Lēta likumdošana maksā dārgi

Saeimas darbības pilnveidošanas iespējas un realitātes

Tālavs Jundzis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents

Mūsu parlaments nemitīgi tiek kritizēts par politiskajām ķildām, neizlēmību un gausumu, likumu zemo kvalitāti. Iedzīvotāju aptaujās gadu no gada tas saņem viszemākos reitingus. Sauklis par “simt gudrākajām galvām” rada gan vilšanos, gan nožēlu.

Tālavs Jundzis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pēc Pasaules brīvo latviešu apvienības rīkotajā konferencē nolasītā referāta Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2005.gada 10.jūnijā Lai arī situācija nav iepriecinoša, neko labāku par parlamentu demokrātija nepiedāvā. Tomēr demokrātija un politikas zinātne piedāvā ceļus, kā uzlabot parlamenta darbības kvalitāti un nostiprināt tā saikni ar vienkāršo parasto cilvēku. Arī dažādu valstu pieredze šajā ziņā var būt pamācoša un Latvijai noderīga.
Trīs galvenajos virzienos, manuprāt, būtu jāstrādā, lai stāvokli labotu. Pirmkārt, jāmaina parlamenta veidošanas principi, izvēloties piemērotāku un modernāku vēlēšanu sistēmu; otrkārt, jāsakārto pietiekami absurdais un nekontrolējamais likumdošanas process; treškārt, kardināli jāmaina politiskās elites attiecības ar sabiedrību, nodrošinot politikas izskaidrošanu un informētību par pieņemto likumu un lēmumu būtību.

Jāuzlabo vēlēšanu sistēma

Vispirms par kvalitatīva Saeimas sastāva izveidošanu. Pastāvošā proporcionālā vēlēšanu sistēma, kura bija viena no modernākajām pasaulē pagājušā gadsimta sākumā, ieskaitot laiku, kad tika rakstīta Latvijas Republikas Satversme, tagad tāda nebūt vairs nav. Jau vienreiz Latvijas vēsturē pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tā valsti noveda gandrīz līdz bankrotam. Šodien proporcionālā vēlēšanu sistēma turpina Latvijas vēlētājam pārdot “kaķi maisā”. Balsojot par “Jauno laiku” pagājušajās Saeimas vēlēšanās, vēlētājs izvēlējās Einaru Repši, bet piedevām saņēma vēl pārdesmit tautas priekšstāvjus, par kuriem tikpat kā neko nezināja. Daži no viņiem pēc iekļūšanas Saeimā jau pametuši šo partiju, taču deputātu konstitucionāli nostiprinātais neatkarības statuss vēlētājiem neļauj izteikt viņiem neuzticību. Politikas teorija atzīst, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma nespēj nodrošināt kvalitatīvu – profesionālu un zinošu deputātu sastāvu. Balsots tiek par partijas listi, kurā vēlētājs atpazīst labi ja dažus pirmos deputātu kandidātus.
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas trūkums ir arī tas, ka deputāti ir atsvešināti no saviem vēlētājiem, jo vēlētājs nezina, kurš tad ir tas viņa deputāts Saeimā, bet deputāts meklē savu vēlētāju pa visu Latviju. Tad, kad pienāk kārtējās vēlēšanas, viena pozīcijas partijas rāda uz otru, noveļot vainu par neizdarīto. Tādējādi kolektīva bezatbildība vistiešāk raksturo Saeimas darbību gadu no gada. Situācija ir līdzīga tai, kas padomju laikā raksturoja kolhozus, kur balsoja visi, bet neviens ne par ko neatbildēja. Mūsdienās vēlētājs faktiski ir pasūtītājs politiskajā tirgū, bet viņš nevar izvēlēties to, ko gribētu, nesaņemot piedevām negribētus vai mazpazīstamus deputātus. Kombinētā jeb jauktā vēlēšanu sistēma ļauj novērst virkni minēto trūkumu, un dažādās pasaules valstīs tā aizstāj gan proporcionālo, gan mažoritāro vēlēšanu sistēmu.

Jāsakārto likumrade

Otrkārt, par likumdošanas procesu Saeimā, kura rezultāts reti kādu apmierina. Likumi bieži vien ir neskaidri, grūti saprotami, pretrunīgi, dažkārt satur pat absurdas normas. Piemēram, tikko pieņemtais Likums par zinātnisko darbību neļauj zinātnes budžeta līdzekļus novirzīt Akadēmiskajai bibliotēkai, vairākiem zinātniskajiem žurnāliem, nevalstiskajām organizācijām, kuras līdz šim sekmīgi veikušas pētījumus.
Likumdošanas procesa trūkumiem Latvijas Republikas Saeimā ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli.
Objektīvi ņemot, Saeimas darba apjoms 15 neatkarības gados ir bezgalīgs, bet mazas valsts iespējas – ierobežotas. Latvijā ir pieņemti pāris tūkstoši likumu, bet Francijā to ir vairāk nekā 40 tūkstoši. Francijā likumu sagatavošanas procesā iesaistīti tūkstošiem ekspertu, konsultantu, universitāšu un zinātnisko institūtu darbinieki. Latvijai šis darbs vēl ir priekšā, bet aizvadītajos desmit gados mūsu valstī sagatavots ne vairāk kā desmit tiesību doktoru. Nav neviena valsts dibināta un finansēta tiesību zinātniskās pētniecības institūta. Latvijas Universitātē gan palielinājies uzņemto doktorantu skaits tiesību zinātnēs, bet pagaidām tas vēl nav palielinājis tiesību doktoru skaitu valstī. Lēta Saeima un lēta likumdošana dārgi izmaksā valstij un sabiedrībai. Turklāt Saeimu sagaida vēl viens izaicinājums jau tuvākajā nākotnē – dot atzinumus par svarīgākajiem ES tiesību aktiem. Ja tagadējo ES konstitūcijas projektu Saeima gandrīz vienprātīgi akceptēja, daļai deputātu to pat neizlasot, tad ko varam sagaidīt nākotnē! Turklāt ES tiesību speciālisti Latvijā ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.
Absurda ir situācija, kad grozījumus likumos baidās izdarīt gan tie, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, gan likuma tiešie izpildītāji. Ja likums ticis atvērts Saeimā grozīšanai, neviens nevar zināt, vai iesniegtais projekts netiks sagrozīts tā, ka tam būs pretējs efekts ierosinātajam. Šāda situācija ir partiju un pozīcijas koalīcijas vājums un nespēja nodrošināt savu ierosmju ieviešanu likumos. Iespējams, nepieciešami grozījumi Kārtības rullī, lai apspriešanas rezultātā radušos grozījumus atbalstītu šo grozījumu iesniedzējs. Pretējā gadījumā likuma normas tiek sagrozītas nepārdomāti vai neprofesionāli, nereti pretstatot atsevišķu grupējumu intereses sabiedrības interesēm. Citiem vārdiem, likumdošanas process kļūst nevadāms un nekontrolējams.
Vēl būtu jādomā un jāstrādā pie tā, lai Saeimā ievēlētie deputāti kaut minimālā līmenī būtu apguvuši tiesību sistēmas veidošanas principus, tiesību teorijas pamatnostādnes, likumdošanas attīstības tendences Eiropā un attīstītajās valstīs.

Jāveido saikne ar sabiedrību

Treškārt, Saeimas darbības uzlabošana nav iedomājama bez stingras un noturīgas saiknes ar sabiedrību. Katru piektdienu deputātiem paredzēts laiks, kad tikties ar vēlētājiem, taču interesanti būtu uzzināt, cik Latvijas vēlētāju četru gadu laikā ir vaigu vaigā tikušies ar kaut vienu deputātu. Aizvadītajos gados Latvijā ir ievērojami uzlabota oficiālās informācijas izplatīšana, tai skaitā sabiedrībai vieglāk pieejami likumi un citi tiesību akti. Savu darbu sekmīgi pilda gan “Latvijas Vēstnesis”, “LR Saeimas un Valdības Ziņotājs”, gan vairāki interneta portāli. Taču lielākā problēma ir tā, ka cilvēki informāciju nesaņem viņiem saprotamā valodā, īsi un kodolīgi. Latvijā nav neviena preses izdevuma (nedz avīzes, nedz žurnāla), kurā būtu iespējams laikus īsi un saprotami uzzināt par katru jaunpieņemto tiesību aktu, tā būtību un nozīmi. Pat grozījumi Latvijas Republikas Satversmē tikuši izdarīti klusi un nemanāmi, paliekot nezināmi lielākajai sabiedrības daļai. Latvijā nedz radio, nedz televīzijā nav iknedēļas raidījumu par šiem jautājumiem, kuros ikviens varētu uzzināt par likumdošanas jaunumiem vienkāršā un saprotamā veidā.
Demokrātijas īpatnība ikvienā sabiedrībā ir tāda, ka tautas varas īstenošana tiek nodota politiskās elites rokās. Taču sabiedrības tiesības un pienākums ir prasīt, lai šī politiskā elite kalpotu tautas un sabiedrības interesēm.