Jūrnieku izglītības bākugunis

Rakstu sēriju par mūsu jūrniecības izglītības stāvokli turpinām ar Igates muižas galdnieka dēla, vēlākā leģendārā komandkapteiņa Hugo Legzdiņa atmiņām no Krišjāņa Valdemāra jūrskolas gadu eksāmenu satraukuma:

SIA “Unda” jaunais kuģis “Kate” Engures vidusskolas un jūrskolas direktors Jānis Pūce Foto: Andris Kļaviņš

“...tas taču latviski ir jūrnieks”

“Eksāmenā ierados ar trīcošu sirdi. Pārbaude bija mutiska. Pretendentu atlases komisija – trīs virsnieki – diezgan bargā tonī uzdeva jautājumus matemātikā, fizikā, navigācijas pamatjēdzienos, jūras praksē un angļu valodas prasmē... Manu toreizējo uztraukumu raksturo fakts, ka, izlasījis tulkojamo angļu tekstu, pēkšņi nevarēju atcerēties vārda seaman nozīmi. Domāju, domāju, līdz tomēr atmiņā uzausa, ka tas taču latviski ir jūrnieks.”
Ieejot Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolā, kur virs durvīm ir Kārļa Ulmaņa vārdi: “Neviena valsts nav maza, kuras krastus skalo jūra, jo viņai atvērta visa pasaule”, šajās dienās var sastapt jauniešus, kuri, tāpat kā gandrīz pirms gadsimta Lēdurgas zēns, ir pārbaudījumu satraukumā un stāsta, ka joprojām fizika ir bīstamais rifs, pret kuru sašķīdušas ne viena vien jaunā jūrnieka ieceres. Sarunās ar Rolandu, Didzi, Juriju, Dmitriju un citiem audzēkņiem atklājas, ka tiem pamatskolu beidzējiem, kuri izvēlējušies grūto jūrnieka profesiju, ceļā uz to jāpārvar ne mazums šķēršļu, kuru varētu nebūt, ja tiktu sakārtoti jūrniecības izglītības pamati.

Prasības augstas, bet alga...

Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskola, kurā ceļš uz pasaules jūrām sākas daudziem Latvijas puišiem, pagaidām vēl ir akadēmijas struktūrvienība, lai gan likums to neparedz, tādēļ tuvākajā laikā Jūrskolai jākļūst par patstāvīgu vidējo profesionālo mācību iestādi. Jau trešo gadu skolas direktors ir Spartaks Leimanis – cilvēks ar lielu praktiskā darba pieredzi kādreizējā “Rietumu baseina zivsaimniecībā”, ar Latvijas Universitātes diplomu un, kā pats saka, – pēc aicinājuma pedagogs. Skolai ir filiāles Engurē un Salacgrīvā. Derētu jau arī Ventspilī, kur vēl nesen līdzīga skola bija. Sarunā ar Spartaku Leimani pieskaramies Engurē aizsāktajai problēmai par pasniedzēju kadru komplektēšanu Jūrskolā un tās filiālēs. Ministru kabineta noteikumos Nr.347 “Par prasībām pedagogiem nepieciešamajai izglītībai un profesionālajai kvalifikācijai” paredzēts, ka pasniedzējiem jābūt ar augstāko izglītību gan specialitātē, gan pedagoģijā. Skolas vadībai tas rada lielas problēmas, jo jaunie speciālisti, kas tikko beiguši Latvijas Jūras akadēmiju (LJA), par mācībspēkiem ne akadēmijā, ne jūrskolā nepaliek zemā atalgojuma dēļ. Viņi dodas jūrā. Pieredzējušie jūrnieki, kas nokāpuši krastā un būtu vērtīgi skolotāji jaunajiem arī savas lielās praktiskās kuģošanas pieredzes dēļ, ir jau gados un bez augstākās pedagoģiskās izglītības. Skolas direktors aizstāv Ministru kabineta noteikumu prasību, tāpēc ka ne katrs labs kapteinis var būt labs pedagogs, jo uz jūrskolu nāk mācīties vēl nenobrieduši jaunekļi un viņus nevar salīdzināt ar kuģa komandu. Visā skolotāja prasmes zināšanu spektrā svarīga ir māka palīdzēt jaunajam cilvēkam adaptēties neierastajā vidē, nereti skarbajos apstākļos krastā un uz jūras, lai neatbaidītu spējīgus cilvēkus no jūrnieka profesijas. Vidējās profesionālajās mācību iestādēs atšķirībā no vidusskolām nav psihologa un sociologa amatu. Starptautiskajā konferencē “Par vienotas metodikas izstrādi profesionālās izglītības paaugstināšanai” pedagogi uzsvēra, ka prakse pierāda šādu speciālistu nepieciešamību profesionālajās skolās. Nereti profesori, kas pasniedz speciālos priekšmetus LJA un Jūrskolā, nesaskata vai nerēķinās ar dažāda vecuma un no tā izrietošajām psiholoģiskajām atšķirībām starp šīm auditorijām.
Bažas par šķietami bezcerīgo situāciju kliedē LJA Personāla juridiskās daļas vadītāja Aīda Bumbiere, paskaidrojot, ka MK noteikumi Nr.347 paredz vairākus ceļus pedagoģijas izglītības iegūšanai. To var izdarīt Tālākizglītības 320 stundu programmā vai Desmit moduļu programmā. Šādu izglītības ceļu izvēlējušies arī skolotāji filiālēs, piemēram, Engures jūrskolas pasniedzēji mācās jau “septītajā modulī”. Tomēr dažiem filiāļu pasniedzējiem ir tikai vidējā speciālā izglītība, kas var būt par šķērsli turpmākam pasniedzēja darbam.
Aīda Bumbiere saskata grūtības Jūrskolas pasniedzēju kadru komplektēšanā zemās samaksas dēļ. Viņa cer, ka valdība beidzot sapratīs – pedagogu darba kvalitāte un līdz ar to visa izglītības sistēma cieš no pašreizējās pedagogu atalgojuma politikas. Visās budžeta iestādēs algu maksā, vadoties no profesiju kategorijām. Salīdzināšanai: apkopējas darba alga ir 80 latu mēnesī, bet pedagogs – vecākais speciālists, kam tagad prasa divas augstākās izglītības, algā saņem 120–140 latu. Tāpēc reti kāds pedagogs strādā vienā darbavietā. Parasti viņš aizvada stundas savā priekšmetā un skrien uz citu darbavietu. Vai par tādu atalgojumu var prasīt no pedagoga strādāt vienā vietā un pēc labākās sirdsapziņas?
LJA Jūrskolas vadība ļoti atzinīgi novērtēja Engures jūrskolas darbu. Engures skolas labo slavu iedibināja tās ilggadējais vadītājs, nu jau aizsaulē aizgājušais Kārlis Ēdelnieks. Priekšteča iedibināto tradīciju turpinājums nonācis labajās direktora Jāņa Pūces rokās, jo saglabātas atsevišķas skolas telpas, grupas pilnīgi nokomplektētas, audzēkņu zināšanas labā līmenī. Žēl, ka engurniekiem kopā ar K.Ēdelnieku savulaik neizdevās atjaunot Krišjāņa Valdemāra vēsturisko skolas ēku. Toties viņiem ir vēlme atjaunot kadreizējo konkursu “Ko tu zini par jūru?”.

Foto: Andris Kļaviņš

Vadības un audzēkņu domas dalās

Par sarežģīto topošo jūrnieku praksi atbild LJA prorektora vietnieks prakses jautājumos Kārlis Tomsons. Saskaņā ar LJA Prakses nolikumu tiek slēgti līgumi ar “Latvijas kuģniecību” un citām kuģniecībām par Jūrskolas audzēkņu praksi. Pēc “Latvijas kuģniecības” privatizēšanas prakses vietu skaits ir samazinājies. “Latvijas kuģniecība” nodrošina prakses vietas simt LJA un Jūrskolas audzēkņiem gadā. Tā ir viena trešdaļa no nepieciešamā. Lai palīdzētu atlikušajām divām trešdaļām audzēkņu, LJA raksta vēstules tām kuģniecības iestādēm, kurām ir pārstāvniecības Latvijā. Ap piecdesmit iestādēm savu peldošo līdzekļu nav. Savstarpējā informācijas apmaiņā pērn izdevās atrast prakses vietas divdesmit sešās kuģniecības pārstāvniecībās. Eiropas lielākajām un tradīcijām bagātajām jūrskolām ir savi mācību burinieki un pat sauskravu kuģi. Mūsu audzēkņi takelāžas un matrožu praksi pēc pirmā kursa iziet krastā uz jahtas un mācību kuģa “Veidenbaums”.
Spartaks Leimanis apgalvo, ka kopumā skola nodrošina audzēkņus ar praksi. Lielākā problēma, ar ko skolai jāsaskaras mācību procesā, ir tā, ka dzīvē nav iespējams izkārtot vienlaicīgu audzēkņu praksi, bet tā notiek pēc slīdošā grafika. Piemēram, trešajam kursam, kas tikko noliks centralizētos eksāmenus, būtu jādodas uz lielo sešu mēnešu praksi. Ne “Latvijas kuģniecība”, ne citas kuģniecības nevar vienlaikus paņemt 25 audzēkņus uz saviem kuģiem. Uz viena kuģa jūrā var doties divi trīs praktikanti. Tie, kas praksi sāk vēlāk, vēlāk atgriežas mācību auditorijās, studē pēc individuāla plāna vai lūdz akadēmisko mācību pārtraukumu uz gadu. Tas ir liels robs visā mācību procesā, bet skolas vadība neredz neko cerīgu arī nākotnē.
Aīda Bumbiere: “Neviens kuģa kapteinis nesapņo par praktikantiem uz sava kuģa, jo šiem zēniem vēl nav pat astoņpadsmit. Tie nav studenti, bet drīzāk bērni, kuri jāuzmana, par kuriem jārūpējas un jāuzņemas dubulta atbildība. Viņi jau nenāk uz klāja uzspēlēt bumbu, bet apgūt nopietnas iemaņas, pat stāvēt, kā jūrnieki saka, “uz stūres”.”
Kārlis Tomsons uzskata, ka pašlaik nav īstenojama vēlme nodrošināt ar praksi visus Jūrskolas audzēkņus vienā laikā. Nevar arī lolot ilūzijas, ka lielas ārzemju kompānijas alkst pēc mūsu praktikantiem, jo viņiem jānodrošina pienācīga samaksa par darbu prakses laikā. Kādas Nīderlandes rēderejas pārstāvis nesen bija ieradies Rīgā, lai runātu par mūsu praktikantiem uz viņu kuģiem. Uzzinājis, kāda alga viņam jānodrošina, sarunas apstājušās. Laikam cerējis, ka Latvijā sastaps filipīniešus. Līdzīgi ir ar Norvēģijas projektu, kas pagaidām gan vēl darbojas, jo mūsu LJA gatavo jūrniekus Norvēģijas flotei. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Norvēģijai būs jāmaksā Latvijas jūrniekiem ES noteiktās algas un sociālās garantijas. Iespējams, ka Norvēģijas kuģu īpašnieki turpmāk realizēs analogu projektu Krievijā.
Sarunājoties ar audzēkņiem, bija patīkami, ka viņi nebaidījās atklāti runāt par problēmām. Kā nekā priekšā eksāmeni. Tātad viņi uzticas skolas vadībai, viņu godaprātam, jo runa jau ir par jūrnieku sagatavošanas trūkumiem, kas vienādi sāp gan audzēkņiem, gan viņu skolotājiem. Rīdzinieki Dmitrijs un Jurijs nāk no jūrnieku ģimenēm, abi teicami runā latviski. Pirmajā kursā vajadzējis apgūt speciālo terminoloģiju latviski, bet mācības padodoties viegli. Tikt uz prakses kuģa abi cerot ar tēvu palīdzību, jo uz skolu nevarot paļauties. Rolands un Didzis nāk no dažādiem Latvijas novadiem. Takelāžas praksi puiši uzskata par izturības pārbaudi, jo divas nedēļas esot skrāpējuši krāsu no jahtas sāniem, tikai pāris reižu izbraucot jūrā. Rolandam prakses kuģi pēc otrā kursa neesot izdevies atrast, tāpēc trīs mēnešus atkal brucinājis krāsu un krāsojis korpusus Kuģu remonta rūpnīcā. Priecīgs, ka viņam prakse ieskaitīta. Beidzot pēc trešā kursa izdevusies īsta prakse uz “Latvijas kuģniecības” tankkuģa “Zoja”. Četri mēneši Vidusjūrā kā klāja kadetam ar dažādiem matroža darbiem un “stūres vakti” aizskrējuši kā dienvidu vējš. Grūtības gan bijušas ar krievu valodu, kurā runājusi komanda, bet, par laimi, tajā bijuši pāris latviešu, un ar viņu palīdzību ātri ielauzījies svešajos terminos.
… Vecie lībieši atceras Ovīšu ugunskuģi – peldošo bāku bīstamajā Irbes šaurumā, kas pēc kara atrasts strandējis netālu no Ventspils. Lepojoties ar senām jūrniecības tradīcijām, plašajai veco jūrnieku un ierēdņu saimei īpaša uzmanība jāveltī jauno jūras braucēju izglītošanai, lai viņi kļūtu par stabilām bākugunīm nākamajai latviešu jūrnieku paaudzei, kas joprojām alkst redzēt tālāk par apvārsni.

Andris Kļaviņš