"VDK iefiltrējās arī Somijas sabiedrībā"

"Helsingin Sanomat"

— 2000. 08. 29.

1967. gadā Somija bija aizņemta ar gatavošanos prezidenta vēlēšanām.

Prezidents Urho Kaleva Kekonens beidza savu prezidēšanu, ko viņam bija nodrošinājuši 1961. gada panākumi. 1961.gadā Kekonens izteicās, ka padomju uzskati ir drauds Sociāli demokrātiskajai partijai, Nacionālās koalīcijas partijai un drauds parlamentam. Praktisko ieviešanu veica VDK aģenti, kas bāzējās Somijā. Sešus gadus vēlāk Kekonens ieguva plašu politisko atbalstu, un VDK palīdzība vairs nebija vajadzīga.

Profesors Hannu Rautkalio ir vienīgais somu pētnieks, kam bijusi iespēja piekļūt dokumentiem par Kekonena darbību Padomju savienības Komunistiskās partijas centrālajā arhīvā Maskavā. Viņš Kekonenu vērtē daudz kritiskāk nekā vairākums pētnieku. Ja ticam Rautkalio teiktajam, tad Kekonenam bijis ciešs kontakts ar Padomju savienības Komunistisko partiju (PSKP). Kekonena kontaktu primārais avots bijis nevis caur padomju valdības kabinetiem, bet caur vadošajām amatpersonām partijā. Tāpēc Kekonena sazināšanās notikusi ar Valsts drošības komitejas palīdzību, kas bija partijas galvenā izpildstruktūra.

Padomju vēstniecībā bija ierīkota speciāla istaba, kur notika Kekonena un, visdrīzāk, padomju vēstnieka slepenās sarunas. Vissvarīgākās un konfidenciālākās sarunas starp Kekonenu un VDK pārstāvjiem notika, Kekonenam atrodoties sava dēla Mati Kekonena mājās, kas dzīvoja netālu no vēstniecības. Tas ļāva Kekonenam it kā pārsteigt dēlu ar it kā pēkšņām vizītēm un tajā pašā laikā nepiesaistīt apkārtējo uzmanību. Arī Somijas drošības policija neko nezināja par šīm tikšanās reizēm, bet Kekonens savu premjerministru turēja noslēpumā. Parasti sarunas netika atklātas arī padomju vēstniekam, jo sarunas ar Maskavu notika ar VDK aģentu starpniecību. Kekonena ilgās prezidentūras laikā PSKP Centrālās komitejas ietekme bija jūtama Somijas sabiedrībā.

Pēc prezidenta pieprasījuma Somijas policija palīdzēja VDK slēpt Anatolija Golicina darbību, kas bija ne tikai Somijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, bet arī VDK informācijas darbinieks un saņēma algu arī no PSKP. PSKP beidza finansēt dažas Somijas partijas un nevalstiskās organizācijas.

H. Rautkalio apgalvo, ka Kekonens visu to ir zinājis, un tas viņam bijis svarīgi savas varas stiprināšanas stratēģijai.

Sadarbība starp Kekonenu un viņa tuvākajiem sabiedrotajiem sākās 1944.gadā, kad padomju novērošanas komisija ieradās Somijā. Kekonens neticēja, ka iespējama mierīga līdzāspastāvēšana starp Padomju savienību un Somiju, tāpēc viņs bija jau gatavs darboties virzienā, kuram nepiekrita Somijas valdība. Padomju novērotāji un viņu somu palīgi izveidoja sistēmu, kuras ietvaros staļiniskas metodes tika ieviestas Somijā tik efektīvi, kā nespētu visa armija kopā. Process aukstā kara terminoloģijā tika nosaukts par finlandizāciju. Vēsturisko notikumu iznākumu Rautkalio nosauc par "Somijas laboratoriju". Tā bijusi tik veiksmīga, ka atvadu pieņemšanā 1984. gadā VDK ģenerālis Viktors Vladimirovs varēja spiest roku visiem vadošajiem Somijas politikas un biznesa aprindu pārstāvjiem nevis "kā oficiāliem viesiem, bet gan kā saviem draugiem un paziņām, ar kuriem dibināta saprašanās starp mūsu valstīm."

Mika Parkonens