Par varas un tautas attiecībām Latvijā
Zinātniskā konference “Vara un tauta: tuvināšanās iespējas?”
Jānis Kukainis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Šodien, Latvijas Republikas Okupācijas dienā, īpašu skanējumu iegūst zinātnieku un sabiedrisko darbinieku paustās atziņas pirms nedēļas Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) rīkotajā konferencē “Vara un tauta: tuvināšanās iespējas?”
Pagājušā gadsimta vēsturē spožiem
burtiem ierakstīta arī latviešu tautas vienotā stāja Dziesmotajā
revolūcijā un gatavība upurēties Latvijas brīvībai janvāra
barikāžu laikā. Tāpēc jo sāpīgāk bija dzirdēt izcilu Latvijas un
Rietumu trimdas vēsturnieku skarbās, daudzos sabiedriskās domas
pētījumos balstītās atziņas par to, ka vairums Latvijas
iedzīvotāju, Dr. phil. Jura Dreifelda formulējumā, “atrodas
bezvaras stāvoklī un jūtas atsvešināti no valsts vadības un
valsts iekārtas” (sk. “LV”, 15.06.2005.).
Kā radusies šī neapskaužamā situācija? Kas darāms tās mainīšanai?
Šis jautājums izskanēja daudzos konferences referātos, taču visi
tās dalībnieki bija vienisprātis par problēmas dziļumu.
Ir pienācis Kritiskais atsvešinātības līmenis
Jau ievadit konferenci, Latvijas
Zinātņu Akadēmijas viceprezidents akadēmiķis Tālavs Jundzis pauda
viedokli, ka Latvijā plaisa starp varu un tautu ir
kritiska.
“PBLA uzskata, ka pēdējos gados Latvijā notikusi atsvešināšanās
starp varu un tautu,” teica Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības
valdes priekšsēdis Jānis Kukainis.
Godprātīgi paškritiska – no varas pozīcijām raugoties – bija
īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Ainara
Latkovska (vienīgā valdības pārstāvja šajā konferencē) uzruna.
Pajokojis par analoģiju ar “peramo zēnu”, ministrs pastāstīja, ka
viņam pirms konferences iedots garš valdības un Saeimas veikto
pasākumu saraksts. Pats A.Latkovskis bijis iniciators Saeimas
deputātu ētikas kodeksam, taču tas joprojām nav pieņemts.
Politiskie procesi un tautas uzticība
Latvijas Universitātes profesore
Brigita Zepa ar socioloģisko pētījumu datiem parādīja tautas
uzticības līmeņa svārstības atkarībā no politiskajiem procesiem
valstī.
Augsta bija nācijas uzticība valdībai tūdaļ pēc janvāra barikāžu
laikā. Taču tad šī uzticības rādītāja līkne strauji slīdēja uz
leju, jo cilvēki pēc neatkarības atjaunošanas sadūrās ar tukšiem
veikaliem un sāka iepazīt bezdarbu.
Samērā liels tautas uzticības kredīts tika dots 1993.gadā no
jauna ievēlētajai Saeimai. Sekoja vilšanās, ko nomainīja jauns
cerību un arī uzticēšanās vilnis pirms nākamajām Saeimas
vēlēšanām. Taču daudzi par savu uzticēšanos populistiskiem
solījumiem samaksāja dārgi (arī vārda tiešā nozīmē, jo banku
krīzē zaudēja savus ietaupījumus).
Jaunas cerības tautai saistījās ar Latvijas iestāšanos Eiropas
Savienībā (ES), taču pirmais gads dalībvalsts statusā atkal
atnesa vilšanos: aug cenas, palielinās inflācija... Acīmredzot
joprojām jūtamas arī vienpusīgā izskaidrošanas kampaņas sekas
pirms ES referenduma: tolaik sabiedrībai tika stāstīts par
ekonomiskajiem un sociālajiem labumiem, ko gūsim, vien
referenduma priekšvakarā pievēršoties tik svarīgajai valsts
drošības stratēģijai.
Profesore B.Zepa minēja arī datus par latviešu un krieviski
runājošo iedzīvotāju krieviski attieksmi pret varas institūcijām.
Piemēram, Saeimai uzticas vairāk nekā ceturtā daļa latviešu, bet
tikai 15% krievu.
Bīstama tendence, Brigitas Zepas ieskatā, ir arī “ar milzu
entuziasmu” vērtēt jaunus politiskos līderus. Ik Saeimā parādās
vismaz puse jaunu deputātu. “Neesam izpētījuši, cik no šiem
jaunajiem deputātiem Saeimā ienāk ar pietiekamu pieredzi,” atzina
profesore, paužot viedokli, ka jauna deputāta iestrādāšanās
parlamentā prasa laiku, bet tikmēr cieš parlamenta darbs un
mazinās vēlētāju uzticība.
Profesore B.Zepa minēja arī vairākus aspektus, kas stiprina
tautas politisko uzticēšanos: cilvēku piedalīšanās vēlēšanās,
sadarbība ar politiķiem, darbība nevalstiskajās
organizācijās...
Savukārt Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra “SKDS”
direktors Arnis Kaktiņš retoriski vaicāja, vai tautas uzticības
kredīts politiķiem nav pārāk augsts. “Daudzi uzskata, ka valstij
viņi jānodrošina “no šūpuļa līdz kapam”,” teica A.Kaktiņš, minot
vairākas mūsu sabiedrības sašķeltības šķautnes: gan nacionālo
aspektu, gan pretstatu starp bagātajiem un nabagajiem.
Korupcija bija un ir. Vai arī būs?
Ilinoisas Universitātes profesore
Rasma Kārkliņa savā referātā pievērsās korupcijai, retoriski
vaicājot: “Korupcija valsts iestādēs bija un ir. Vai būs?”
Atbildē paužot domu, ka pilnībā korupciju nekad un nekur nevar
izskaust, profesore uzsvēra, ka “nesodāmības apziņa pret
korumpētību ir valsts augstākajā līmenī”. Savas tēzes
ilustrēšanai viņa minēja joprojām skandalozo “3 miljonu lietu”.
“Ja tiks salauzta augstāko amatpersonu “nesodāmība, mainīsies arī
tautas attieksme pret varu,” teica profesore R.Kārkliņa.
Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka
vietnieks Alvis Vilks kā vislielāko ļaunumu minēja augstākā
līmeņa korupciju – valsts nozagšanu, uzsverot: “KNAB “uzmanību
velta arī augstākajām amatpersonām.” Piemēram, šī gada pašvaldību
vēlēšanas ieies vēsturē ar krimināllietām par balsu pirkšanu.
Vai sliktāk, kā citur?
Pret apgalvojumu, ka Latvijā
korupcija ir “šausmīga”, iebilda Satversmes tiesas tiesnesis
Gunārs Kūtris. “Protams, var būt šāds cilvēku viedoklis, taču
reāli korupcija Latvijā pastāv tāpat kā citās valstīs,” viņš
teica, paužot pārliecību, ka Latvija šajā ziņā nekādi noteikti
nav vissliktākā valsts. Pēc viņa domām, cilvēku priekšstatu par
korupciju būtiski ietekmē arī viņu materiālā situācija. Ja
cilvēkam klājas labi, viņš ar dzīvi ir apmierināts. Ja klājas
slikti, cilvēks sāk meklēt arī kādus blakus iemeslus.
Arī pēc G.Kūtra dogmām, pati bīstamākā ir augstākā līmeņa
amatpersonu korupcija. Līdzās korupcijai viņš minēja ierēdņu ne
ieinteresētību produktīvā darbā, kas ne mazāk par korumpētību
grauj tautas uzticību varas struktūrām un varas nesējiem.
Pārdomām vēl daži no konferencē minētajiem faktiem: vairāk nekā
puse Latvijas tautas uzskata, ka vairums politiķu domā
galvenokārt par savu labumu; 40% spriež, ka valsts varu ietekmē
biznesa pārstāvji, bet 30% uzskata, ka politiķi ir
nekompetenti.
Jānis Ūdris, “LV”