Valsts drošībā jāiegulda gan darbs, gan līdzekļi

Aizvadītā nedēļa NATO dalībvalstīm, tātad arī Latvijai, bija iezīmīga ar aizsardzības ministru sanāksmi, kas notika Briselē NATO mītnē 9.un 10.jūnijā. Latviju tajā pārstāvēja aizsardzības ministrs Einars Repše. Viens no svarīgākajiem sanāksmē apspriestajiem jautājumiem bija NATO veicamās reformas, lai alianse aizvien vairāk atbilstu 21.gadsimta radītajiem drošības izaicinājumiem.

Vienprātības meklējumi ir ikdienas darbs NATO mītnē Foto no NATO Audiovizuālās bibliotēkas

Viena no būtiskākajām problēmām, kas tiešā veidā skar arī Latviju – dalībvalstu bruņoto spēku struktūra un ekipējums (tātad kapacitāte) ir ļoti atšķirīgi. Arī dalībvalstu aizsardzības budžeti nav vienādi. Lai gan NATO prasība ir tērēt aizsardzībai 2 procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP), presei izplatītajā NATO aizsardzības ziņojumā redzams, ka Latvija tam atvēlējusi tikai 1,3 procentus.
Par mūsu valsts aizsardzības budžetu, tā (ne)atbilstību alianses prasībām, NATO reformām un Latvijas bruņoto spēku līmeni “Latvijas Vēstnesim” stāsta Aizsardzības ministrijas (AM) aizsardzības padomnieks Latvijas pārstāvniecībā NATO Jānis Sārts un Ārlietu ministrijas padomnieks Latvijas pārstāvniecībā NATO Nils Jansons.

NATO politiskajai lomai jāpastiprinās

– Vai NATO reformas ir galvenokārt militāra rakstura vai arī politiskas? Pašlaik notiek diskusijas, vai NATO būtu jāpastiprina sava politiskā loma pasaulē. Kāds ir Latvijas viedoklis?

N.Jansons: – Runa ir gan par militāru, gan politisku transformāciju. Politiskajā ziņā pārmaiņas nepieciešamas, lai panāktu ātrāku un efektīvāku lēmumu pieņemšanu, protams, saglabājot vienprātības principu. Galvenais – lai alianse ātrāk varētu nonākt līdz lēmumu pieņemšanai. Daudz tiek domāts par to, lai NATO piedalītos ne tikai krīzes militārajā, bet arī politiskajā noregulējumā.

 – Vai tas nozīmē, ka alianse lobētu arī savas politiskās intereses?

N.Jansons: – Jā. Ja paskatāmies uz līdzšinējām krīzes situācijām dažādās valstīs, tad ir skaidrs, ka ar militāriem instrumentiem vien ilgtermiņa risinājumu rast grūti.
J.Sārts: – Runājot par militāro reformu nepieciešamību, jāatceras, ka situācija pasaulē pēdējos gados ir ļoti mainījusies, kļuvis daudz grūtāk ko prognozēt. Mēs nezinām, kāda situācija pasaulē būs, piemēram, pēc diviem gadiem. Jo to nosaka tik daudz un dažādi faktori, ka to mijiedarbību bieži grūti paredzēt. Tas nozīmē, ka alianses militārajiem spēkiem jāspēj mainīties atbilstoši konkrētai situācijai un tā brīža izvirzītajiem uzdevumiem. NATO reformas ir nepārtraukts process, kura mērķis – būt soli priekšā pārējai pasaulei militāro spēju un tehnoloģiju ziņā, lai spētu adekvāti risināt krīzes situācijas dažādās valstīs un reģionos.

Armijas uzdevums šodien ir specializācija

– Sanāksmē izplatītajā preses paziņojumā minēts, ka dalībvalstu bruņoto spēku kapacitāte ir ļoti dažāda. Kā Latvijas armija izskatās uz pārējo dalībvalstu fona?

J.Sārts: – Mūsu valsts tikai vienu gadu ir pasaules spēcīgākās un attīstītākās militārās alianses locekle. NATO ir sevī apkopojusi visjaunākās un progresīvākās militārās tehnoloģijas, un, protams, mums vēl tāls ceļš ejams, lai pilnvērtīgi tajā iekļautos. Mūsu vājā vieta ir tās militārās sistēmas un ieroči, kurus izmanto vai pat neizmanto mūsu armija. Protams, jāņem vērā, ka Latvija ir maza valsts ar ierobežotiem resursiem un mēs, tāpat kā, piemēram, Luksemburga, nekad nebūsim alianses vidējā līmenī. Tas nozīmē, ka mūsu bruņoto spēku uzdevums ir specializācija, jo mēs nekad nevarēsim būt spēcīgi visās jomās.

 – Uz ko mēs varam specializēties, ko varam piedāvāt sabiedrotajiem?

J.Sārts: – Tā ir atmīnēšana, medicīna un militārā policija. Un mūsu pienākums ir šīs jomas attīstīt ne tikai vidējā, bet arī augstākajā līmenī, lai Latvija varētu dot savu ieguldījumu militārajās operācijās ne tikai kā cilvēku skaita palielinātāja, bet kā reāls, efektīvs spēks.

 – Kā jūs vērtējat pašlaik notiekošo specializāciju bruņotajos spēkos, vai tā, jūsuprāt, ir pietiekami veiksmīga un strauja?

J.Sārts: – Virzieni, manuprāt, ir pareizi, jo mēs specializējamies tajās jomās, kuras alianse pašlaik atzīst par problemātiskām, nepietiekami attīstītām. Vai tas notiek pietiekami strauji? Protams, vienmēr var vēlēties, lai process būtu vēl efektīvāks. Taču jāņem vērā, ka mums ir ne tikai jānoķer alianse tās pašreizējā attīstības līmenī, bet jāspēj vienlaikus ar to virzīties uz priekšu. Es domāju, pēc gadiem pieciem mūsu bruņotie spēki būs pietiekami kvalitatīvi minētajās jomās.

Ir mainīta aizsardzības budžeta definīcija

– Latvija šobrīd aizsardzībai tērē 1,3 procentus no IKP. NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shefers norādīja, ka vienmēr būs kritisks pret dalībvalstu nepietiekamo finansējumu aizsardzībai. Tātad iznāk, ka Latvija šobrīd nepilda savas starptautiskās saistības?

J.Sārts: – Līdz 2003.gadam mūsu aizsardzības budžets patiešām bija 2 procenti no IKP. Pašreizējais it kā samazinājums radies tādēļ, ka NATO mainīja definīciju, kas tad ir aizsardzības budžets, kādi izdevumi uz to attiecas, kādi ne (piemēram, robežsardze un ugunsdzēsēji vairs neietilpst aizsardzības budžeta izdevumos – aut.). Bez tam pēc mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) mainījās IKP aprēķināšanas metodoloģija. Taču reālos skaitļos Latvija nav samazinājusi finansējumu aizsardzībai. Ir bijusi saruna valdībā par to, ka mēs mēģināsim sasniegt 2 procentus no IKP aizsardzībai arī pēc jaunās, izmainītās definīcijas.

– Kuluāros izskan bažas par AM spēju apgūt šo lielo budžetu.

J.Sārts: – Šo stāstu es dzirdu jau kopš 1999.gada, kad Latvija no 0,6 procentiem aizsardzībai sasniedza 2 procentus. Visus šos gadus bija jāapgūst ievērojamas summas, un, manuprāt, ministrija ar to veiksmīgi tikusi galā. Iestājoties NATO, ir zināmi standarti, kuriem mūsu armijai ir jāatbilst, gan ekipējuma, gan sakaru ziņā. Tā ka mums ir pilnīgi skaidrs, kur nauda jāiegulda.

 – J.H.Shēfers atzina, ka gandrīz visās dalībvalstīs izdevumi aizsardzībai tiek konfrontēti ar vajadzībām izglītībā, veselībā, sociālajā jomā. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Vai, jūsuprāt, ir pietiekami skaidrota aizsardzības budžeta pievienotā vērtība visai sabiedrībai? Vai un kā būtu iespējams šo pretnostatījumu mazināt?

N.Jansons: – Gan Aizsardzības ministrijas, gan Ārlietu ministrijas pārstāvji savu iespēju robežās cenšas skaidrot, kādu labumu gūst visa sabiedrība no aizsardzības vajadzībām izmantotajiem līdzekļiem.
J.Sārts: – Pretnostatījums būs tikmēr, kamēr cilvēki nejutīs tiešus un nepastarpinātus draudus savai drošībai. Un viss Latvijas pārstāvniecības NATO darbs ir vērsts uz to, lai Latvijas iedzīvotāji nekad tos arī neizjustu. Taču jāapzinās, ka mēs šos draudus nejūtam tikai tāpēc, ka esam NATO dalībvalsts. Un, tikai pateicoties valstu aizsardzības budžetiem, tā ir varenākā militārā alianse pasaulē. Labi, ka cilvēki jūtas droši, taču jāapzinās, ka šī drošība nav pašsaprotama, lai to noturētu, ir jāiegulda gan darbs, gan līdzekļi.
N.Jansons: – Šī diskusija par aizsardzības budžetu nav raksturīga tikai Baltijas valstīm, vai jaunajām dalībvalstīm, par to, kā jau minēja NATO ģenerālsekretārs, diskutē visās NATO dalībvalstīs.

 – Vai pret Latviju varētu tikt vērstas reālas sankcijas par budžeta kritēriju neizpildi?

N.Jansons: – Vispirms jāuzsver: 2 procenti no IKP raksturo valsts spēju ieguldīt līdzekļus savu starptautisko saistību izpildē. NATO kā alianse ir tik daudz vērta, cik dalībvalstis gatavas tajā investēt. Ja kāda valsts vēlas dot mazāk, bet saņemt tikpat, cik pārējie, tas, protams, kopējo solidaritāti, kas īpaši svarīga militārā organizācijā, neveicina.
J.Sārts: – Divi procenti ir teorētisks skaitlis. Praksē tas nozīmē, cik cilvēkus un kādas tehnoloģijas mēs varam piedāvāt. Protams, NATO akceptē, ka mēs kā maza un pagaidām nabadzīgākā valsts ES nevaram dot tādu pašu ieguldījumu kā bagātās Rietumeiropas valstis. Taču ļoti svarīga ir mūsu attieksme un labā griba, sabiedrotie grib just, ka Latvija vēlas ne tikai ņemt, bet arī dot.

 – Vai netiek runāts par šo 2 procentu latiņas paaugstināšanu? Piemēram, Francijas aizsardzības ministre ļoti aizstāv ideju par aizsardzības budžeta palielināšanu.

J.Sārts: – Šobrīd NATO ir četras operācijas, būs vēl piektā. Un izskatās, ka “karsto” punktu skaits pasaulē tikai pieaugs. Tas prasīs aizvien vairāk paaugstināt militārās spējas. Vienus ieguldījumus prasa Kosova, pavisam citus – Afganistāna.

 – Tātad šādas runas ir aktuālas?

J.Sārts: – Jā, protams.

NATO un ES ir jāsadarbojas

– Vai Latvija ir pietiekami skaidri definējusi savas intereses NATO?

J.Sārts: – Viena no NATO prasībām bija Latvijai pielāgot dalībvalsts statusam savu drošības politiku. Līdz ar to tapa gan jauna Drošības, gan Aizsardzības koncepcija, kurās ir iezīmētas mūsu valsts galvenās intereses. Šobrīd galvenais mūsu ieguvums no dalības aliansē ir tas, ka Latvijas gaisa telpā patrulē NATO lidmašīnas.

 – Vai pārstāvniecības kapacitāte ir pietiekama?

J.Sārts: – Es teiktu, šobrīd tā ir optimāla.

 – Cik vienota šobrīd ir alianse? Daudz runāja par zināmu krīzi pēc Irākas. Vai, jūsuprāt, šādi precedenti iespējami arī nākotnē?

N.Jansons: – Simtprocentīgas garantijas, ka tā nenotiks, protams, nav, jo NATO ir suverēnu valstu apvienība. Svarīgākais ir spēt atrast vienprātību svarīgos jautājumos. Konsensa meklējumi ir ikdienas darbs, ar kuru šī mītne dzīvo. Kopš domstarpībām par Irāku NATO sekmīgi ir pārņēmusi starptautisko operāciju Afganistānā. NATO vada apmācības operācijas Irākā. Pieņemts kopīgs lēmums par palīdzību Āfrikas Savienībai Sudānā.
J.Sārts: – Protams, arī nākotnē būs diskusijas, taču tās ir tikai līdz lēmumu pieņemšanai. Militāru darbību laikā jebkādas domstarpības ir izslēgtas. Tāpēc arī labi, ka pirms tam ir tik pamatīgas diskusijas, kas ļauj nonākt līdz iespējami labākam vienprātīgam lēmumam. Vislielākā nevienprātība ir par infrastruktūrai paredzēto līdzekļu sadali.

 – Kāda ir Latvijas nostāja attiecībā uz ES bruņoto spēku izveidi?

N.Jansons: – Ļoti svarīgi, lai NATO sadarbotos ar ES, taču Latvija nekādā gadījumā nav ieinteresēta, lai tās savstarpēji konkurētu. Ir jomas, kurās ES ir lielas priekšrocības, piemēram, civilā komponente. Kad krīze ar militāriem līdzekļiem ir atrisināta, svarīgi izveidot un nostiprināt civilo pārvaldi, kas ir garants tam, ka neuzliesmos jauna vardarbība. ES atšķirībā no NATO šajā ziņā ir iestrādes. Tā ka NATO un ES ir cieši jāsadarbojas, vienai otru papildinot, taču tām nav jākonkurē.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv