"Māte mirusi, tēvs alkoholiķis"

"Frankfurter Allgemeine

Zeitung" — 2000.09.14.

Latvijā ielu bērniem tiek pavērts ceļš laukā no pamestības, sociālā posta un noziedzības.

Latvijā laimīga bērnība ir dārgs prieks. "Ielu bērni" ir nabadzības, lūzuma un nedrošības simbols. Latvijā, tāpat kā pārējās Austrumeiropas valstīs, tūkstošiem bērnu ir nokļuvuši uz ielas, valstī "jaunā nabadzība" ir nabadzība, kādu komunistu laikā nepazina vai arī negribēja saskatīt. Latvija nu jau desmit gadu ir brīva valsts. Pārorientēšanās grūtības galvenokārt skar vājākos: vecos un jaunos.

Parlamenta deputāts un Latvijas Bērnu fonda prezidents Andris Bērziņš saka, ka "bērnu problēmām īpaša uzmanība tiek pievērsta tad, kad tuvojas vēlēšanas. Tad visas partijas saka: bērni ir mūsu nākotne! Pēc vēlēšanām atkal sākas lielā politika — bez bērniem." Rīgā bērnu aizsardzības likumi nav tie sliktākie, bet," kā saka Bērziņš, "bez naudas pat vislabākajiem likumiem nav nekādas jēgas".

Līdz ar pieņemtajiem bērniem Ineses un Pētera Kalvu ģimene kļuva par valsts atzītu "ģimenes bērnu namu". Izveidot šādu bērnu namu valstij izmaksā lētāk, un tas ir arī labāk visu labklājībai. Ģimene jau ir, arī māja ar daudzām istabām, kurā katram bērnam ir savas četras sienas vai vismaz stūrītis spēlēm, dārzs, karpu dīķis un ābeles, kā arī Pētera podnieku darbnīca. Sociālais dienests uz šo idilli var paļauties. "Sākumā izjutām trūkumu, bet tagad palīgā nāk sociālais dienests," saka Inese Kalva. Līdz ceturtajam pieņemtajam bērnam piemaksa ir 50 Ls par katru bērnu mēnesī, bet, ja to ir vairāk par trim, tad par katru mēnesī piemaksā 80 Ls. Ar to ir jāpietiek visam: ēšanai, apģērbam, spēlēm, skolai un arī ģimenes bērnu nama izveidošanai. Šī maksa ir apmēram tikpat liela, cik vidējā alga Latvijā – lai dzīvotu, par maz, bet, lai nomirtu, par daudz.

Latvijas Bērnu fonds, kam 1999. gadā izdevās savākt apmēram 12 miljonu marku, būtu ieguvis daudz, ja viss funkcionētu tāpat kā Kalvu oāzē. Nauda, ko Bērziņš Latvijā sadala, nonāk vairākos tūkstošos daudzbērnu ģimeņu, krīzes centros, bērnu namos, bāreņu namos, skolās un bērnu palīdzības dienestos. Tādējādi fonds darbojas pelēkajā zonā starp izjukušajām ģimenēm un nabadzīgo valsti, "kuras funkcijas mēs nespējam pārņemt", saka Bērziņš. Šīs palīdzības institūcijas lielākais sasniegums ir visu valsti aptverošais rehabilitācijas centru tīkls, kuros ļaunprātīgi izmantotie, nonīkušie un "klejojošie" bērni lēnām mācās atkal staigāt. Pirmais šāds centrs tika izveidots 1992. gadā Rīgā. Pagājušajā gadā tos atvēra visos valsts rajonos, kopskaitā 36. Fonds ceļ un iekārto mājas, pašvaldības ne tikai piešķir darbiniekus, kuri aprūpē bērnus, bet arī apmāca, piemēram, policistus un tiesnešus, lai aizkavētu to, lai sodītie jaunieši nenonāk vienā kamerā ar smagiem noziedzniekiem.

Bērnu nams "Rīga" ir viens no skaistākajiem pilsētas bērnu namiem. Tas ir tikko izremontēts ,un tajā ar ziedojumu un valsts naudas palīdzību tiek nodrošināts komfortabls standarts. Tas ir izņēmums, ja bērni atgriežas pie vecākiem. Viņi aug bez tēva un mātes, līdz pienāk diena, kad viņi ir "jāatlaiž brīvībā", saka Bērziņš.

Jau sen Latvijā notiek sava veida konkurence par to, kā šos bērnus labāk sagatavot šim brīdim, un te vainīgs ir valstī valdošais trūkums. Neviens neapšauba to, ka ģimene būtu labākā aizsardzība bērniem. Taču Latvijas valstij nav modeļa tās attīstīšanai, "nav sistēmas, nav skaidra redzējuma", saka Bērziņš. Un tas, kurš sola ļoti daudz, bet neko nedara, drīz vien zaudē uzticību. Un tā atliek vienīgi krīžu pārvarēšanas, improvizācijas, valsts palīdzības un ģimenes kā blīvākā aizsardzības tīkla sajaukums. Lielās organizācijas, kā Sarkanais Krusts, labprātāk ziedo lielajām institūcijām. Valsts iestādījumi, kā bērnu nams "Rīga", no valsts kases saņem divas reizes vairāk naudas par katru bērnu nekā ģimene Raganā.

Jaspers fon Altenbokums