Valsts prezidente pie Brīvības pieminekļa
Augsti godātie represētie un viņu
tuvinieki! Augsti godātie valdības un diplomātiskā korpusa
pārstāvji! Mīļie tautieši!
Šajā piemiņas dienā mēs atceramies tos, kas tika bez vainas
tiesāti un vajāti dēļ savas piederības latviešu tautai. Viņi
nebija nekādu noziegumu paveikuši, viņi vienkārši bija Latvijas
iedzīvotāji, kas dzīvoja normālu dzīvi un nebija plānojuši
konspirācijas, pret viņiem tika veikts viens no pirmajiem
noziegumiem pret Latvijas tautu un pret cilvēci.
Naktī no 13. uz 14.jūniju tika saņemti ciet ļaudis, kuru vārdi
jau bija iekļauti sarakstos, kas bija sistemātiski plānoti un
gatavoti vairāku mēnešu garumā. Šajā akcijā piedalījās vesela
virkne dažādu izpildītāju, pavēle nāca no augstākā līmeņa, no
paša Staļina, un pa trepītei uz leju šajā varas vertikālē
piedalījās vesela virkne dažādu tautību piederīgo, tajā skaitā
arī latviešu tautas pārstāvji, tādi kā Kalnbērziņš, Vilis Lācis,
Noviks un citi. Tā bija akcija, kas tika veikta it kā komunisma
ideoloģijas un revolūcijas aizstāvēšanas vārdā. Īstenībā tā tika
vērsta uz teroru, lai iznīcinātu jebkādas domas par neatkarīgas
Latvijas valsts turpmāko eksistenci, lai nolikvidētu un aizvāktu
no šīs teritorijas visus ļaudis, kas būtu domājami šai Latvijas
valstij lojāli esam. Tā bija etniskā tīrīšana, kas arī ir
noziegums pret cilvēci, un visi šie noziegumi ir tādi, kuriem nav
noilguma.
Šie noziegumi mums ir vienmēr jāatceras kā daļa no savas
vēstures, vispirms jau tādēļ, lai godinātu tos, kas bija gājuši
bojā gluži kā karavīri kaujas laukā savas valsts dēļ, tieši
tādēļ, ka liktenis viņiem bija lēmis tieši tur piedzimt un
dzīvot, tur piedzimt un neko vairāk, tikai to. Šāda totalitārās
komunisma ideologu puses rīcība bija pamatos ļoti līdzīga tai, ko
īstenoja nacisma sistēma ar savu genocīdu. Vēršanās pret
atsevišķām tautībām, kādu mēs redzējām nacisma laikā, ir augstākā
mērā necilvēcīga. Bet cik no tās atšķiras vēlme veselas tautas
vienkārši pārnest uz citu vietu, kā no tās atšķiras vēlme viņus
nostādīt bedres priekšā un nošaut? Kaut gan mēs zinām, ka vismaz
700 šajā vienā deportācijas naktī izvestie tika nošauti, zinām
arī, ka četri no desmit gāja bojā un nekad neatgriezās. Tātad tie
apstākļi, kuros viņiem lika dzīvot, bija tik necilvēcīgi, ka tā
bija nolemtība vai nu lēnai un sāpīgai nāvei, vai izdzīvošanai ar
sabojātu veselību, kāda tā daudziem ir šodien. Tādēļ šodien
vēlamies noliekt galvu visu bojāgājušo priekšā, viņu tuvinieku
priekšā, respektējot un cienot viņu pārdzīvojumus un sāpes, un
līdz ar to vēlamies godināt tos, kas ir bijuši izsūtīti, kas vēl
šodien ir dzīvi un vēl pēc atgriešanās mājās starp saviem
līdzcilvēkiem ne vienmēr atrada to izpratni, to atbalstu, ko viņi
būtu pelnījuši, bet kam, tieši otrādi, it sevišķi tiem, kas
atgriezās vēlākajos gados, bija jāpārdzīvo vajāšanas,
apgrūtinājumi visa mūža garumā līdz pat neatkarības atjaunošanai.
Man ir ļoti žēl, ka Latvijas valsts nevar vairāk atbalstīt savus
represētos, man šķiet, ka viņi būtu to pelnījuši, viņi būtu
pelnījuši īpašu gādību par sevi, kas tik daudz Latvijas vārdā ir
pārdzīvojuši. Bet es gribētu atgādināt visiem tiem, kas ir
palikuši dzīvi: jūs beigās esat tomēr uzvarētāji, nevis
zaudētāji, jo šī milzīgā totalitārā sistēma, kas gribēja
iznīcināt jūs un visu to, kas jums ir bijis dārgs, šī sistēma
beigās ir iznīkusi, tā ir izplēnējusi kā pelni vējā, un mēs esam
ieguvuši to, kas mums bija, kad viņi iebruka mūsu valstī, – savu
neatkarību, savas iespējas veidot pašiem savu valsti un pašiem
lemt savu likteni.
Mēs stāvam šeit, pie Brīvības pieminekļa, mēs stāvam zem sava
sarkanbaltsarkanā karoga, mēs varam brīvi dziedāt savu Latvijas
himnu, un mēs esam uzvarējuši, un tā necilvēcīgā sistēma ar
visiem saviem ieročiem, ar savām armijām, vardarbību un spēku ir
sabrukusi, tā ir aizslaucīta vēstures mēslainē. Mēs šeit esam,
mēs šeit būsim, un mēs gādāsim, lai Latvija paliek, un mēs celsim
savu Latviju visiem tiem par spīti, kas to nevēlējās redzēt. Tas
ir mūsu svēts pienākums, tas ir mūsu mantojums, un mēs varam
apņemties par viņu gādāt.
Dievs, svētī Latviju!