika atzīmēts, ka padomju valdība konfiscējusi britu pilsoņu īpašumus Baltijas valstīs. Padomju valdība arī uzsvēra, ka vēl joprojām nav atrisināts Baltijas valstu zelta jautājums.
Pēckara periodā pirmais britu valdības oficiālais paziņojums par Baltijas valstīm bija 1947.gada 10.februārī. Tad tās pārstāvis parlamentā Makneils, atbildot uz deputāta Sevorija jautājumu, uzsvēra: “Viņa Majestātes valdība atzīst Baltijas valstu absorbēšanu no Padomju Savienības puses de facto, bet neatzīst to de iure.” Šāds paziņojums tādā pašā formā vēlreiz tika apstiprināts 1947.gada 23.maijā. Gadu vēlāk, kad notika starpvalstu diskusijas, vai Baltijas padomju republiku pārstāvji var piedalīties starptautisko organizāciju darbā, Anglija uzsvēra, ka tā neatzīst de iure Latviju, Lietuvu un Igauniju par PSRS sastāvdaļu. Saskaņā ar šādu pieeju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskie pārstāvji Londonā netiek atzīti kā savu valstu sūtņi.
Pēckara perioda sākumā Baltijas valstu statusa jautājums tika skatīts arī britu tiesās. Pirmoreiz tas notika 1946.gadā, kad divas Igaunijas kuģniecības kompānijas (Tallin Laevauhisus Ltd. un Tallin Shiping Co Ltd.) pieprasīja atzīt īpašuma tiesības. Šā procesa laikā tiesnesis Atkinsons pieprasīja rakstisku atbildi no ārlietu ministra E.Bevina par Anglijas valdības attieksmi pret Baltijas valstu statusu. Tiesai tika dots jau zināmais skaidrojums, kas ietvēra četrus punktus: 1) Lielbritānija atzīst Igaunijas PSR de facto par Igaunijas valdību; 2) atzīst, ka Igaunija de facto ir iekļauta PSRS, bet neatzīst to de iure; 3) atzīst, ka agrākās Igaunijas Republikas, kas pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam, de facto vairs nav; 4) atzīst, ka Igaunijas Republika līdz 1941.gada 22.jūnijam bija neitrāla, bet pēc tam PSRS sastāvā kā karadarbībā iesaistīta teritorija. No 1941.gada jūlija līdz 1944.gada septembrim Igauniju militāri bija okupējusi Vācija.

Turpinājums sekos