Par varas un tautas attiecībām Latvijā

Zinātniskā konference “Vara un tauta: tuvināšanās iespējas?”

Jānis Kukainis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Šodien, Latvijas Republikas Okupācijas dienā, īpašu skanējumu iegūst zinātnieku un sabiedrisko darbinieku paustās atziņas pirms nedēļas Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) rīkotajā konferencē “Vara un tauta: tuvināšanās iespējas?”

Pagājušā gadsimta vēsturē spožiem burtiem ierakstīta arī latviešu tautas vienotā stāja Dziesmotajā revolūcijā un gatavība upurēties Latvijas brīvībai janvāra barikāžu laikā. Tāpēc jo sāpīgāk bija dzirdēt izcilu Latvijas un Rietumu trimdas vēsturnieku skarbās, daudzos sabiedriskās domas pētījumos balstītās atziņas par to, ka vairums Latvijas iedzīvotāju, Dr. phil. Jura Dreifelda formulējumā, “atrodas bezvaras stāvoklī un jūtas atsvešināti no valsts vadības un valsts iekārtas” (sk. “LV”, 15.06.2005.).
Kā radusies šī neapskaužamā situācija? Kas darāms tās mainīšanai? Šis jautājums izskanēja daudzos konferences referātos, taču visi tās dalībnieki bija vienisprātis par problēmas dziļumu.

Ir pienācis Kritiskais atsvešinātības līmenis

Jau ievadit konferenci, Latvijas Zinātņu Akadēmijas viceprezidents akadēmiķis Tālavs Jundzis pauda viedokli, ka Latvijā plaisa starp varu un tautu ir kritiska.
“PBLA uzskata, ka pēdējos gados Latvijā notikusi atsvešināšanās starp varu un tautu,” teica Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības valdes priekšsēdis Jānis Kukainis.
Godprātīgi paškritiska – no varas pozīcijām raugoties – bija īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Ainara Latkovska (vienīgā valdības pārstāvja šajā konferencē) uzruna. Pajokojis par analoģiju ar “peramo zēnu”, ministrs pastāstīja, ka viņam pirms konferences iedots garš valdības un Saeimas veikto pasākumu saraksts. Pats A.Latkovskis bijis iniciators Saeimas deputātu ētikas kodeksam, taču tas joprojām nav pieņemts.

Politiskie procesi un tautas uzticība

Latvijas Universitātes profesore Brigita Zepa ar socioloģisko pētījumu datiem parādīja tautas uzticības līmeņa svārstības atkarībā no politiskajiem procesiem valstī.
Augsta bija nācijas uzticība valdībai tūdaļ pēc janvāra barikāžu laikā. Taču tad šī uzticības rādītāja līkne strauji slīdēja uz leju, jo cilvēki pēc neatkarības atjaunošanas sadūrās ar tukšiem veikaliem un sāka iepazīt bezdarbu.
Samērā liels tautas uzticības kredīts tika dots 1993.gadā no jauna ievēlētajai Saeimai. Sekoja vilšanās, ko nomainīja jauns cerību un arī uzticēšanās vilnis pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Taču daudzi par savu uzticēšanos populistiskiem solījumiem samaksāja dārgi (arī vārda tiešā nozīmē, jo banku krīzē zaudēja savus ietaupījumus).
Jaunas cerības tautai saistījās ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), taču pirmais gads dalībvalsts statusā atkal atnesa vilšanos: aug cenas, palielinās inflācija... Acīmredzot joprojām jūtamas arī vienpusīgā izskaidrošanas kampaņas sekas pirms ES referenduma: tolaik sabiedrībai tika stāstīts par ekonomiskajiem un sociālajiem labumiem, ko gūsim, vien referenduma priekšvakarā pievēršoties tik svarīgajai valsts drošības stratēģijai.
Profesore B.Zepa minēja arī datus par latviešu un krieviski runājošo iedzīvotāju krieviski attieksmi pret varas institūcijām. Piemēram, Saeimai uzticas vairāk nekā ceturtā daļa latviešu, bet tikai 15% krievu.
Bīstama tendence, Brigitas Zepas ieskatā, ir arī “ar milzu entuziasmu” vērtēt jaunus politiskos līderus. Ik Saeimā parādās vismaz puse jaunu deputātu. “Neesam izpētījuši, cik no šiem jaunajiem deputātiem Saeimā ienāk ar pietiekamu pieredzi,” atzina profesore, paužot viedokli, ka jauna deputāta iestrādāšanās parlamentā prasa laiku, bet tikmēr cieš parlamenta darbs un mazinās vēlētāju uzticība.
Profesore B.Zepa minēja arī vairākus aspektus, kas stiprina tautas politisko uzticēšanos: cilvēku piedalīšanās vēlēšanās, sadarbība ar politiķiem, darbība nevalstiskajās organizācijās...
Savukārt Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra “SKDS” direktors Arnis Kaktiņš retoriski vaicāja, vai tautas uzticības kredīts politiķiem nav pārāk augsts. “Daudzi uzskata, ka valstij viņi jānodrošina “no šūpuļa līdz kapam”,” teica A.Kaktiņš, minot vairākas mūsu sabiedrības sašķeltības šķautnes: gan nacionālo aspektu, gan pretstatu starp bagātajiem un nabagajiem.

Korupcija bija un ir. Vai arī būs?

Ilinoisas Universitātes profesore Rasma Kārkliņa savā referātā pievērsās korupcijai, retoriski vaicājot: “Korupcija valsts iestādēs bija un ir. Vai būs?” Atbildē paužot domu, ka pilnībā korupciju nekad un nekur nevar izskaust, profesore uzsvēra, ka “nesodāmības apziņa pret korumpētību ir valsts augstākajā līmenī”. Savas tēzes ilustrēšanai viņa minēja joprojām skandalozo “3 miljonu lietu”. “Ja tiks salauzta augstāko amatpersonu “nesodāmība, mainīsies arī tautas attieksme pret varu,” teica profesore R.Kārkliņa.
Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieks Alvis Vilks kā vislielāko ļaunumu minēja augstākā līmeņa korupciju – valsts nozagšanu, uzsverot: “KNAB “uzmanību velta arī augstākajām amatpersonām.” Piemēram, šī gada pašvaldību vēlēšanas ieies vēsturē ar krimināllietām par balsu pirkšanu.

Vai sliktāk, kā citur?

Pret apgalvojumu, ka Latvijā korupcija ir “šausmīga”, iebilda Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kūtris. “Protams, var būt šāds cilvēku viedoklis, taču reāli korupcija Latvijā pastāv tāpat kā citās valstīs,” viņš teica, paužot pārliecību, ka Latvija šajā ziņā nekādi noteikti nav vissliktākā valsts. Pēc viņa domām, cilvēku priekšstatu par korupciju būtiski ietekmē arī viņu materiālā situācija. Ja cilvēkam klājas labi, viņš ar dzīvi ir apmierināts. Ja klājas slikti, cilvēks sāk meklēt arī kādus blakus iemeslus.
Arī pēc G.Kūtra dogmām, pati bīstamākā ir augstākā līmeņa amatpersonu korupcija. Līdzās korupcijai viņš minēja ierēdņu ne ieinteresētību produktīvā darbā, kas ne mazāk par korumpētību grauj tautas uzticību varas struktūrām un varas nesējiem.
Pārdomām vēl daži no konferencē minētajiem faktiem: vairāk nekā puse Latvijas tautas uzskata, ka vairums politiķu domā galvenokārt par savu labumu; 40% spriež, ka valsts varu ietekmē biznesa pārstāvji, bet 30% uzskata, ka politiķi ir nekompetenti.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv