Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā “Svetlana Sisojeva un citi pret Latviju”

16.jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu Sisojevu ģimenes lietā. Ar piecām balsīm pret divām tiesa atzina, ka ir noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta (tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi) pārkāpums, savukārt ar sešām balsīm pret vienu – ka Latvija ir ievērojusi savas saistības, kas izriet no konvencijas 34. panta (tiesības netraucēti sazināties ar tiesu). Tiesa piesprieda sūdzības iesniedzējiem kompensāciju morālā kaitējuma atlīdzībai, taču noraidīja viņu prasību atlīdzināt materiālos zaudējumus un tiesāšanās izdevumus. Jau agrākajās procesa stadijās Eiropas Cilvēktiesību tiesa bija noraidījusi lielāko daļu sūdzības iesniedzēju sūdzību.
Tiesa konstatēja, ka valsts pieņemtie lēmumi imigrācijas kontekstā dažreiz var pieļaut iejaukšanos personas privātajā vai ģimenes dzīvē. Taču šāda iejaukšanās ir attaisnojama no konvencijas 8. panta viedokļa, ja tā ir notikusi saskaņā ar likumu, ja tai ir leģitīmi mērķi un tā nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.
Tiesa ņēma vērā, ka pirmie divi iesniedzēji bija ieradušies Latvijā sešdesmito gadu beigās, bet trešā prasītāja piedzima Latvijā 1978.gadā. Tiesa atzina, ka šo daudzo gadu laikā iesniedzēji ir attīstījuši personīgās, sociālās un ekonomiskās saites ar Latviju, kas jāņem vērā privātās dzīves kontekstā. Ņemot vērā, ka otrā sūdzības iesniedzēju meita ir pilngadīga, tiesa nekonstatēja iejaukšanos iesniedzēju ģimenes dzīvē, bet ņēma vērā šīs attiecības privātās dzīves kontekstā.
Tiesa atzina, ka ar valsts iestāžu atteikumu vairāku gadu garumā atzīt sūdzības iesniedzējus par pastāvīgajiem iedzīvotājiem notikusi iejaukšanās viņu privātajā dzīvē, taču atzina, ka Latvijas rīcības pamatā ir bijis likums un tai ir bijis arī likumīgs mērķis – sabiedriskās kārtības aizsardzība.
Vērtējot iejaukšanās samērīgumu, tiesa ņēma vērā faktu, ka gandrīz visu mūžu sūdzības iesniedzēji ir nodzīvojuši Latvijā, šeit viņiem ir izveidojušās personīgās, sociālās un ekonomiskās saites un līdz ar to var uzskatīt, ka viņi ir integrējušies Latvijas sabiedrībā. Tiesa uzskatīja, ka Krievijas pilsonības esamība otrajam un trešajam sūdzības iesniedzējam un oficiālā pieraksta vieta Krievijā nenozīmē, ka viņiem tur būtu izveidojušās līdzīgas personīgās saites.
Tiesa atzina, ka Latvijas varas iestādes ir ievērojušas savu pienākumu netraucēt sūdzības iesniedzējiem sazināties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
Tiesa piesprieda 5000 eiru par labu katram sūdzības iesniedzējam morālā kaitējuma atlīdzināšanai (kopā 15 000 eiru), kas ir par 40 800 eiru mazāk, nekā prasīja sūdzības iesniedzēji. Tiesa noraidīja sūdzības iesniedzēju prasības atlīdzināt materiālos zaudējumus un tiesāšanās izdevumus (aptuveni 4850 lati).
Saskaņā ar konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Faktu izklāsts lietā
“Svetlana Sisojeva un citi pret Latviju”

Svetlana (pirmā prasītāja) un Arkādijs (otrais prasītājs) Sisojevi ieradās Latvijā sešdesmito gadu beigās. A.Sisojevs bija padomju armijas militārpersona, viņš demobilizējās 1989.gada novembrī. Abas Sisojevu meitas – Aksana (trešā prasītāja) un Tatjana (ceturtā prasītāja) – ir dzimušas Latvijā.
1993.gadā pirmā prasītāja, otrais prasītājs un trešā prasītāja lūdza Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departamentu viņiem piešķirt pastāvīgo iedzīvotāju statusu un reģistrēt viņus Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā. Taču departaments pēc tiesvedības procesa pabeigšanas viņiem izsniedza tikai īslaicīgās uzturēšanās atļauju un reģistrēja prasītājus Iedzīvotāju reģistrā.
1995.gadā departaments atklāja, ka pirmie trīs prasītāji 1992.gadā, kā arī Aksana Sisojeva 1995.gadā bija ieguvuši bijušās PSRS pases, kas ļāva viņiem iegūt oficiālu pierakstu Krievijā vienlaikus ar jau esošo pierakstu Latvijā. Departaments iesniedza rajona tiesā prasību pārskatīt lēmumu par prasītāju reģistrēšanu Iedzīvotāju reģistrā sakarā ar jaunatklātajiem apstākļiem.
1996.gadā otrais prasītājs un ceturtā prasītāja ieguva Krievijas pilsonību.
2000.gada 12.aprīlī Augstākās tiesas Senāts pieņēma galīgo spriedumu. Pēc Senāta viedokļa, slepus iegūtās divas pases, pieraksti divās valstīs, otrās pases slēpšana un nepareizas informācijas sniegšana valsts pārvaldes iestādēm lūgumā par uzturēšanās legalizēšanu ir nopietns Latvijas likumdošanas pārkāpums attiecībā uz imigrāciju. Turklāt Senāts atsaucās uz Likuma par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības, 1.panta 3.punkta 5.apakšpunktu, saskaņā ar kuru nepilsoņa statusu nevar piešķirt personām, kuras līdz 1992.gada 1.jūlijam bijušas pierakstītas kādā no NVS valstīm.
2000.gada augustā prasītāji iesniedza sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, sūdzoties par iespējamo konvencijas 6.panta (tiesības uz taisnīgu tiesu), 8.panta (tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi), 34.panta (tiesības netraucēti sazināties ar tiesu), kā arī konvencijas 4.protokola 2.panta (pārvietošanās brīvība) pārkāpumu. Ar 2000.gada 9.novembra daļējo lēmumu tiesa noraidīja sūdzības par konvencijas 6.panta un 4.protokola 2.panta pārkāpumiem. 2002.gada 28.februārī tiesa noraidīja sūdzību attiecībā uz ceturto prasītāju, jo viņa 1993.gadā bija apprecējusies ar Latvijas pilsoni, kas viņai deva tiesības iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā. Savukārt trīs pārējo prasītāju sūdzības attiecībā uz konvencijas 8.panta iespējamo pārkāpumu tika pieņemtas tālākai izskatīšanai pēc būtības. 2002.gada 19.septembrī notika tiesas noklausīšanās sēde lietā. Lietā kā trešā puse iesaistījusies Krievijas Federācija.

Ārlietu ministrijas Preses centra un sabiedrisko attiecību departaments