Latviju un Lietuvu vieno ne tikai kopīga robeža un jūras krasts, arī valoda, kur trešā daļa sakņu vārdu dzen atvases no baltu celma. Un vieno pat asinis, kas gan visiem cilvēkiem ir vienādā krāsā. Tomēr atcerēsimies: XIII gadu simteņa beigās zemgaļi, aizjūras iekarotāju pārspēka mākti, nodedzināja savas pilis un aizgāja uz Lietuvu, ieplūda brāļu tautā, lai nenonāktu svešzemnieku kalpībā. Arī pēc tam latviešu un lietuviešu likteņgaitas ir ritējušas gan līdztekus, gan sazarojušās, lai pēc laika atkal ritētu līdzās. Tagad brāļu tautu kopības atgādinājumam un kopšanai ir arī sava atceres diena abu valstu kalendāros — Baltu vienības diena.

Kāpēc par atceres robežzīmi izraudzīts tieši 22. septembris?

Protams, datums varētu būt arī cits. Bet 1236. gada 22. septembrī, kā vēsta skopas ziņas vēstures liecībās, purvainā vietā netālu no Saules tika sakauti Zobenbrāļu ordeņa karapulki. Tie atgriezās no sirojuma pa Lietuvu, kurp bija devušies, lai atriebtu lietuviešu iebrukumus vācu feodāļu valdītajās zemēs. Kaujā galu dabūja ordeņa mestrs un ap 50 ordeņa brāļu, kā arī daudzi karakalpi. Pēc šīs kaujas Zobenbrāļu ordenis beidza savu pastāvēšanu. Lietuviešu un zemgaļu uzvara Saules kaujā uz laiku aizkavēja vācu feodāļu agresiju Baltijas jūras krastos.

2000. gada 22. septembris Vecsaules pagastā atnācis ar spožu sauli debesīs, kas ātri vien izgaisina salto rīta rasu. Uz iespējamo vēsturiskās kaujas vietu Mēmeles krastā vijas dangains līkloču ceļš, kas pēc lielākām lietavām noteikti pārvēršas neizbraucamā un bezgalgarā dubļu lāmā. Nekur nekāda uzraksta, kas vēstītu par seno cīņu vietu. Un nav jau arī brīnums, jo, iespējams, Saules kauja tomēr toreiz risinājusies nevis Vecsaulē, bet Šauļu apkaimē, kā sliecas spriest daļa vēsturnieku. Neapgāžamu pierādījumu nav nevienai no šīm versijām.

Ūdentiņis, akmentiņis —

Tie dzīvoja saules mūžu.

Dzied folkloras kopa "Vecsaule".

Pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Cielavs, atklājot atceres brīdi, stāsta, ka svētku dalībnieki atrodas vienā no rajona lielākajiem pagastiem — Vecsaulē mīt 2500 iedzīvotāju, trīs skolās mācās 550 skolēnu, dievlūdzējus uzņem četri dievnami. Pagasta vadītājs, paužot pārliecību, ka reiz vēsturnieki nonāks pie vienprātības — Saules kauja notika Vecsaulē, atgādina vēstures mācību: arī mazas tautas, ja spēj saliedēties, var savu likteni ievirzīt labvēlīgā gultnē.

Ar senajām karavīru dziesmām kuplo sanākušo pulku iepazīstina vīru kopas "Vilki" dalībnieki Gundars Kalniņš un Uģis Treide.

Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas vadītājs, Saeimas deputāts

Romualds Ražuks

runā bez ielūkošanās papīrā:

— Paldies visiem par šo brīnišķīgo dienu! Kaut arī Saules kauja ir risinājusies gandrīz pirms 800 gadiem, to atceramies, jo tajā par spīti smagajiem upuriem tika izcīnīta uzvara.

Līdz Saules kaujas vietai Lietuvā — divi kilometri

Protams, nedaudz vēlāk mēs iepazīsimies ar lietuviešu versiju par vietu aiz Jonišķiem un pirms Šauļiem, kur toreiz varētu būt bijusi kauja. Bet, domāju, tas nav tik svarīgi. Latviešiem par kaujas norises vietu ir savs viedoklis, lietuviešiem — savs. Tas mūs nešķir, neatdala, bet vieno. Jo mums visiem tagad ir jāuzsver kas cits: Baltu vienības dienas galvenais mērķis — mūsu tautu draudzība. To stiprina mūsu kopīgā vēsture, panākumi un arī ciešanas, it īpaši tās ciešanas, kas mūs tuvināja pēdējo 50 gadu laikā.

Baltu vienības dienu iezīmē arī daudzi citi svarīgi notikumi. Droši vien to ir daudz vairāk, bet man izdevās atrast dažus. Tieši šajā dienā ir dzimis izcilais lietuviešu komponists un mākslinieks Mikolajs Konstantins Čurļonis un "Lāčplēša" autors Andrejs Pumpurs.

Mums, Saeimas deputātiem, kas uztraucas, lai visā Latvijā pagastos attīstītos ekonomika un kultūras dzīve, ir ārkārtīgi liels prieks, ka varbūt ar Baltu vienības dienu, kas tagad ir nostiprināta arī kalendārā kā atceres diena, Vecsaules pagastam būs ja ne materiāls, tad varbūt garīgs atbalsts visas Latvijas mērogā.

Paldies visiem par šo dienu, kas, es domāju, turpmāk kļūs par brīnišķīgu tradīciju ne tikai Vecsaules pagastā, bet visā Latvijā.

Saeimas deputāti uz Vecsauli atbraukuši tiešām kuplā skaitā, bez Romualda Ražuka likumdevēju pulkā vēl ir Anta Rugāte, Jevgēnija Stalidzāne, Monika Zīle, Jānis Čevers, Juris Dalbiņš, Guntis Dambergs, Jānis Esta, Jānis Gailis.

Latviešu valodā savu runu lasa Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā

Latvijas vēstniece Maira Mora un Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns

Svētku dalībniekus uzrunā Lietuvas Seima deputāts Kazimirs Šavinis un Latvijas Saeimas deputāts Romualds Ražuks

Foto: Andris Kļaviņš

Senajā Saules kaujas vietā Mēmeles ielokā

Ar brāļu tautu Lietuvā tiekas Latvijas priekšstāvji — Saeimas deputāti: Romualds Ražuks, Anta Rugāte un Monika Zīle

Petrs Vaitiekūns:

 —Mīļie lietuvieši un latvieši,

kundzes un kungi!

Baltu zemju un Eiropas tirdzniecības sakaru pastiprināšanās otrā gadu tūkstoša sākumā bija cieši saistīta ar kristietības izplatīšanos šajās zemēs. Vācu tirgoņi arvien biežāk apmeklēja Daugavas piekrasti, un tiem nopakaļ brauca garīdznieki — kristīgās ticības sludinātāji. Bet, lai kristiešus pasargātu no lietuviešiem, latviešiem, kuršiem, lībiešiem un citiem pagāniem, pāvests sūtīja kristiešu ordeņus, kas gan vairāk rūpējās nevis par kristietības izplatīšanu, bet par iespēju kļūt bagātiem, kā arī uzlabot Svētajā zemē iedragāto reputāciju. Dibināts Rīgā, Livonijas ordenis izauga par militāru lielvaru, kuras ekspansija apdraudēja minēto baltu tautu dzīvi.

1236.gadā ar pāvesta Gregora IX svētību zobenbrāļu ordenis sarīkoja pirmo krusta gājienu uz Lietuvu. Lietuvieši ielaida ordeņa spēkus valstī, bet pēc tam ar labi organizētu karaspēku agrā 22.septembra rītā uzbruka ienaidniekam un to iznīcināja. Šo uzvaru lietuvieši un latvieši izcīnīja kopā.

Pieminēdami šo vairāk nekā 700 gadu seno lietuviešu un latviešu kopīgo uzvaru, šodien pirmoreiz vēsturē pieminam 22.septembri kā Baltu vienības dienu. Tas ir labākais paraugs tam, ko nozīmē vienotība un kopīgs spēks. No kādreiz lielās baltu tautu saimes esam saglabājušies un savas valstības izveidojuši mēs, lietuvieši un latvieši. Mēs, balti, šodien varam lepoties, ka mūsu brālīgās tautas ir brīvas un neatkarīgas, ka neviens nespēj mūs sašķelt un pieveikt.

Baltu vienība šodien nozīmē arī mūsu demokrātisko valstu kopīgos mērķus, kopīgās pūles integrēties eiroatlantiskajās struktūrās. Tā ir arī mūs vienojošā politiskā, ekonomiskā un kultūras sadarbība. Tās ir arī mūsu vīzijas — atrast savu vietu Eiropā, kas ir ceļā uz apvienošanos. Un tas nozīmē pašiem izveidot drošu un ziedošu Eiropu šajā zemes gabaliņā, ko mēs esam mantojuši no sentēviem un ko aizstāvējām ar godu.

Pēc tam atkal skan dziesmas. Runā Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis. Vecsaules pamatskolai tiek dāvināts Kārļa Fimbera vēsturiskais romāns "Saules kauja".

Kilometrus desmit aiz Jonišķiem uz Šauļu pusi pie Jauņūnu ciema liels uzraksts jau uz šosejas norāda: Saules kaujas vieta — 2. Nē, tas nenorāda uz otro iespējamo kaujas vietu — tie ir divi kilometri, kas atlikuši līdz ceļamērķim.

Tauru skaņās viļņojas gaiss. Plīvo Lietuvas dzeltenzaļsarkanie un Latvijas sarkanbaltsarkanie karogi. Svinīgo kopāsanākšanu atklāj Šauļu apgabala Kultūras fonda priekšsēdētājs Huberts Smiļģis. Runā Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Lietuvā

Maira Mora:

— Ekselence, godājamie kungi un dāmas!

Man ir liels prieks piedalīties šajā Baltu vienības dienas pasākumā, kuru Latvija šogad atzīmē pirmo reizi.

Vienība, vienotība, kopība, kopīgais. Ko šie vārdi nozīmē mūsu tautām?

Mums ir viena izcelsme un piederība vienai un tai pašai valodu saimei. Abu mūsu tautu senči savulaik devās garajā ceļā un sasniedza zemi Baltijas jūras krastā, kas ir dāsna tikai tad, ja tajā tiek ieguldīts smags darbs un tās kopējam ir sīksts un neatlaidīgs raksturs.

Trīspadsmitajā gadsimtā baltu ciltis gāja viena otrai palīgā, lai cīnītos pret iekarotājiem — krustnešiem.

Pēc tam gan abu mūsu tautu vēsturē ir lielas atšķirības, un ar sava valstiskuma vēstures lappusēm lietuvieši lepojas ļoti pamatoti.

Vēlāk mēs esam kopīgi smakuši impērijas jūgā, vienlaikus sajutuši brīvības vēsmas, vienlaikus iezīmējuši savu valstiskumu pasaules politiskajā kartē, vienlaikus to atkal zaudējuši un vienlaikus atjaunojuši savu neatkarību.

Ja atskatāmies pagātnē, mums diemžēl vairāk ir bijis kopīgu bēdu, posta un pazemojuma nekā kopīga prieka un panākumu brīžu. Tad, kad mēs spējām vienoties un apvienoties kopīgai rīcībai — kā trīspadsmitajā gadsimtā, kā Atmodas laikā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā —, mēs spējām gūt panākumus un sasniegt savu mērķi. Tad, kad mums pietrūka gribas un drosmes apvienot savus spēkus — kā starpkaru periodā —, tas beidzās ar postu.

Mūsu pagātnē ir daudz kopīga, un ar šiem svētkiem mēs to pamatoti pieminam. Taču ko šī atcere nozīmē mūsu nākotnei un ceļam, kuru mūsu valstis ir izvēlējušās?

Šodien mūsu valstīm ir dota iespēja izmainīt savu likteni un pievienoties senu demokrātijas tradīciju, labklājības un nodrošinātības Eiropai, kur tās jutīsies pasargātas un drošas par savu nākotni. Tieši par Eiropas Savienību runājot, bieži tiek pieminēts mūsu mazo tautu identitātes jautājums un bailes Eiropas kopībā šo identitāti pazaudēt.

Mēs esam latvieši un lietuvieši, un vienlaikus arī balti. Apziņa, ka esam balti, netraucē ne mūsu latvietībai, ne lietuviskumam. Tā papildina un izceļ mūsu savpatību starp citām tautām. Nevienā no Eiropas Savienības dalībvalstīm nav izzudušas ne tautības, ne nacionālās īpatnības un raksturs. Tas nedraud arī mums, kad mēs tur iestāsimies.

Es aicinu mūs visus — apzināsimies savu vienreizīgumu, savu īpašo vietu Eiropas tautu saimē un visu to, kas mūs ir vienojis pagātnē. Apzināsimies savu kopīgo ceļu nākotnē un palīdzēsim viens otram šajā ceļā.

Pēc tam uzrunas teic Šauļu pilsētas galva Vida Stašūnaite, Šauļu apgabala priekšsēdētāja vietnieks Rimvīds Domarks, Jonišķu pilsētas galva Valdemārs Bandžuks, Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis, Saeimas deputāts Romualds Ražuks, Latvijas atbalsta grupas Lietuvas Seimā loceklis Seima deputāts Kazimirs Šavinis un citi.

Tiek atgādināts, ka Baltu vienības diena būtu jāsvin kā divu tautu atkaltuvināšanās diena. Turklāt iespējamajā kaujas laukā redzamais akmens, ozols un gaišā uguns vedina uz pārdomām par kopīgajiem simboliem, svētumiem, par savstarpējo gara radniecību.

Lietuvieši neapgalvo, ka Saules kauja notikusi tieši viņu iezīmētajā vietā. Jo nekādas arheoloģiskas liecības, kas šādu pieņēmumu apstiprinātu, nav atrastas. Bet tas arī nav svarīgi. Vieta ar akmeni un ozolu iekopta, lai atzīmētu baltu tautu kopīgo uzvaru. Un runātāji aicina: ja arī reiz tiks atrasta īstā kaujas vieta, tomēr neaizmirst arī iepriekš iezīmēto.

Par vēl vienu atgādinājumu, ka latvieši un lietuvieši 2000. gada 22. septembrī zem saviem karogiem sprieda par sadarbību, tagad kalpos arī divi ozoliņi, kurus no zīlēm izaudzinājusi jonišķiete Paulīne Aruniene. Viens ozoliņš tiek iestādīts Lietuvā, bet otrs savas saknes turpmāk dzīs Vecsaulē. Paulīne Aruniene, kuras dzīslās ritot arī latviešu asinis, savā pavadvēstulē Saeimas deputātiem latviešu valodā novēl labu veselību un laimi visiem cilvēkiem Latvijā un stāsta, ka ozoliņi nāk no pašas iekoptā Baltijas tautu draudzības dārza Jonišķos, Viļņas ielā 5, tas zaļo jau no 1959. gada.

Lai stipras saknes ozolam no baltu draudzības zīles!

Vecsaulē svinību norisei seko Saeimas deputāti: Juris Dalbiņš, Jānis Gailis, Jānis Esta, Guntis Dambergs, Monika Zīle, Anta Rugāte, Jevgenija Stalidzāne, Jānis Čevers, Romualds Ražuks		Tautasdziesmu pūru atvērusi folkloras kopa "Vecsaule"
	Lietuvieši dzied zem baltu tautu karogu krāsām

"Vilku" priekšnesumā klausās Vecsaules dziedātājas	Uguns, akmens, ozols — mūžīgas vērtības, kas liek domāt par kopīgo	Lietuvā Saules kaujas vieta iekārtota vērienīgi un ar izdomu

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors