Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas radio vakar, 25.septembrī

Intervija Latvijas radio 25.septembra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada žurnāliste Judīte Čunka

— Politiskajās aprindās atkal tiek runāts par valdības stabilitāti. Vakar premjers Andris Bērziņš televīzijas intervijā izteicās, ka viņam ir radies iespaids, ka kāds gribot izšūpot valdību. Vai jums, no malas skatoties, arī tā šķiet, un cik sekmīgi, jūsuprāt, strādā Ministru kabinets, un vai var runāt par kaut kādu valdības nestabilitāti, un, ja jā, kas varētu būt valdības klupšanas zemūdens akmeņi?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, valdības klupšanai ir viens vienīgs iemesls, un parasti tas ir, ka tā zaudē atbalstu Saeimā un nav spējīga dabūt to svēto 51 balsi, kas tai ir vajadzīga, lai noturētos. Tā ka tā lieta ir ļoti vienkārša un šo uzticību var pazaudēt daudzos un dažādos veidos. Bet normāli tas gan notiek, balstoties uz kādām būtiskām un nopietnām lietām, kas ir saistītas ar vispārējiem valdības izstrādātiem plāniem un programmu vai zināmos gadījumos arī uz atsevišķu tās locekļu rīcību un darbību. Mani pārsteidz tas, ka pēdējā laikā tiek runāts par valdības stabilitāti, respektīvi, nestabilitāti tādos gadījumos, kur ir bijis jāapstiprina amatā kāda atsevišķa persona, kam principā nevajadzētu būt bijis nekāda sakara ar valdības stabilitāti vai arī, teiksim, jautājums par deputāta Ādamsona kriminālvajāšanu, kas ir pilnīgi juridisks jautājums, kas ir Saeimas pilnīgā kompetencē, kas nav izpildvaras, teiksim, valdības, specifiskā kompetencē. Kamdēļ šādi jautājumi tiek saistīti ar valdības stabilitāti, tas man nav gluži izprotams. Mēs šodien gaidām rezultātus, kas notiek ar ekonomikas ministru. Kā zinām no citu valstu pieredzes, ir ļoti bieži tādi gadījumi, ka, ja kāds atsevišķs ministrs zaudējis uzticību, viņš tiek nomainīts. Demokrātiskās valstīs ministri tiek bieži mainīti. Un tiek pārbīdītas ministru atbildības, bet pats par sevi tas nav pamats valdības krišanai. Mūsu gadījumā, tā kā mums ir koalīcijas valdība, valdība kritīs tad, kad koalīcijas partneri nebūs gatavi turpmāk sastrādāties savā starpā. Tad tikai viens vienīgs iemesls var būt — viņi nebūs spējīgi vienoties.

— Jūs jau minējāt jautājumu par Kalvīša kunga atbilstību amatam, ka opozīcija izsaka šaubas par ministra atbilstību amatam un ministram tiek pārmesta likumdošanas normu neievērošana. Kalvītis pats ir izteicies, ka runa neesot par likuma pārkāpšanu, bet gan par likuma interpretāciju. Vai tas, ka kādu likumu var dažādi interpretēt, nenorāda uz kaut kādām nepilnībām likumdošanā, ko savā labā varētu izmantot dažādi politiskie spēki?

V.Vīķe–Freiberga: — Jebkuram likumam ir, protams, jātiek piemērotam dzīvē, un visu jebkurš likums nevar paredzēt, tātad kaut kāds subjektīvais sprieduma elements vienmēr būs neizbēgams. Taču šī subjektīvā sprieduma, teiksim, plašumam jeb rīcības brīvībai vajadzētu būt stingri ierobežotiem ar iepriekš noteiktiem parametriem. Ja, teiksim, soda mērs ir par zināmu noziegumu, tad tas būs, teiksim, no 4 līdz 8 gadiem un tā tālāk. Tie parametri ir ļoti skaidri. Šajā situācijā, kur ir runa par privatizācijas procesiem un par tiem veidiem, kā tie varētu tikt iespaidoti, man rodas iespaids, ka šeit īstenībā notiek cīņa par iespaidu šajos privatizācijas procesos, kas tiek neveselīgi politizēti un kas neliecina neko labu par šī privatizācijas procesa vispārējo caurspīdīgumu un atvērtību un mūsu uzticību visam šim procesam. Tas vien, ka šāda veida amati kļūst par tik ļoti karstas sāncensības un tik ļoti karstu debašu augli, ir neveselīga zīme mūsu sabiedrībai. Tas man jāsaka pilnīgi atklāti.

— Tātad var teikt, ka ekonomikas ministra amats būtībā ir kļuvis tāds politisks amats jau.

V.Vīķe–Freiberga: — Tur notiek politizēšana, un tā valstij nav veselīga.

— Sabiedrībā ir sākušās diskusijas par alternatīvo dienestu, kurā varētu dienēt tie, kas dažādu motīvu dēļ negribētu kalpot militārajā dienestā. Vai Prezidenta kanceleja saņem kādas sūdzību vēstules, kurās jaunieši stāsta par ārpusreglamenta attiecībām armijā vai arī par kādiem citiem iemesliem, kādēļ viņi negribētu dienēt militārajā dienestā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es jums nepateikšu, mums šogad vien līdz septembra mēnesim ir saņemts jau piecarpus tūkstoši vēstuļu, tā ka es jums tiešām nevaru precīzi pateikt ne to, cik ļaudis par jebkuru tēmu ir ko teikuši. Bet es zinu, ka Aizsardzības ministrijā tiek veidota darba grupa, kas izvērtē šo situāciju un centīsies atrast tai risinājumu.

— Bet alternatīvajam dienestam būtu jābūt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas ir jāsaskaņo ar vispārējo praksi Eiropas Savienībā. Man šķiet, ka no cilvēktiesību viedokļa ir paredzēta iespēja protestēt pret kalpošanu militāros jeb aizsardzības spēkos, pamatojoties uz ļoti specifiski skaidri definētiem reliģiskiem motīviem. Tas nedrīkstētu kļūt par visatļautību atkal, ka cilvēks vienkārši uzreiz deklarē, ka, lūk, viņam ir pārliecība un viņš tur neies; tad tas kļūs vienkārši par nepaklausību likumam. Tas ir nopietns jautājums, un tur tas ir jārisina, ļoti precīzi definējot, kas būtu tie iemesli, kas atļautu alternatīvo dienestu, un, protams, ir arī svarīgi, kā tiks definēts, kas tai alternatīvajā dienestā būs jādara.

— Vēl viena aktualitāte. Saeimā tiek cilāts jautājums par bargu sodu noteikšanu autovadītājiem, kas tiks pieķerti, braucot dzērumā. Kādas ir jūsu domas par šiem ierosinājumiem, kas paredz arī autovadītāja tiesību atņemšanu uz mūžu un auto konfiscēšanu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, man jāsaka, ka šie specifiskie priekšlikumi man šķiet nesamērīgi, salīdzinot ar vispārējo mūsu likumu kodeksu un tiem tipa sodiem, kādi tiek saņemti par dažādiem noziegumiem. Vispār es teiktu, ka jebkura sankcija, kas ir lietojama uz mūžu, šķiet mazliet neproporcionāla, jo pat mūsu Kriminālkodeksā par ļoti nopietniem noziegumiem, kā, piemēram, slepkavību, nav tādas sekas. Ļoti, ļoti retos gadījumos mums vispār ir piemērojams mūža cietums. Tas notiek tikai tiešām ekstremālos gadījumos. Katrā ziņā arī mantas konfiskācija, es domāju, ir tāda lieta, kas saistīta, piemēram, ar narkotiku tirgošanu, tas ir tiesa, — ja narkotiku tirgoņi ir pieķerti, viņiem notiek mantas konfiskācija. Es neesmu dzirdējusi, ka tas tiktu darīts par braukšanu dzērumā. Viens, ko gan gribētos komentēt, — braukšana dzērumā ir smags noziegums pret sabiedrību. Jebkurš cilvēks, kas dzērumā sēžas pie stūres, ir potenciāls slepkava, viņš ir potenciāls citu cilvēku, nevainīgu pretimbraucēju vai ielas gājēju sakropļotājs. Mēs to esam pēdējos mēnešos pārlieku daudz redzējuši. Vai nu alkohola, vai narkotiku, vai citu ķīmisko vielu iespaidā, ja cilvēks sēžas pie stūres, tas ir kriminālnoziegums ar potenciālām kriminālām sekām, un sankcijām vajadzētu būt pietiekoši nopietnām, lai cilvēkus no tā atrunātu, bet tai pašā laikā tās nedrīkstētu būt ekstremālas, tādas, kas ir nesamērīgas ar padarīto jeb risku, ko tās uzstāda sabiedrībai.

— Rīt tiks atzīmēta Latvijas prokuratūras pastāvēšanas desmitā gadadiena. Svinīgajā pasākumā piedalīties esat uzaicināta arī jūs. Kā šos desmit gadus tieslietu sfērā varētu vērtēt, ar kādiem uzdevumiem prokuratūrai būtu jāspēj tikt galā nākamo tuvāko gadu laikā?

V.Vīķe–Freiberga: — Pirmais, protams, ir bijis lielais darbs, kas ir ieguldīts šīs neatkarīgās prokuratūras izveidošanā. Es teiktu, ka pēdējā laikā prokuratūra ir sekmīgi darbojusies un sadarbojusies arī ar starptautiskām instancēm attiecībā uz kara noziegumu un genocīda jautājumu izmeklēšanu un veidiem, kā ar šādiem gadījumiem tikt galā. Tikko FIB direktors savas vizītes laikā minēja, ka nākotnē mēs varam paredzēt, ka būs nepieciešama arvien lielāka un ciešāka sadarbība dažādu valstu starpā gan narkotiku, gan terorisma apkarošanā un vairākos citos jautājumos. Un šeit prokuratūra, es domāju, ir sākusi darboties pareizā virzienā. Manuprāt, tai nākamos desmit gados, tuvākā gada un pāris gadu laikā būtu jāveic ļoti nopietnas iekšējās reformas, es teiktu, ka zināma kadru tīrīšana būtu nepieciešama. Es priecājos dzirdēt, ka ģenerālprokurors Maizītis ir izteicies par to, ka tik tiešām reformas būtu nepieciešamas šai iestādei. Un ka viņi veidos arī iekšējā audita sistēmas un ka šai iestādei būtu arī jāieved tāda situācija, ka tā kaut kam ir atbildīga, nevar tikai dzīvot pati par sevi atsevišķā pasaulē, jo tad tas ir izaicinājums bezatbildībai kaut kādā stadijā un korumpētībai, starp citu.

— Ar šādu reformu palīdzību acīmredzot arī raitāk uz priekšu risinātos lietas, kuru ir diezgan daudz tiesās sakrājies un neizskatīts.

V.Vīķe–Freiberga: — Un te jāsaka, ka reformām, kas nepieciešamas prokuratūrā, būtu jānotiek arī saskaņā ar reformu tiesu sistēmā. Piemēram, tiesu datorizācijas sistēma, kas mums ir ļoti iekavējusies un ļoti nepieciešama. Mums būtu vajadzīga arī šī datorizācija, vajadzētu saskaņot ar to, kas notiek prokuratūrā, piemēram, ja mums būtu iespējams momentā redzēt, vai zināmi tiesneši sadarbojas ar zināmiem prokuroriem, ar zināmiem rezultātiem, kas notiek ar pārsteidzošu regularitāti, tas būtu viens veids, kā jebkuram pilsonim, žurnālistam vai citam caur internetu, teiksim, varbūt konstatēt, vai tur notiek kaut kas tā, kā nevajag.

— Piektdien jūs tiksities ar augstu viešņu – Rīgā ieradīsies Somijas parlamenta spīkere Rīta Osonainena. Ko jūs esat iecerējusi pārrunāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tāda veida vizītēm jau ir, teiksim, tāda standarta forma, un tās ir par sadarbību abu valstu starpā. Šai gadījumā runa ir īpaši par parlamentu. Somijas parlamenta spīkere ir pieredzējusi dāma savā amatā, viņa tur jau kādus sešus gadus, ja nemaldos, darbojas, un viņas vadībā ir izveidojusies ļoti cieša sadarbība ar mūsu parlamentāriešiem, tā ir ļoti nozīmīga abu valstu bilaterālo attiecību uzturēšanā. Savas vizītes laikā viņa tiekas arī ar visām valsts augstākajām amatpersonām. Tātad viņa varēs pārrunāt vispārējos jautājumus, kas ir ne tikai par Eiropas paplašināšanās procesu, bet, es domāju, vispār par Eiropas nākotni un arī par Baltijas jūras reģiona nākotni, kurā mūsu zemes abas divas iekļaujas. Es domāju, ka runa varētu būt arī par zināmiem ekonomiskiem projektiem un tā tālāk.

— Latvijas sportistu medaļas Sidnejas Olimpiskajās spēlēs pierāda, ka mūsu valstī ir liels potenciāls sportā un sports varētu būt joma, kurā Latvijas vārds varētu mirdzēt īpaši spoži. Taču šīs snaudošās rezerves vajadzētu attīstīt, un te laikam liela loma un nozīme būtu sporta kustības popularizēšanai.

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, kā man stāsta ļaudis, kas nodarbojas ar sportu, mums ir iedibinātas zināmas tradīcijas un zināmas sporta skolas, piemēram, kas atļauj jauniešiem, kam ir tādas dotības, šajā laukā attīstīties. Bet tas viss prasa ievērojamus līdzekļus un arī zināmu atbalstu no valsts puses. Es domāju, ka sports ir tāda lieta, kur sanāk kopā valsts atbalsts, privātais atbalsts, es zinu, ka Rietumu sportistiem vecāki ļoti bieži burtiski upurē visu savu dzīvi, lai izaudzinātu, teiksim, daiļslidotāju, burtiski visa ģimene dzīvo šim vienam bērnam, lai viņu novestu tik tālu, ka viņš var starptautiski sacensties daiļslidošanā. Tātad jau ģimenes upuri, kaut kādā stadijā ir iespēja piesaistīt sponsorus, bet sava loma noteikti būtu spēlējama arī valstij, tieši valstiskā līmenī un valstiskām programmām, lai vispār visiem bērniem būtu pienācīga fiziskā audzināšana un iespējas sportot tieši kā veselības un garīgā līdzsvara faktors, bet arī tiem, kas ir īpaši talantīgi, lai viņiem būtu izdevība, lai viņus varētu atlasīt, viņus saskatīt un viņiem dot izdevību sākt trenēties. Jo sportistam ir jāsāk trenēties ļoti mazam un ļoti jaunam, ja viņš grib kaut kur tikt, piemēram, peldēšanā.

— Un vēl par kādu patīkamu lietu. Ceturtdien jums tiks piešķirts Latvijas Universitātes goda doktores grāds. Jūs uzstāsities arī ar priekšlasījumu Lielajā aulā. Kādas ir jūsu izjūtas, un ko jūs akcentēsit savā runā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, redziet, man liktenis dzīvi tā iekārtojis, ka man nebija iespējams apmeklēt Latvijas Universitāti, es savu izglītību esmu ieguvusi citās pasaules malās, tā ka es domāju, ka šis būs tāds simpātisks veids, kā man iegūt saiti ar šo Latvijas valsts universitāti, kam ir tik nozīmīga loma mūsu izglītības sistēmā. Tādā situācijā, protams, būtu bijis patīkami varbūt runāt tieši precīzi par saviem pētījumiem, saviem zinātniskajiem pētījumiem, par latviešu folkloru, bet, es domāju, ka šajā reizē, ņemot vērā savu patlabanējo amatu, drīzāk runāšu vispār par izglītības situāciju un zinātnes situāciju Latvijā.

— Paldies Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai, līdz nākamajai reizei.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā