"Spēcīgie kandidāti"

"The Washington Post"

— 2000.09.12.

Saprotams, ka šībrīža vēlme atgūt Balto namu republikāņiem ir pirmajā vietā, nevis uztraukums par doktrināliem sīkumiem. Viņi ir izdarījuši manevru tajā virzienā, kurā vadītājiem, arī tādiem kā viņu prezidenta amata kandidātam, ir jābūt izciliem jebkurā jomā.

Sociālajos jautājumos republikāņi pretendē uz rūdītu, konservatīvu viedokli, kur daudzas idejas ir daudz kosmopolitiskākas, nekā sākotnēji izliekas. Par iekšpolitiku runājot, tiek indosēti jauni priekšraksti, tajā pašā laikā iekšienē konservatīvisms liek sevi manīt. Vienīgi ārlietu un militārajā jomā viņu nostāja sakrīt ar publiskajiem priekšrakstiem — tas ir nesakarīgs strīdīgu un izolējošu uzskatu maisījums, kas parāda viņu patiesos uzskatus, kuri tiešām spēj radīt neskaidrību.

Džordžs V. Bušs aprīlī tikās ar homoseksuāļiem — republikāņu atbalstītājiem — un teica, ka esot labākais. Es par to šaubos. Buša tēls, ko viņš gribēja uzturēt, bija labāks nekā tas, kurš pirms tam bija atteicis tikšanos ar šo pašu cilvēku grupu, jo tas būtu bijis par iemeslu šķelšanai. Tomēr es nemaz nešaubos, ka tas būtu izskatījies labāk nekā šībrīža muļķīgais fanātiķa tēls. Es šaubos, vai kaut kas ir mainījies. Viņš sirdī vienmēr ir bijis labāks, nekā iztēlojoties par muļķīgu fanātiķi. Pats bīstamākais šādās izrādīšanās reizēs ir netrāpīt mērķī.

Bušs ir japītis.Visi var pārliecināties, ka viņš ir pārmantojis sava tēva vērtību sistēmu, kurā spēja apvārdot cilvēkus ir ļoti būtiska, savukārt sīkumainas ideoloģiskās kaislības ir nepiedienīgas un garlaicīgas. Kurš gan varētu noticēt, ka šādai personai ir kāds sirsnīgs nodoms, satiekoties ar grupu labi audzinātu, patīkamu, bet homoseksuāli orientētu republikāņu? Tomēr viņš izdomāja iemeslu un pēc tam atrada arī nelielu morālu attaisnojumu, lai no tā visa tiktu ārā.

Pirms dažiem gadiem Hendriks Hercbergs izdomāja apzīmējumu politiķiem, kas pretendē uz galēji sociāli konservatīvo uzskatu paudēju vietu, bet patiesībā šādu nostāju ne vienmēr pauž. Viņš tos nosauca par "iecietīgajiem". Ronaldam Reiganam pēc Holivudā padzīvota laika gandrīz pavisam noteikti nebija nekādu morālu iebildumu pret citādi orientētiem. Viņš izlikās, ka ir tik iecietīgs reliģisku apsvērumu un tiesību dēļ.

Aborti ir vēl labāks piemērs. Paceliet roku, ja jūs domājat, ka Džordžs V. Bušs patiesībā tic, ka aborts ir nevainīga bērna nogalināšana. Bet viņš jūt, ka viņam jāizliekas, ka viņš tam tic. Tad viņam ir jāmēģina izskaidrot, ka šāds uzskats par abortiem ir nosacījums uzņemšanai viņu saimē. Taču to nav iespējams izdarīt. Uzskats, ka "aborti ir slepkavība, bet ir jau labi, kā ir", noved uzskatu paudējus tur, kur viņi savu patieso uzskatu dēļ nokļūtu tik un tā. Šāds cikliskums varētu būt nogurdinošs tiem, kuri tomēr izseko domu gājienam.

Ja ieklausās republikāņu dusmās par jaunajiem nosacījumiem zāļu lietošanas subsīdiju programmai, varētu nodomāt, ka republikāņu kontrolētais Kongress izvirzītu šādus jautājumus pat tad, ja neeksistētu Demokrātiskā partija. Kas tam tic? Republikāņi mēdz apģērbt savu ideoloģisko kailumu ar runām par privatizāciju, lietojot tirgus ekonomikas līdzekļus vai vienkārši samazinot to lomu. Viņi arī apgalvo, ka padarīs to labāk, un dažkārt viņiem ir taisnība. Bet apgalvojumi neizskaidro, kāpēc vispār kaut kas tāds tiek darīts, un atklājas pretrunīgas, ar patiesajiem uzskatiem nesakrītošas domas.

Nu un tagad? Liekulīgie sludinājumi liek domāt, ka kaut kas maināms. Intelektuāli pateikta nepatiesība ir izsmalcināti pateikta sūdzība. Varbūt pietiktu ar to, ka no politiķiem prasām faktisku godīgumu? Ir jāaizmirst fanošana jeb, citiem vārdiem sakot, varbūt Džona Mitčela filozofija "skatieties uz mūsu darbiem, nevis uz mūsu vārdiem" ir labāka par Buša vecākā "klausieties, ko runāju".

Jā, protams, liekulība nav tikai republikāņu monopols. Demokrātu kandidāts Als Gors ir liekulīgs savā elpu aizraujošajā populista mēs-pret-viņiem lomā. Dažādu grupu dažādi politiķi iepazīstina sevi kā noteiktus interešu aizstāvjus, uzstājoties kā nacionālo-pret-vietējo interešu aizstāvji, vietējo-pret-vispārējo vēlēšanu labumu zinātāji.

Politikas nacionālajai valodai ir raksturīga liekulība. Vārdi politikā ir gājieni stratēģijas spēlē. Katrs politiķis saka, ka ir "apbēdināts" par kādu muļķīgu gājienu vai sava opozicionāra izteicienu, taču patiesībā viņš par to ir sajūsmā. Un visi viņi dievina vārdu "vaļsirdība". Ar šo viegli lietojamo triku, kas nav pieejams kuram katram, jebkurš var atpazīt nepatīkamāku vai neizdevušos piezīmi kā drosmīgus vārdus. Retorikas triki politiskajā kultūrā ir ieauguši līdz ar saknēm tā, ka tos pat nevar saukt par meliem. Taču, ja pat nepareizais ir patiesība, — tā ir liekulība.

Parasti redzama pārspīlēta politiķu ziedošanās nenozīmīgām lietām. Pat juku laikos ir interesanti vērot partijas organizēto prezidenta vēlēšanu kampaņu, visās jomās nododot savus patiesos uzskatus. Un šāds stils ir atraktīvs.

Maikls Kinslijs