"Aparāts un doktrīnas"

"Gazeta Wyborcza"

— 2000.09.15.

Es neapskaužu tos, kuri ir izlasījuši līdz galam doktrīnas "Par Krievijas informācijas drošību" tekstu, ko nesen ir parakstījis prezidents Putins. Šajā ārkārtīgi garajā tekstā ir ļoti daudz ideoloģisku štampu.

Krievijas informācijas drošība ir atkarīga no vārda brīvības garantijām, no informācijas pārraides līdzekļiem, kā arī no iedzīvotāju tiesībām saņemt informāciju. Taču šo drošību apdraud ārvalstu informācijas tirgus monopolizācija, kā arī iekšējās komerciālās grupas. Runa ir arī par vārdā nenosauktu valstu centieniem panākt kontroli pār Krievijas informācijas tirgu.

Informācijas drošības koncepcija ir aparāta centienu rezultāts. Prezidenta paspārnē eksistējošā Drošības padome, ko vada viens no prezidenta tuvākajiem līdzstrādniekiem Sergejs Ivanovs, par katru cenu cenšas pierādīt savu nepieciešamību. Šī iemesla dēļ tā meklē dažādus draudus un gatavo dokumentus, kas ļautu izvairīties no iedomātajiem apdraudējumiem. Vēl pavisam nesen Putins, būdams Drošības padomes sekretārs, tādā pašā garā pierādīja Jeļcinam tās eksistences nepieciešamību, saražojot visdažādākās doktrīnas. Tās tika izlasītas un pēc kāda laika aizmirstas.

"Aparātnieki" doktrīnas raksta citiem. Vieni nedomājot raksta, bet citi, tāpat nedomājot, — paraksta. Dziļi slēptais kara noslēpums pastāv tālab, ka Drošības padomes sekretārs netiek vērtēts savu spēju dēļ, bet gan iespēju dēļ. Putins iepatikās Jeļcinam tāpēc, ka viņš prata izpildīt uzdevumus un attiecīgos momentos prata demonstrēt videolentes, kas kompromitēja toreizējo ģenerālprokuroru Juriju Skuratovu.

Maskavā apgalvo, ka pašreizējais padomes sekretārs Ivanovs esot aizkaitinājis prezidentu Putinu ar savu neadekvāto reakciju uz zemūdenes "Kursk" katastrofu, kam bija liela nozīme arī paša prezidenta neadekvātajā rīcībā. Un, ja padomes sekretārs nepildīs savu prezidenta palīga lomu bieži vien nepatīkamu jautājumu risināšanā, ja viņš neizrādīsies pietiekami izpalīdzīgs kritisko valdības momentos, tad viņš tiks atlaists, lai arī cik plašas doktrīnas viņš arī būtu izstrādājis.

Tāda ir prakse. Bet teorētiski Drošības padomei ir jāizstrādā visdažādākās doktrīnas. Tā to arī dara, piesaistot visdažādākās organizācijas un ekspertus, lai publicētu kārtējo dokumentu. Un tad viss notiek! Valsts galva paraksta kārtējo dokumentu, tādējādi apstiprinot Viņa Augstības Aparāta eksistences jēgu. Tomēr pilsoņi šim argumentam īpašu uzmanību nepievērš. Tie galvenokārt interesējas, kā valdošās iestādes patiesībā nodrošina pašas savu drošību, panākot kontroli pār televīziju un presi. Šī iemesla dēļ arī ārzemju korespondenti, kuri ir pieraduši, ka viņu valstīs programmām un doktrīnām ir nozīmīga loma, kaut vai tādēļ, ka tās atspoguļo savstarpēji konkurējošo politisko spēku attieksmi, sāk neatlaidīgi meklēt pilnu parakstītā dokumenta tekstu, lai to analizētu, izmetot tukšvārdību un neskaidros formulējumus. Un šajā ziņā - atgriežoties pie sākumā teiktā - es neapskaužu tos, kuri ir mēģinājuši pilnībā izlasīt doktrīnas ""Par Krievijas informācijas drošību" tekstu.

Vitālijs Portņikovs